Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) izveidotājs, Padomju Krievijas (Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas, KSFPR) un PSRS valstsvīrs, viens no PSRS izveidotājiem.

Padomju valdības (Tautas komisāru padomes, TKP) priekšsēdētājs (27.10./09.11.1917.–21.01.1924.).

Dzimis skolotāja, tautskolu inspektora ģimenē. Beidzis Simbirskas ģimnāziju (1887). Iestājās Kazaņas Universitātes (Казанский университет) Juridiskajā fakultātē. V. Ļeņina vecāko brāli Aleksandru Uļjanovu (Александр Ильич Ульянов) 08./20.05.1887. sodīja ar nāvi par piedalīšanos atentāta gatavošanā pret caru Aleksandru III (Александр III Александрович Романов). V. Ļeņinu par piedalīšanos studentu nekārtībās arestēja, izslēdza no universitātes un izraidīja no Kazaņas.

1888. gadā atgriezās Kazaņā, iesaistījās nelegālā marksistu pulciņa darbībā un kļuva par pārliecinātu marksistu. 1891. gadā neklātienē nokārtoja jurista eksāmenu Pēterburgas universitātē. 1892.–1893. gadā zvērināta advokāta palīgs Samarā. 1893. gadā pārcēlās uz Pēterburgu, drīz vien kļūstot par Pēterburgas marksistu vadītāju. Sarakstīja vairākas grāmatas, t. sk. “Kas tie tādi “tautas draugi” un kā viņi karo pret sociāldemokrātiem?” (Что такое «друзья народа» и как они воюют против социалдемократов?, 1894). 04.1895. devās uz ārzemēm un tikās ar Eiropas sociālistu kustības līderiem – Georgiju Pļehanovu (Плеханов Георгий Валентинович), Vilhelmu Lībknehtu (Wilhelm Liebknecht), Polu Lafargu (Paul Lafargue) un citiem. Pēc atgriešanās Krievijā piedalījās marksistu pulciņu apvienošanā revolucionārā organizācijā (“Cīņas savienība strādnieku šķiras atbrīvošanai”; Союз борьбы за освобождение рабочего класса). 12.1895. V. Ļeņinu arestēja, 02.1897. izsūtīja uz Jeņisejas guberņu Šušenskas ciemu Sibīrijā. 1898. gadā viņš apprecējās ar Nadeždu Krupskaju (Надежда Константиновна Крупская). Trimdā sarakstīja vairāk nekā 30 darbu, t. sk. “Kapitālisma attīstība Krievijā” (Развитие капитализма в России, 1899).

07.1900. pēc atgriešanās no izsūtījumā aizbrauca uz Šveici, kur kopā ar G. Pļehanovu sāka izdot Viskrievijas marksistisku laikrakstu Искра. No 1901. gada piedalījās Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (KSDSP, dibināta 1898) programmas un nolikuma izstrādāšanā. 1902. gadā piedāvāja partijai jaunu uzbūves koncepciju, organizējot partiju par centralizētu kaujas organizāciju. V. Ļeņina piedāvātajā partijas programmā bija iekļauta prasība nodibināt proletariāta diktatūru, lai īstenotu pāreju uz sociālismu. Briseles (1903) un Londonas (1905) kongresu rezultātā notika KSDSP sašķelšanās divās frakcijās – lieliniekos un maziniekos. V. Ļeņins kļuva par lielinieku grupas (KSDS(b)P) līderi.

11.1905. V. Ļeņins nelegāli ieradās Pēterburgā, lai piedalītos 1905. gada revolūcijā. Viņš vadīja decembra bruņotās sacelšanās sagatavošanu, pamatoja terora un bruņotu ekspropriāciju nepieciešamību. 1906. gadā V. Ļeņins pārcēlās uz Somiju. Pēc revolūcijas apspiešanas dzīvoja Šveicē un Francijā (1907–1912), vēlāk Austroungārijā. Parīzē sarakstīja savu nozīmīgāko filozofisko darbu “Materiālisms un empiriokriticisms” (Материализм и эмпириокритицизм, 1909).

