Atsevišķas komunisma iezīmes (egalitāra sabiedrība, privātīpašuma noliegšana) konstatējamas jau vienkāršajās mednieku – vācēju sabiedrībās, Antīkajā pasaulē, pirmkristiešu reliģiskās kopienās un viduslaiku mūku ordeņos. Komunisma idejas atrodamas Tomasa Mora (Thomas More) darbā “Utopija” (Utopia, 1516), Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) darbos “Diskurss par politisko ekonomiju” (Le Discours sur l’économie politique, 1755 u. c.), Franču revolūcijas laikmeta aicinājumos likvidēt privātīpašumu un utopisko sociālistu (Roberts Ovens, Robert Owen; Fransuā Marī Šarls Furjē, François Marie Charles Fourier, u. c.) labākas sabiedrības radīšanas mēģinājumos 19. gs. pirmajā pusē.
Pirmās komunistu politiskās organizācijas – “Komunistu savienības” (Bund der Kommunisten) – dibināšanā 1847. gadā Londonā piedalījās K. Markss un F. Engelss. 19. gs. vidū par privātīpašuma likvidēšanu iestājās arī anarhisti, bet iebilda pret varas centralizāciju valsts rokās. Viņi noliedza marksistu piedāvāto divu fāžu koncepciju, uzskatot, ka bezšķiru sabiedrību var uzbūvēt arī neizejot sociālisma stadiju (visu resursu koncentrēšana valsts rokās). Šīs idejas (varas centralizāciju un sociālisma stadijas noliegšanu), kas pazīstamas kā anarhokomunisms formulēja un sistematizēja Pjotrs Kropotkins (Пётр Алексеевич Кропоткин).
19. gs. otrajā pusē Eiropā izveidojās starptautiskā strādnieku kustība (sociāldemokrātija). Sociālistu vidū turpinājās diskusijas par to, vai sociālisms un komunisms ir sasniedzams mērenā reformu (evolucionārā) vai radikālā bruņotas cīņas (revolucionārā) ceļā. 20. gs. sākumā no radikālo sociālistu grupām veidojās komunistiskās partijas. Viena no šādām grupām bija Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) vadītā Krievijas Sociāldemokrātu strādnieku partijas (KSDSP, Российская социал-демократическая рабочая партия) lielinieku frakcija.
Krievijas lielinieku līderis Vladimirs Ļeņins saka runu Sarkanās armijas dibināšanas pirmajā gadadienā Sarkanajā laukumā. Maskava, 25.05.1919.
Avots: Getty Images, 515384712.
V. Ļeņinam bija būtiska loma komunisma ideju attīstībā. Viņš, atšķirībā no K. Marksa, uzskatīja, ka proletariāta revolūcija vispirms notiks nevis attīstītākajās, bet gan neattīstītākajās kapitālisma zemēs. V. Ļeņins izstrādāja arī proletariāta diktatūras koncepciju, kurā vadošā loma bija revolucionārā avangarda partijai – nevis vienas šķiras (proletariāta), bet gan vienas partijas diktatūru. V. Ļeņins kategoriski noliedza iespēju proletariātam iegūt varu evolucionārā (demokrātiskā) ceļā. Padomju Krievija, vēlāk Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS; Союз Советских Социалистических Республик, CCCP) kļuva par pirmo valsti, kur pie varas nāca komunistiskā partija (formāli Krievijas Komununistiskā partija tika izveidota 1918. gada martā). 1918.–1919. gadā komunistiskā partijas īslaicīgi sagrāba varu arī Latvijā (Padomju Latvija), Ungārijā, daļā Vācijas (Minhenes Padomju Republika), Lietuvā un Igaunijā. Pēc V. Ļeņina nāves PSRS turpinājās diskusijas par sociālisma un komunisma būvēšanas metodēm. PSRS un Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (Российская коммунистическая партия (большевиков); vēlāk Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija, Всесоюзная коммунистическая партия (большевиков)) vadītājs Josifs Staļins (Василий Иосифович Джугашвили,Сталин) uzskatīja, ka sociālisms vispirms jāuzbūvē vienā valstī (PSRS) un pēc tam jāizplata visā pasaulē. Pretēju viedokli pārstāvēja Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий), kurš iestājās par nepārtrauktu “revolūcijas eksportu” (aktīvu citu valstu komunistisko partiju atbalstu, mēģinot izraisīt nemierus un bruņotu sacelšanos). Politiskajā cīņā uzvarēja J. Staļins.
PSRS J. Staļins izveidoja totalitāru komunisma režīmu (staļinisms). Tā iezīmes bija galēja varas centralizācija, J. Staļina personības kults, plānveida ekonomika, masu mobilizācija, pastiprināta sabiedrības militarizācija, ekspansionisms un masu represijas. Ideoloģijā valdīja dogmatisms – J. Staļina vadībā izstrādātā partijas vēstures koncepcija un teorētiskās nostādnes (marksisms–ļeņinisms) nebija apstrīdamas. Tās bija formulētas “VK(b)P vēstures īsajā kursā” (История ВКП (б). Краткий курс, 1938).