Pēc cara Nikolaja II (Николай II Александрович) atteikšanās no troņa Februāra revolūcijas rezultātā pie varas Krievijā nāca Pagaidu valdība. Neveiksmes Pirmajā pasaules karā, ekonomikas un finanšu sabrukums, pārtikas apgādes problēmas, ekonomisko un sociālo reformu kavēšana mazināja Pagaidu valdības autoritāti. Pēc ģenerāļa Lavra Korņilova (Лавр Георгиевич Корнилов) neveiksmīgā mēģinājuma nodibināt militāru diktatūru (t. s. Korņilova afēra dumpis, 26.08/08.09.–01./14.09.1917.) Pagaidu valdība zaudēja labējo politisko spēku atbalstu. Vienlaikus pieauga lielinieku ietekme vietējās padomēs, sevišķi ietekmīgajā Petrogradas strādnieku un zaldātu deputātu padomē. 12./25.09. par padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts lielinieks Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий).

1917. gada rudenī lieliniekiem izdevās izveidot arī opozīciju no kreisajiem radikālajiem politiskajiem spēkiem. Tajā ietilpa lielinieki, sociālisti revolucionāri (t. s. eseri) un anarhisti. 03./16.10.1917. lielinieki un kreisie eseri sāka gatavot Viskrievijas 2. padomju kongresa sasaukšanu, lai pilnībā panāktu varas pārņemšanu padomēs. Pret kongresa rīkošanu kategoriski iebilda mērenie sociālisti. Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) ierosināja uzsākt bruņoto apvērsumu pirms kongresa sanākšanas, bet Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) Centrālkomiteja (CK) lēma par šādas rīcības atlikšanu līdz kongresa sākumam. 10./23.10. KSDS(b)P CK pieņēma lēmumu par bruņotās sacelšanās gatavošanu, 16./29.10. CK paplašinātā sastāvā apstiprināja rezolūciju par bruņotās sacelšanās īstenošanu un sacelšanās plānu.

12./25.10. Petrogradas padome izveidoja Kara revolucionāro komiteju (KRK) bruņotā apvērsuma praktiskai sagatavošanai un vadīšanai. Komitejā ietilpa lielinieki, kā arī kreiso eseru un anarhistu pārstāvji. 21.10./03.11. Petrogradas garnizona pulku pārstāvji pauda savu atbalstu Petrogradas padomei. Tas ļāva KRK garnizona vienībās nozīmēt savus komisārus Pagaidu valdības komisāru vietā. KRK rīcībā atradās arī Sarkanās gvardes vienības un Baltijas kara flotes matroži. Pagaidu valdībai lojālas palika tikai atsevišķas karaspēka vienības.

24.10./06.11.1917. Sarkanā gvarde sāka pārņemt valdības iestādes un stratēģiski svarīgos tiltus Petrogradā. Šajā dienā notika pirmās sadursmes starp Pagaidu valdībai lojālo karaspēku un Petrograda padomei uzticamajām vienībām. 25.10./07.11. rītā Petrogradas KRK pasludināja Pagaidu valdības gāšanu un varas pāriešanu Petrogradas Padomes rokās (uzsaukums “Krievijas pilsoņiem!”). 25.10./07.11. Sarkanā gvarde ieņēma Petrogradas galveno pastu, telefona centrāli, valsts banku un lielāko laikrakstu redakcijas. Jau no rīta Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis (Александр Фёдорович Кeренский) pameta galvaspilsētu, aizbraucot uz Ziemeļu frontes štābu Pleskavā, lai meklētu karaspēka atbalstu. Naktī no 25.10/07. uz 26.10/08.11. lielinieki ieņēma Pagaidu valdības rezidenci – Ziemas pili; tika arestētas Pagaidu valdības amatpersonas.

26.10./08.11. lielinieki izlaida uzsaukumu "Visu varu padomēm!” Paralēli bruņotajam apvērsumam 25.10./07.–27.10./09.11. Petrogradā risinājās Viskrievijas 2. padomju kongress, kurā tika ievēlēts augstākais padomju likumdošanas un izpildvaras orgāns – Viskrievijas Centrālās izpildkomiteja (VCIK) un pirmā padomju valdība – Tautas komisāru padome (TKP). Par TKP priekšsēdētāju ievēlēja V. Ļeņinu, visi tās locekļi bija lielinieki. Decembrī valdības sastāvā iekļāva arī vairākus kreisos eserus. Padomju kongress pieņēma dekrētus par mieru (miers bez aneksijām un kontribūcijām; atteikšanās no slepenās diplomātijas; tūlītēja miera noslēgšana ar Vāciju) un par zemi (muižu zemes konfiskācija; privātīpašuma uz zemi likvidēšana).