Pirmā pasaules kara sākumā V. Ļeņinu arestēja Austroungārijas varas iestādes. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz Šveici. Ieņēma aktīvu pretkara pozīciju. 09.1915. piedalījās kreiso sociālistu pretkara konferencē Cimmervaldē, kurā aicināja pasaules karu pārvērst pilsoņu karā un ieņemt “revolucionāri sakāvniecisku” pozīciju, ko vairākums sociālistu noraidīja. Kara gados strādāja pie imperiālisma problemātikas un izvirzīja secinājumu, ka sociālisms nevar uzvarēt vienlaikus visā pasaulē, bet gan sākotnēji dažās vai pat vienā atsevišķā valstī.

Pēc Februāra revolūcijas V. Ļeņins ar vācu varas iestāžu palīdzību no Šveices atgriezās Krievijā. Petrogradā viņš ieradās 03./16.04.1917. V. Ļeņins aicināja īstenot sociālistisko revolūciju, nesadarboties ar Pagaidu valdību, visu varu nodot padomēm (Aprīļa tēzes, Апрельские тезисы). Šādi aicinājumi izraisīja neizpratni un sašutumu daudzos viņa piekritējos, bet turpmākajās nedēļās tie kļuva par lielinieku programmas pamatu. Pēc jūlija bruņotajām sadursmēm Petrogradā, kuru organizēšanā tika vainoti lielinieki, Pagaidu valdība uzdeva V. Ļeņinu arestēt. Viņš slēpās no varas iestādēm Petrogradā, vēlāk Somijā.

10.1917. V. Ļeņins slepus atgriezās Petrogradā un aktīvi piedalījās Oktobra apvērsuma organizēšanā un vadīšanā. 24.10./06.11.1917. vakarā V. Ļeņins nelegāli ieradās Smoļnijā un sāka vadīt bruņoto sacelšanos. Apvērsuma politiskās vadības nodrošināšanai 23.10./05.11. tikai izveidots KSDSP(b) Centrālkomitejas (CK) Politbirojs, kuru vadīja V. Ļeņins. Viskrievijas 2. padomju kongress pasludināja, ka visa vara valstī pāriet padomju rokās, pieņēma V. Ļeņina izstrādātos dekrētus par mieru un zemi un ievēlēja viņu par padomju valdības (TKP) priekšsēdētāju. 03.1918. KSDSP pārdēvēja par Krievijas Komunistisko (lielinieku) partiju (KK(b)P). V. Ļeņins kļuva par CK Politbiroja locekli un formāli vadīja partiju līdz savai nāvei.

V. Ļeņins izstrādāja pārtikas politiku, uzticot bruņotām grupām veikt pārtikas rekvizīciju laukos. Represijas pret zemniekiem kļuva par vienu no Krievijas pilsoņu kara cēloņiem. 30.08.1918. pret V. Ļeņinu tika izdarīts atentāts, kurā viņu smagi ievainoja. Atbildot uz atentātu, oficiāli tika izsludināts Sarkanais terors. Pilsoņu kara noslēgumā pēc V. Ļeņina iniciatīvas atteicās no kara komunisma ekonomiskās politikas, un notika pāreja uz jauno ekonomisko politiku (nepu).

1922. gadā pēc V. Ļeņina ieteikuma tika izveidota Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), apvienojot bijušās Krievijas Impērijas teritorijā izveidotās padomju republikas. 05.1922. V. Ļeņins smagi saslima. 1922. gada beigās un 1923. gada sākumā viņš nodiktēja vairākus darbus – “Vēstule kongresam” (Письмо к съезду, 1956), “Par mūsu revolūciju” (О нашей революции, 1923), “Labāk mazāk, toties labāk” (Лучше меньше да лучше, 1923) un citus, kurus uzskata par V. Ļeņina politisko testamentu. V. Ļeņina darbība un teorētiskais mantojums vērtēts pretrunīgi.

Pēc V. Ļeņina nāves PSRS pastāvēja V. Ļeņina personības kults. V. Ļeņina iebalzamētās mirstīgās atliekas novietotas Mauzolejā Maskavā, Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas. Visā PSRS uzstādīja neskaitāmus V. Ļeņina pieminekļus (liela daļa no tiem pēc PSRS sabrukuma demontēta); valsts iestādēs un uzņēmumos novietoja V. Ļeņina krūšutēlus un portretus; ielas un laukumus pārdēvēja V. Ļeņina vārdā; lielākajās pilsētās atvēra V. Ļeņina memoriālos muzejus. V. Ļeņina tēls plaši izmantots padomju kinomākslā, literatūrā un tēlotājmākslā.