Pārmaiņas ekonomiskajā politikā radīja arī politiska rakstura izmaiņas. Īslaicīgi valdošais režīms pieļāva privāto izdevniecību darbību un ārpus partijas kontroles esošu preses izdevumu pastāvēšanu. 1922. gadā politiskajiem noziedzniekiem nāves sods tika aizstāts ar izsūtīšanu no valsts. Tomēr liberālisms ekonomiskajā politikā nenozīmēja politisko represiju atslābumu. 1922.–23. gadā, atbildot uz opozicionāru viedokļu izplatību publiskajā telpā, no PSRS izsūtīja vairāk nekā 200 inteliģences pārstāvjus (“Filozofu tvaikonis”). Asa partijas kritika tika vērsta pret iedzīvotājiem, kuri vislabāk spēja piemēroties jaunajai ekonomiskajai politikai – t. s. nepmaņiem (uzņēmējiem) un kulakiem (turīgajiem zemniekiem).
Līdztekus ekonomiskajām reformām pastiprinājās politiskās varas centralizācija KK(b)P. Pēc jaunās ekonomiskās politikas sākuma Krievijā likvidēja vēl pastāvošās politiskās partijas un pastiprinājās represijas pret to pārstāvjiem. Arī pašas KK(b)P iekšienē notika cīņa pret viedokļu dažādību, uzsverot partijas vienotību.
Jaunās ekonomiskās politikas ierobežošana sākās jau 1922.–23. gadā, kad KK(b)P 11. kongresā tika paziņots par “atkāpšanās pabeigšanu” kapitālisma priekšā. Tālāka jaunās ekonomiskās politikas ierobežošana turpinājās 20. gs. 20. gadu otrajā pusē. Faktiski jaunā ekonomiskā politika tika pārtraukta līdz ar kolektivizāciju un pirmo Piecgades plānu (1928–32). Atsevišķi jaunās ekonomiskās politikas elementi saglabājās arī turpmākajos gados, piemēram, ārzemju koncesiju darbība tika apturēta 20. gs. 30. gadu sākumā.
Jaunā ekonomiskā politika palīdzēja uzlabot PSRS ekonomisko situāciju, atjaunojot karā izpostīto saimniecību līdz pirmskara līmenim. Pateicoties radikālajām reformām, tika panākti strauji lauksaimniecības un rūpniecības attīstības tempi. Jaunā ekonomiskā politika palīdzēja risināt bada problēmu Krievijā, uzlaboja zemniecības (it sevišķi vidējās) stāvokli un veicināja saimniecisko kontaktu atjaunošanu ar ārvalstīm. Jaunā ekonomiskā politika radīja nepieciešamos ekonomiskos priekšnoteikumus Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) industrializācijas politikas īstenošanai 20. gs. 30. gados.
Jaunajai ekonomiskajai politikai nesekoja politiskās dzīves liberalizācija. Piekāpjoties ekonomiskajā jomā, komunisti saglabāja varas monopolu. Tomēr jaunās ekonomiskās politikas īstenošana izraisīja daudzas krīzes un konfliktus gan sabiedrībā, gan starp sabiedrību un varu. Konfliktu un pretrunu pārvarēšanai komunistu vadoņi piedāvāja dažādus risinājumus, kas izraisīja domstarpības partijas iekšienē. Jaunās ekonomiskās politikas jautājumu apspriešana izvērsās par cīņu starp konkurējošiem J. Staļina, Ļeva Trocka (Лев Давидович Троцкий), Nikolaja Buharina (Николaй Ивaнович Бухaрин) grupējumiem (“kreisā opozīcija”, “labējā opozīcija”, “jaunā opozīcija”). Par vienu no jaunās ekonomiskās politikas netiešiem rezultātiem uzskata J. Staļina nākšanu pie varas.