Jēdzienu “komunisms” plašāk sāka lietot 19. gs. 30.–40. gados. Komunisms kā politiska ideoloģija balstās uz marksisma teoriju, kuras galvenās nostādnes ir izklāstītas Kārļa Marksa (Karl Heinrich Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbā “Komunistiskās partijas manifests” (Das Kommunistische Manifest, 1848). Manifestā formulēts šķiru cīņas princips un nepieciešamība proletariātam nākt pie varas vardarbīgā ceļā, lai pēc strādnieku šķiras uzvaras izveidotu vienlīdzīgu bezšķiru sabiedrību. Lai to panāktu, bija nepieciešama privātīpašuma likvidēšana, aizstājot to ar kolektīvu īpašumu – kapitāls un ražošanas līdzekļi jāatņem buržuāzijai un jākoncentrē valsts (uzvarējušā proletariāta) rokās. Komunisma ideoloģijas mērķis ir komunistiskas sabiedrības (marksistiskā terminoloģijā – komunistiskā sabiedriski ekonomiskā formācija) radīšana, kurā ražošanas līdzekļi atrastos sabiedriskā īpašumā, nodrošinot sociālu līdztiesību (bezšķiru sabiedrība) un atsakoties no valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas formas. Plašā nozīmē par komunistiem uzskata visus, kas iestājas par privātīpašuma likvidāciju un pāreju uz kolektīvu īpašumu.

Darbā “Komunistiskās partijas manifests” minēta 10 punktu programma ātrākai pārejai no kapitālisma uz sociālismu: zemes ekspropriācija un politisko pretinieku īpašumu konfiskācija, augsts progresīvais nodoklis, mantošanas tiesību atcelšana, finanšu sistēmas un transporta centralizācija valsts rokās; plānveida ekonomika, obligāta darba un ražošanas armijas izveidošana, lauksaimnieciskā un rūpnieciskā darba apvienošana, bērnu sabiedriskā audzināšana, apvienojot audzināšanu ar darbu.

Izšķir vairākus komunisma novirzienus: lieliniecisms (ļeņinisms), staļinisms (marksisms-ļeņinisms), trockisms (ortodoksālais marksisms), maoisms, anarhokomunisms, eirokomunisms (neokomunisms), titoisms u. c. Katrs no šiem virzieniem pārstāv atšķirīgu marksisma interpretāciju vai mēģinājumu savienot marksismu ar citas ideoloģijas elementiem. Piemēram, sarkano khmeru režīma laikā Kambodžā (Kampučijā) marksisms un maoisms tika apvienots ar radikālu nacionālismu. Komunisms no citiem sociālisma novirzieniem atšķīrās ar radikālu (proletariāta diktatūra) un vardarbīgu (masu terors) metožu izmantošanu politisko mērķu sasniegšanai.

“Komunistiskās partijas manifestā” komunisma iekārta tika aprakstīta ļoti vispārīgi. Komunisms tika raksturots kā bezšķiru sabiedrība (izzudušas šķiru atšķirības) bez publiskas politiskas varas. Komunisma sabiedrība būtu vienlīdzīga, tajā nepastāvētu apspiešana un ekspluatācija. Šķiru vietā pastāvētu indivīdu brīvas apvienības, kur katra indivīda attīstība būtu visu indivīdu brīvas attīstības nosacījums. Komunisms raksturotu arī labklājība un materiālā pārpilnība, nepastāvētu valstis un nauda. Komunisma iekārtas uzcelšana tika iekļauta vairāku komunistisko partiju programmās.

