Politisko represiju veidi un mērogi Noteikt politisko represiju apmēru visā padomju varas pastāvēšanas laikā (1917-1991) ir ārkārtīgi sarežģīti, dažādu autoru novērtējumi svārstās robežās no 4 līdz 60 miljoniem represēto. Atšķirības nosaka kā nepilnības uzskaitē, tā arī atšķirīgas interpretācijas par to, ko uzskatīt par politiski represētajiem. Minimālajā novērtējumā parasti tiek ņemti vērā tikai tie, kas bija sodīti ar tiesas vai ārpustiesas institūcijas lēmumu par t.s. kontrrevolucionārajiem noziegumiem, kas 1926. gada kriminālkodeksā bija uzskaitīti 58. pantā. Statistika par sodīšanu pēc šī panta ir vieglāk pieejama, lai gan atsevišķos laika posmos, it sevišķi 1918.-1922. gadā – ne visai ticama, bet citos laika posmos – nepilnīga. Tomēr politiski motivētas represijas neaprobežojās ar spriedumiem, kas balstījās uz KK 58. pantu, tās bija daudz plašākas.
Viens no politisko represiju veidiem bija administratīvais izsūtījums un nometināšana. To varēja noteikt ar tiesas vai ārpustiesas institūcijas spriedumu kā atsevišķu sodu vai arī kā papildus sodu par kontrrevolucionārajiem noziegumiem. Ar to varēja sodīt arī ar valdības, Politbiroja, vai arī drošības institūciju lēmumu vai rīkojumu – kā attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem, tā arī cilvēku grupām. Viens no izplatītiem administratīvā izsūtījuma veidiem bija masu deportācijas, jeb lielu iedzīvotāju grupu piespiedu pārvietošana un nometināšana pārsvarā attālos PSRS rajonos ar nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem bez tiesībām bez varas iestāžu atļaujas atstāt nometinājuma vietas. Piespiedu deportācijas sākās 1918.-1920. gadā, kad Ziemeļkaukāzā uz citiem reģioniem pārvietoja kazakus, bet 20. gs. 30.-40. gados tās kļuva par bieži lietotu līdzekli politiski ekonomisku problēmu risināšanai: “kulaku” masveida deportācijas (1930-1931); pierobežas rajonu “attīrīšana” no nevēlamām etniskām grupām (somiem, poļiem, kurdiem, korejiešiem u.c.); 1939.-1940. gadā okupēto teritoriju sovjetizācija (deportācijas no Moldovas, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas, Baltijas 1940-1941, 1944-1952); somu un vāciešu deportācijas Vācijas-PSRS kara sākumā (1941-1942), lai novērstu sadarbību ar pretinieku kara laikā; veselu tautu sodīšana par nelojalitāti pret padomju varu (karačaji, kalmiki, čečeni, inguši, balkāri, Krimas tatāri u.c. 1943-1944); reliģisku disidentu sodīšana (Jehovas liecinieki u.c., 1944, 1951-1952); darba disciplīnas uzlabošana (“kolhoznieku-liekēžu” deportācijas 1948-1953) u.c. Divi lielākie deportāciju viļņi bija saistīti ar kulaku deportācijām 30. gadu sākumā un ar Vācijas-PSRS karu.
Īpašs deportāciju veids bija piespiedu izsūtīšana no PSRS. Piespiedu izsūtīšana un pilsonības atņemšana 20. gs. 20. gados tika uzskatīta par augstāko sociālās aizsardzības mēru, nāvessods tolaik tika uzskatīts tikai par pagaidu pasākumu. Atbilstoši šim uzskatam, 1922.-1923. gadā pēc V. Ļeņina iniciatīvas no PSRS izsūtīja vairākus desmitus rakstnieku, zinātnieku, žurnālistu, kas kritizēja padomju varas politiku. Šādu izsūtīšanu ierobežotā apjomā atjaunoja 70. gados, kad no PSRS pilsonību atņēma un no valsts izsūtīja redzamākos disidentus.
