Kara komunisma mērķis bija sociālistisko pārmaiņu un sociālisma būvniecības paātrināšana; ekonomikas mobilizācija un militarizācija, pakārtojot to bruņoto spēku vajadzībām. Lielinieki cerēja ar valsts iejaukšanos ekonomikā atrisināt pārtikas un izejvielu krīzi, kā arī nodrošināt Sarkano armiju ar nepieciešamajiem resursiem, lai izcīnītu uzvaru Krievijas pilsoņu karā.

Vladimirs Ļeņins (Владимир Ильич Ленин) norādīja, ka kara komunisms bijusi ārkārtas pagaidu politika, kuru padomju režīms bijis spiests ieviest kara apstākļu dēļ. Tomēr kara komunisma politikas iezīmes vērojamas jau no pirmajām lielinieku varas dienām, tādēļ to nebūtu pareizi skaidrot tikai ar pilsoņu kara apstākļiem.

Kara komunisma politikas ieviešanas nepieciešamību noteica gan ārēji, gan iekšēji faktori. Pēc lielinieku nākšanas pie varas Krievijā pēc Oktobra apvērsuma Antantes valstis ieviesa pret to ekonomisko blokādi. Padomju Krievijas ekonomisko situāciju pasliktināja arī pilsoņu kara izplešanās lauksaimnieciski un izejvielu ieguves ziņā attīstītākajos valsts reģionos (Pievolga, Urāli, Donas apgabals, Kaukāzs), kas izjauca preču apmaiņu ar lielajiem rūpniecības centriem. Kara komunisma politikas ieviešanu veicināja arī lielinieku ideoloģija, kas paredzēja visas saimnieciskās dzīves valstiskošanu un centralizāciju, iznīcinot privātīpašumu un naudas attiecības. Kara komunisma politika kļuva arī par vienu no šķiru cīņas līdzekļiem, ar kuras starpniecību īstenoja ekonomiskās represijas pret režīmam nelojālām iedzīvotāju grupām.

Tūlīt pēc varas iegūšanas 11.1917. lielinieki izdeva dekrētu par zemes un dabas bagātību nacionalizāciju. 12.1917. sekoja banku sistēmas nacionalizācija un iedzīvotāju lielo naudas līdzekļu uzkrājumu konfiskācija.

Pakāpeniski Krievijā nacionalizēja vai konfiscēja lielos, vidējos un daļēji sīkos uzņēmumus. Valsts kontrolē pārgāja ārējā tirdzniecība, nacionalizēta tika tirdzniecības flote. Pakāpeniski tika ieviesta sadales sistēma, kurai bija jāaizstāj tirgus attiecības. Kara komunisma politikas ietvaros valsts rokās tika koncentrēta ražošana un sadale, ieviesta vispārēja piespiedu darbaklausība, izlīdzināta darba samaksa un naudas attiecības daļēji aizstātas ar preču naturālo apmaiņu.

Kara komunisma apstākļos svarīga bija darbaspēka maksimāla izmantošana un disciplinēšana. 12.1918. ieviesa vispārēju darbaklausību. Krievijā plaši tika ieviestas sestdienas un svētdienas talkas. Pilsoņu kara noslēguma posmā, 1920. gadā, vairākas Sarkanās armijas armijas daļas pārveidoja darba armijās, izmantojot tās dažādu saimniecisku uzdevumu veikšanai.

Viens no galvenajiem kara komunisma uzdevumiem bija pārtikas jautājuma atrisināšana. 05.1918. padomju vara ieviesa pārtikas diktatūru, aizliedzot privātu tirdzniecību ar maizi. Pārtikas sagādes un sadales funkcijas tika koncentrētas valsts rokās. Par galveno pārtikas ieguves avotu kļuva pārtikas repartīcija – obligāta pārtikas produktu (sākotnēji tikai labības) pārpalikuma nodošana valstij par stingri noteiktām (pazeminātām) cenām. Pārtikas repartīcija kļuva ne tikai par pārtikas sagādes avotu, bet arī par šķiru cīņas līdzekli. Repartīcija bija vērsta pret turīgo zemniecību (trūcīgie zemnieki bija atbrīvoti no nodevām). Šāda lielinieku politika izraisīja zemnieku neapmierinātību, kas izpaudās nemieros un pretlieliniecisko spēku atbalstīšanā. Padomju vara izmantoja represijas un bruņotu pārtikas nodaļu (apvienotas pārtikas rekvizīcijas armijā) sūtīšanu uz laukiem, lai piespiestu zemniekus atdot pārtiku valstij.

Krievijas pilsoņu kara izskaņa, smagā ekonomiskā situācija, zemnieku nemieri un Kronštates dumpis spieda lielinieku valdību pārtraukt kara komunisma politiku. 03.1921. notika pāreja no kara komunisma uz jauno ekonomisko politiku (neps).

Kara komunisma politikas sekas tiek vērtētas pretrunīgi. No vienas puses, kara komunisms sarežģītos apstākļos nodrošināja Sarkano armiju ar nepieciešamajiem resursiem. Tas ļāva padomju varai izcīnīt uzvaru pilsoņu karā. No otras puses, nepieredzēti radikālā politika radīja spēcīgu opozīciju lielinieku režīmam (it sevišķi zemnieku vidū), padziļinot pilsoņu karu, kā arī mazināja dažādu ražošanas nozaru (galvenokārt lauksaimniecības) efektivitāti. Preču naturālā apmaiņa nespēja pilnvērtīgi aizstāt naudas attiecības, izraisot regulāru pārtikas un izejvielu deficītu. Kara komunisms nebija vērsts uz ekonomiskās attīstības stimulēšanu, bet uz esošo resursu pārdali. Rezultātā daudzās tautsaimniecības nozarēs bija vērojama lejupslīde. Piemēram, 1920. gadā, salīdzinot ar pirmskara laiku, sējumu platības bija sarukušas divas reizes. Kara komunisma politiku var uzskatīt arī par vienu no 1921.–1922. gada bada cēloņiem (Pievolgā un citviet), kurā cieta vairāk nekā 28 miljoni cilvēku un gāja bojā aptuveni 5 miljoni.