Atsevišķas komunisma iezīmes (egalitāra sabiedrība, privātīpašuma noliegšana) konstatējamas jau vienkāršajās mednieku – vācēju sabiedrībās, Antīkajā pasaulē, pirmkristiešu reliģiskās kopienās un viduslaiku mūku ordeņos. Komunisma idejas atrodamas Tomasa Mora (Thomas More) darbā “Utopija” (Utopia, 1516), Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) darbos “Diskurss par politisko ekonomiju” (Le Discours sur l’économie politique, 1755 u. c.), Franču revolūcijas laikmeta aicinājumos likvidēt privātīpašumu un utopisko sociālistu (Roberts Ovens, Robert Owen; Fransuā Marī Šarls Furjē, François Marie Charles Fourier, u. c.) labākas sabiedrības radīšanas mēģinājumos 19. gs. pirmajā pusē.

Pirmās komunistu politiskās organizācijas – “Komunistu savienības” (Bund der Kommunisten) – dibināšanā 1847. gadā Londonā piedalījās K. Markss un F. Engelss. 19. gs. vidū par privātīpašuma likvidēšanu iestājās arī anarhisti, bet iebilda pret varas centralizāciju valsts rokās. Viņi noliedza marksistu piedāvāto divu fāžu koncepciju, uzskatot, ka bezšķiru sabiedrību var uzbūvēt arī neizejot sociālisma stadiju (visu resursu koncentrēšana valsts rokās). Šīs idejas (varas centralizāciju un sociālisma stadijas noliegšanu), kas pazīstamas kā anarhokomunisms formulēja un sistematizēja Pjotrs Kropotkins (Пётр Алексеевич Кропоткин).

19. gs. otrajā pusē Eiropā izveidojās starptautiskā strādnieku kustība (sociāldemokrātija). Sociālistu vidū turpinājās diskusijas par to, vai sociālisms un komunisms ir sasniedzams mērenā reformu (evolucionārā) vai radikālā bruņotas cīņas (revolucionārā) ceļā. 20. gs. sākumā no radikālo sociālistu grupām veidojās komunistiskās partijas. Viena no šādām grupām bija Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) vadītā Krievijas Sociāldemokrātu strādnieku partijas (KSDSP, Российская социал-демократическая рабочая партия) lielinieku frakcija.

V. Ļeņinam bija būtiska loma komunisma ideju attīstībā. Viņš, atšķirībā no K. Marksa, uzskatīja, ka proletariāta revolūcija vispirms notiks nevis attīstītākajās, bet gan neattīstītākajās kapitālisma zemēs. V. Ļeņins izstrādāja arī proletariāta diktatūras koncepciju, kurā vadošā loma bija revolucionārā avangarda partijai – nevis vienas šķiras (proletariāta), bet gan vienas partijas diktatūru. V. Ļeņins kategoriski noliedza iespēju proletariātam iegūt varu evolucionārā (demokrātiskā) ceļā. Padomju Krievija, vēlāk Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS; Союз Советских Социалистических Республик, CCCP) kļuva par pirmo valsti, kur pie varas nāca komunistiskā partija (formāli Krievijas Komununistiskā partija tika izveidota 1918. gada martā). 1918.–1919. gadā komunistiskā partijas īslaicīgi sagrāba varu arī Latvijā (Padomju Latvija), Ungārijā, daļā Vācijas (Minhenes Padomju Republika), Lietuvā un Igaunijā. Pēc V. Ļeņina nāves PSRS turpinājās diskusijas par sociālisma un komunisma būvēšanas metodēm. PSRS un Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (Российская коммунистическая партия (большевиков); vēlāk Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija, Всесоюзная коммунистическая партия (большевиков)) vadītājs Josifs Staļins (Василий Иосифович Джугашвили,Сталин) uzskatīja, ka sociālisms vispirms jāuzbūvē vienā valstī (PSRS) un pēc tam jāizplata visā pasaulē. Pretēju viedokli pārstāvēja Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий), kurš iestājās par nepārtrauktu “revolūcijas eksportu” (aktīvu citu valstu komunistisko partiju atbalstu, mēģinot izraisīt nemierus un bruņotu sacelšanos). Politiskajā cīņā uzvarēja J. Staļins.