Sadursmes Petrogradā turpinājās līdz 30.10./12.11. Ar neveiksmi beidzās Pēterburgas kara skolas kursantu dumpis (29.10./11.–30.10./12.11.) un Pagaidu valdībai uzticamā karaspēka vienību gājiens uz Petrogradu ģenerāļa Pjotra Krasnova (Пётр Николаевич Краснов) vadībā 26.10./08.–31.10./13. novembrī. A. Kerenskis bija diskreditējis valdību armijas acīs, kas liedza viņam sapulcināt vērā ņemamas karaspēka vienības. Mazskaitlīgo un vāji organizēto P. Krasnova vienību Sarkanā gvarde sakāva Petrogradas tuvumā 29.10./11.11.1917.

Pēc veiksmīgā apvērsuma Petrogradā lielinieki pārņēma varu arī citviet Krievijā. Maskavā lielinieki sastapa visniknāko pretestību – ielu kaujas ar mainīgām sekmēm turpinājās no 27.10./09. līdz 03./16.11. Varas sagrābšana citviet Krievijā ilga līdz 02.1918.

Oktobra apvērsuma rezultātā Pagaidu valdība pārtrauca darbību, lielinieki ar V. Ļeņinu priekšgalā ieguva varu Krievijā. Krievijas demokrātiskās un liberālās attīstības process bija apturēts. Oktobra apvērsumam bija liela nozīme Krievijas un pasaules vēstures attīstībā, jo radīja priekšnoteikumus sociālistiska valsts modeļa būvniecības eksperimentam.

Politisko spēku vairākums Krievijā Oktobra apvērsumu nosodīja un uzsāka padomju valdības boikotu. 29.10./11.11.1917. vispārējo streiku uzsāka ministriju ierēdņi. Viņiem pievienojās pasta un telegrāfa darbinieki. Vēlāk streiku izsludināja transporta, Valsts bankas un Valsts kases darbinieki. Padomju valdības darbs faktiski tika paralizēts.

Lielinieki izmantoja represijas, lai atjaunotu valsts iestāžu darbību. 07./20.12.1917. tika izveidota Viskrievijas Ārkārtējā komisija (VĀK; Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем, Ч.К.; čeka), kuras viens no uzdevumiem bija cīņa ar ierēdņu sabotāžu. Padomju valdības represijas mudināja opozīciju pakāpeniski atteikties no padomju varas izolācijas politikas un pievērsties bruņotai cīņai. Oktobra apvērsums un tai sekojošā lielinieku politika radīja priekšnoteikumus Krievijas pilsoņu karam (1918–1922).

Vairākums Krievijas iedzīvotāju Oktobra apvērsumu neatbalstīja. Par to liecināja 12./25.11. notikušo Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, kurās lielinieki zaudēja eseriem. Nepieņemamo rezultātu dēļ lielinieki aizkavēja Satversmes sapulces sanākšanu līdz 05./18.01.1918., bet 06./19.01. to vardarbīgi padzina.

Vēl viens Oktobra apvērsuma rezultāts bija Krievijas nonākšana diplomātiskajā izolācijā. Lielākā daļa lielvalstu neatzina padomju valdību un pakāpeniski pārtrauca diplomātiskās attiecības ar to. Vienīgā lielvalsts, kura atzina V. Ļeņina vadīto valdību, bija Vācija. Padomju režīma diplomātiskā izolācija tika pārtraukta tikai 1924. gadā.

Nozīmīgs Oktobra apvērsuma rezultāts bija kara pārtraukšana starp Vāciju un Krieviju. 02./15.12.1917. starp abām valstīm tika noslēgts pagaidu līgums par karadarbības pārtraukšanu. 03.03.1918. Brestā (Brestļitovskā) tika noslēgts miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Līdz ar to Krievijas separāti izstājās no Pirmā pasaules kara.