Politiskā darbība Iesaistījās nelegālās grupās (1895), kuras bija izveidojuši uz Aizkaukāzu izsūtītie krievu marksisti. 1898. gadā iestājās gruzīnu sociāldemokrātiskajā organizācijā Mesame Dasi (gruzīnu მესამე დასი; Trešā grupa), kas bija pirmā sociāldemokrātiskā organizācija Aizkaukāzā. 1901. gadā kļuva par profesionālu revolucionāru, ievēlēts Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP; Российская социал-демократическая рабочая партия) Tiflisas komitejas sastāvā. Pēc KSDSP šķelšanās 1903. gadā pieslējās lieliniekiem. Piedalījās KSDSP I konferencē Tammerforsā (Somijā) 1905. gadā, IV kongresā Stokholmā – 1906. gadā, V kongresā Londonā – 1907. gadā.
1912. gadā pēc lielinieku līdera Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) iniciatīvas aizmuguriski kooptēts KSDSP CK un Krievijas birojā, bet nepiederēja pie vadošo lielinieku loka. Laikraksta “Pravda” (Правда) līdzstrādnieks Pēterburgā, sāka lietot pseidonīmu “Staļins” (no krievu сталь ‘tērauds’). Vairākkārt arestēts, izsūtīts uz Krievijas ziemeļiem un Sibīriju, no kurienes tikpat regulāri bēdzis. Pēdējo reizi arestēts 03.1913., atradās izsūtījumā Turuhanskas novadā, pēc tam Ačinskā, kur sagaidīja 1917. gada Februāra revolūciju.
Atgriezies Petrogradā, kļuva par vienu no lielinieku līderiem. Lielinieku partijas VI kongresā 06.–08.1917. ievēlēts CK sašaurinātajā sastāvā. 10.10.1917. atbalstīja V. Ļeņina prasību uzsākt bruņotu sacelšanos, piedalījās apvērsuma sagatavošanā.
Pēc lielinieku apvērsuma uzvaras 25.10./07.11.1917. J. Staļins kļuva par vienu no tuvākajiem V. Ļeņina līdzstrādniekiem, lielinieku valdības – Tautas Komisāru Padomes (TKP) locekli – tautas komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos (līdz 1923. gadam), no 1919. gada – arī valsts kontroles tautas komisāru, 1920.–1922. gadā – strādnieku un zemnieku kontroles tautas komisāru. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR; Российская Советская Федеративная Социалистическая Республика, РСФСР) Kara revolucionārās komitejas un vairāku fronšu kara revolucionāro komiteju loceklis. 1922. gadā J. Staļinu ievēlēja Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (KK(b)P; Российская коммунистическая партия (большевиков)) CK Politibirojā un Orgbirojā, kā arī par partijas ģenerālsekretāru.
Josifs Staļins (otrajā rindā otrais no kreisās) Krievijas Komunistiskās partijas kongresā. Maskava, 1919. gads.
Avots: Sovfoto/Universal Images Group via Getty Images, 170987082.
Partijas vadība un valdība darbojās pēc kolektīvas vadības principa, V. Ļeņina līdzgaitnieki uzskatīja J. Staļinu par pirmo starp līdzīgiem. V. Ļeņina slimības laikā viņs sāka attīrīt ceļu uz vienpersonisku varu. 1923.–1929. gadā notika cīņa ar “kreiso opozīciju” – Ļevu Trocki (Лев Давидович Троцкий) un viņa piekritējiem. Viens no domstarpību cēloņiem bija trockistu noraidošā attieksme pret J. Staļina un Nikolaja Buharina (Николай Иванович Бухарин) izvirzīto tēzi par iespēju uzcelt sociālismu vienā valstī. J. Staļins panāca, ka 1927. gadā XV partijas kongresā Ļ. Trocka uzskati tika deklarēti par antipartijiskiem, bet 1929. gadā viņu izsūtīja no PSRS.