PSRS J. Staļins izveidoja totalitāru komunisma režīmu (staļinisms). Tā iezīmes bija galēja varas centralizācija, J. Staļina personības kults, plānveida ekonomika, masu mobilizācija, pastiprināta sabiedrības militarizācija, ekspansionisms un masu represijas. Ideoloģijā valdīja dogmatisms – J. Staļina vadībā izstrādātā partijas vēstures koncepcija un teorētiskās nostādnes (marksisms–ļeņinisms) nebija apstrīdamas. Tās bija formulētas “VK(b)P vēstures īsajā kursā” (История ВКП (б). Краткий курс, 1938).

Pēc Otrā pasaules kara PSRS agresijas (Austrumeiropas “sovetizācija”), revolūciju un pilsoņu karu rezultātā (Ķīna, Laosa, Vjetnama, Kambodža, Kuba u. c.) komunistiskās partijas nāca pie varas daudzās pasaules valstīs. Gandrīz visur tas bija saistīts ar masu represijām. 

Pēc Staļina nāves 20. gs. 60.–80. gados PSRS, nespējot izveidot utopisko komunistisko sabiedrību, ieviesa apzīmējumu “attīstītais sociālisms” (šis periods PSRS tiek apzīmēts arī kā “stagnācija”) kā pārejas stadiju no sociālisma uz komunismu. Līdz ar to faktiski tika pārkāpta marksisma klasiskā divu fāžu koncepcija (pirmā fāze – sociālisms, otrā – komunisms). Faktiski PSRS nepastāvēja sociālistiska sabiedrība (ražošanas līdzekļi atradās valsts nevis sabiedriskā īpašumā, bezšķiru sabiedrības vietā pastāvēja nomenklatūras sistēma, godīgas sadales vietā – blatu sistēma un korupcija) un apgalvojumi par “attīstītā sociālisma” sasniegšanu bija tukša propaganda.

Demokrātiskajā Eiropas daļā (Francijā, Itālijā, Skandināvijas valstīs u. c.) pastāvošo komunistisko partiju kritika PSRS uzspiestajam sociālisma modelim 20. gs. 70.– 80. gados bija pazīstama kā eirokomunisms, kura piekritēji iestājās pret PSKP lomu sociālajā kustībā, pret brīvību ierobežojumiem un uzstāja, ka vara jāiegūst demokrātiskā ceļā.

20. gs. 80. gadu beigās sociālistiskā sistēma nonāca krīzē, kuru izraisīja PSRS ekonomiskā lejupslīde, bruņošanās sacensība, sociālās un politiskās problēmas, kā arī “labklājības valsts” un patērētāju sabiedrības modeļa sekmes Rietumvalstīs. Mēģinājumi sociālistisko sistēmu reformēt (Mihaila Gorbačova īstenotā perestroika un “glastnostj” PSRS) beidzās nesekmīgi – sociālistiskais bloks sabruka, un 1991. gadā tika likvidēta PSRS. Aukstā kara beigas (20. gs. 80. gadu beigas – 90. gadu sākums) ievērojami mazināja komunisma ideju popularitāti pasaulē. Komunisti zaudēja Mongolijā, Etiopijā u. c. Represiju rezultātā Komunistiskā partija saglabāja varu Ķīnā (studentu nemieri Ķīnā kulmināciju sasniedza Tjaņaņmiņa laukuma notikumos, 1989). Daudzās agrākajās sociālistiskās valstīs komunistu pastrādātie noziegumi tika nosodīti un komunistiskās partijas aizliegtas (Latvijā, Lietuvā, Igaunijā u. c.).

Mūsdienās komununistiskās partijas pie varas atrodas Ķīnā, Kubā, Vjetnamā un Laosā. Par komunistisku valsti uzskata arī Ziemeļkoreju, kura formāli atteikusies no komunisma ideoloģijas. Joprojām daudzviet pasaulē darbojas spēcīgas komunistiskās partijas, kas saglabā savu politisko ietekmi (Francijā, Itālijā, Indijā, Grieķijā, Argentīnā, Brazīlijā u. c.).