Vēlēšanu tiesību atņemšana (tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem) kā atsevišķs soda veids tika praktizēta 1918.-1936. gadā pret esošajiem vai bijušajiem “ekspluatatoriem” (cilvēkiem, kas izmantoja algotu darba spēku, uzņēmumu īpašniekiem, bijušajiem cariskās Krievijas policijas darbiniekiem, garīdzniekiem un vairākām citām iedzīvotāju grupām - krievu лишенцы). Arī šajā gadījumā lēmumu varēja pieņemt tiesas institūcija, nosakot vēlēšanu tiesību atņemšanu uz noteiktu laiku kā papildus sodu, bet tas varēja notikt arī administratīvi – vietējās pārvaldes institūcijām iekļaujot cilvēkus attiecīgos sarakstos. Cilvēku, kas bija ieskaitīti šajā kategorijā, bija daudz: 1929. gadā lauku apvidos 4,1 %, pilsētās 8,6 %, kopumā vismaz 4 milj. cilvēku. Vēlēšanu tiesību atņemšana automātiski padarīja cilvēku par citu politisku represiju objektu – viņu varēja arestēt un notiesāt, administratīvi izsūtīt. Lai gan 1936. gadā PSRS konstitūcija visiem pilsoņiem atjaunoja vēlēšanu tiesības, to agrāka atņemšana bija pamats represijām un diskriminācijai arī vēlāk, it īpaši represijās saistībā ar 1937. gada 30. jūlija PSRS IeTK pavēli nr. 00447 (skat. Lielais terors Padomju Savienībā).
Vēl sarežģītāka no uzskaites un izvērtējuma viedokļa bija kriminālo nodarījumu politizācija, kas izpaudās vairākos aspektos. Pirmkārt, daudzi cilvēki tika sodīti par KP politikas izraisītiem nepolitiskiem (krimināliem) nodarījumiem, piemēram, tūkstošiem cilvēku tika sodīti par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, respektīvi, par to, ka, glābjoties no bada, kolhoza laukos bija salasījuši dažas saujas labības vārpu vai spaini kartupeļu. Otrkārt, 30.-40. gados politisko represiju kampaņu sastāvdaļa nereti bija pilsētu un teritoriju “attīrīšana” no recidīvistiem, ubagiem, prostitūtām u.c. krimināliem un margināliem elementiem, ieslogot viņus nometnēs vai arī piemērojot administratīvu izsūtījumu. Šos cilvēkus sodīja nevis par konkrētiem nodarījumiem, bet tādēļ, ka viņi varētu potenciāli destabilizēt politisko sistēmu. Parasti par šādiem nodarījumiem sodītos neiekļauj politiski represēto kategorijā, taču jautājums, vai to vajadzētu darīt, ir diskusiju objekts.
Līdz šim izsvērtākais politisko represiju upuru skaita (1918-1987) kopsavilkums publicēts Krievijas biedrības “Memoriāls” (Мемориал) vietnē Jeļenas Žemkovas (Елена Борисовна Жемкова) un Arsēnija Roginska (Арсений Борисович Рогинский) publikācijā, kur ir izdalītas divas politisko represiju formas: 1) individuālas represijas; 2) administratīvas represijas. Pirmajā kategorijā ietilpst 6 975 197 drošības institūciju arestētie. Pētnieki atzīst, ka reālais arestu skaits varēja būt lielāks, taču jāņem vērā arī tas, ka vienu cilvēku varēja arestēt vairākkārt, turklāt daļa arestu bija saistīti nevis ar politiskām, bet gan ekonomiskām apsūdzībām (naudas viltošanu, kontrabandu u.c.), tādēļ kopējo cilvēku skaitu, kas kļuvuši par individuālu politisko represiju upuriem, vērtē uz 4,7-5 milj. cilvēku. No viņiem 1,0-1,1 miljoni cilvēku tika nošauti. Administratīvās represijas tika īstenotas pēc visdažādāko (partijas, padomju, valsts) institūciju lēmumiem. Pārsvarā tās bija masu deportācijas, kurām no 1920. līdz 1952. gadam tika pakļauti 5 854 200 cilvēki. Šajā uzskaitē nav iekļauti visi administratīvo represiju upuri, var pieļaut, ka to kopējais skaits ir vismaz 6 miljoni cilvēku (visticamāk 6,3-6,7 miljoni). Tādējādi kopējais politisko represiju upuru skaits laika posmā no 1918. līdz 1987. gadam varētu būt 11-11,5 miljoni cilvēku. Tajā pat laikā jāapzinās, ka šis novērtējums var būt nepilnīgs.