1928.–1930. gadā par J. Staļina uzbrukumu mērķi kļuva sabiedrotie cīņā ar Ļ. Trocki – N. Buharins, Aleksejs Rikovs (Алексей Иванович Рыков), Mihails Tomskis (Михаил Павлович Томский) jeb “labējā opozīcija”, iemesls – attieksme pret jauno ekonomisko politiku (neps) un pret J. Staļina industrializācijas plānu. Pēc šo konkurentu atbīdīšanas no varas J. Staļins kļuva par vienpersonisku līderi. Lai galīgi atbrīvotos no agrākajiem līdzgaitniekiem, J. Staļins izmantoja Sergeja Kirova (Сергей Миронович Киров) nogalināšanu 01.12.1934. Atentāta organizēšanā J. Staļins apsūdzēja Grigoriju Zinovjevu (Григорий Евсеевич Зиновьев) un Ļevu Kameņevu (Лев Борисович Каменев), kā arī aktivizēja partijas tīrīšanu no trockistiem un labējās opozīcijas piekritējiem. Galīga “Ļeņina gvardes” fiziska iznīcināšana notika “Lielā terora” laikā 1937.–1938. gadā. Tuvākie līdzgaitnieki, kas tagad veidoja Politbiroju, bija partijas aparāta otrās paaudzes pārstāvji, kas neuzlūkoja J. Staļinu kā pirmo starp vienlīdzīgiem. Neviens amats vairs negarantēja personisku neaizskaramību un drošību, jebkurš cilvēks, izņemot pašu J. Staļinu, jebkurā brīdī varēja kļūt par “tautas ienaidnieku”.
“Lielā terora” upuri bija ne tikai partijas funkcionāri. 07.1937. sākās masu politiskās represijas pret ierindas pilsoņiem. 1937.–1938. gadā arestēja apmēram 1,6 miljonus cilvēku, no viņiem nošāva apmēram 700 000. Ieguvis neaprobežotu vienpersonisku varu, J. Staļins tuvāko līdzstrādnieku loku pastāvīgi uzraudzīja, pienākumus pārdalīja, lai neviens neiegūtu pārāk lielu ietekmi.
Nedēļu pēc Vācijas uzbrukuma PSRS – 30.06.1941. – J. Staļins kļuva par Valsts Aizsardzības komitejas priekšsēdētāju (līdz 04.09.1945.), bet 10.07. – par Bruņoto spēku Augstāko Virspavēlnieku (Верховный главнокомандующий). 19.07.1941.–25.02.1946. J. Staļins bija aizsardzības tautas komisārs (ministrs). 03.1943. J. Staļinam tika piešķirta maršala militārā pakāpe, 1945. gadā – ģenerālisimusa pakāpe. Kara laikā visi svarīgākie militārie jautājumi bija tiešā J. Staļina pārraudzībā. Kara sākumā viņa nekompetence militārajos jautājumos noveda pie sāpīgām sakāvēm. Kara otrajā pusē J. Staļins vairāk ieklausījās ģenerāļu argumentos un labāk saprata militārās taktikas un stratēģijas jautājumus.
Pēc kara notika atgriešanās pie periodiskām valsts aparāta un partijas vadības tīrīšanām (piemēram, t. s. Ļeņingradas lieta 1949.–1952. gadā). Pēckara gadu ideoloģijā izteikts bija lielkrievu šovinisms un antisemītisms. No 1946. gada notika vairākas kampaņas ar mērķi pakļaut pilnīgai kontrolei radošo inteliģenci. Kara seku pārvarēšanu ekonomikā apgrūtināja pastiprinātā smagās rūpniecības ekspansija, bruņošanās sacensība ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un lielie infrastruktūras projekti.
J. Staļins nomira no insulta 05.03.1953. Lai gan viņš nebija radījis varas nodošanas mehānismu un apzināti atbīdīja no varas līdzgaitniekus, kuri varēja kļūt par potenciālajiem mantiniekiem, J. Staļina tuvākie līdzgaitnieki 05.03. vēl pirms viņa nāves noformēja varas sadalījumu un ļoti drīz atteicās no viņa sistēmas galējībām, izbeidzot masu teroru, likvidējot Gulaga sistēmu, piekopjot mērenāku ārpolitiku.