23.08.1939. Padomju Savienība un Vācija parakstīja savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, kas ieguvis Molotova–Ribentropa pakta (MRP; krievu пакт Молотова–Риббентропа, vācu Ribbentrop–Molotow–Pakt, arī Molotow–Ribbentrop–Pakt) nosaukumu, jo līgumu parakstīja PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Михайлович Молотов) un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops (Joachim von Ribbentrop). Līgumam bija slepens pielikums (papildu protokols), kurā bija nosprausts interešu sfēru sadalījums starp abām lielvarām. Vienošanās padarīja iespējamu Vācijas uzbrukumu Polijai 01.09.1939. Sarkanā armija iegāja Polijas teritorijā 17.09. ar aizbildinājumu, ka tas tiek darīts, lai pasargātu brālīgās ukraiņu un baltkrievu tautas, kas apdzīvoja Austrumpoliju. Pēc Polijas sadales PSRS turpināja pārņemt savu ietekmes sfēru. 15.–17.06.1940. tā okupēja Baltijas valstis, 28.06.–04.07.1940. – Besarābiju (iekļāva Moldāvijas PSR sastāvā). Rumānijai piederējušo Ziemeļbukovīnu, kā arī dažas mazākas teritorijas iekļāva Ukrainas PSR, pārkāpjot MRP noteikumus.

Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas sovetizācija sākās uzreiz pēc šo teritoriju okupācijas jeb atbrīvošanas, kā to apzīmēja padomju propaganda. Sovetizācijas un represiju politika, kas bija izstrādāta Padomju Savienībā, pirmo reizi tika eksportēta uz ārvalstu teritorijām. Pēc Baltijas valstu un Besarābijas aneksijas tās piemērošanas areāls paplašinājās vēl vairāk. Politiskās represijas, kas skāra 1939.–1940. gadā okupētās un anektētās teritorijas, bija smaga trauma to iedzīvotājiem. Taču represīvā prakse šajās teritorijās no to īstenotāju skatu punkta un pēc represiju smaguma ne ar ko neatšķīrās no tās, kas pastāvēja Padomju Savienībā.

Pavisam līdz PSRS–Vācijas kara sākumam (02.1940.–06.1941.) tika īstenotas četras deportācijas. Pirmās trīs notika 1940. gadā Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā. Ceturtā notika gandrīz gadu pēc trešās un aptvēra visas 1939.–1940. gadā anektētās teritorijas no Melnās līdz Baltijas jūrai. Pēc krievu vēsturnieka Aleksandra Gurjanova (Александр Эдмундович Гурьянов) aplēsēm, balstoties uz padomju avotiem, tajās kopā deportēja (ieskaitot šajās akcijās arestētos) līdz 368 000 cilvēku, no tiem līdz 362 000 pirmskara Polijas iedzīvotāju (ne visi bija poļi pēc tautības). Polijas emigrācijas valdība Otrā pasaules kara laikā deportēto skaitu lēsa uz 980 000. Šis skaitlis kalpoja par pamatu vēlākām publikācijām. Padomju arhīvu daļēja atvēršana un materiālu publikācijas izraisīja diskusiju, kuras rezultātā arī Polijas akadēmiskie vēsturnieki mūsdienās visbiežāk min aptuveni 320 000–325 000 visās četrās deportācijās represēto Polijas iedzīvotāju, lai gan daudzi vēsturnieki uzskata, ka šis skaitlis ir pārāk mazs un reālais varētu būt tuvāks 500 000. Daudzās Polijas tīmekļa vietnēs joprojām var atrast daudz lielākus skaitļus – līdz pat 1,7 miljoniem.

Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā sākotnējais deportāciju mērķis bija iztīrīt šīs teritorijas no iedzīvotāju grupām, kuras tika uzskatītas par lojālām Polijas valstij – poļu virsnieki, policisti, ierēdņi, muižnieki un lielie zemes īpašnieki, poļu inteliģence, vietējās pašpārvaldes darbinieki. Arī bēgļi no vācu okupētās Polijas teritorijas tika uztverti kā potenciāls drauds.

02.12.1939. Politbirojs pieņēma lēmumu izsūtīt no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas kolonistus (osadniki). Tie bija Polijas–Padomju Krievijas 1920. gada kara veterāni, kuriem valdība bija piešķīrusi zemi Austrumpolijā ar mērķi veicināt pārsvarā ukraiņu un baltkrievu apdzīvoto teritoriju polonizāciju, jo no apmēram 9000 ģimenēm aptuveni 85 % bija poļi, pārējie ukraiņi un baltkrievi. 14.01.1940. tika nolemts izsūtīt arī Polijas mežu apsardzes dienesta darbiniekus (mežsargus). Viņus bija paredzēts nosūtīt meža darbos uz Sibīriju un PSRS Eiropas daļas ziemeļiem – plašā teritorijā no Arhangeļskas līdz Irkutskai.

Deportācija notika 10.02.1941. Tika izsūtītas 27 000 ģimeņu (apmēram 139 000–141 000 cilvēku), respektīvi, tās upuri bija ne tikai kolonisti un mežsargi, bet vispār lauku iedzīvotāji. Vairums bija poļi, bet bija arī daudz baltkrievu un ukraiņu. Lielākā daļa deportēto bija sievietes un bērni, vīriešu bija tikai 33 000. Deportētajiem ļāva ņemt līdzi 500 kg personīgo mantu uz ģimeni. Izsūtījuma vietās viņiem piešķīra “speciāli pārvietoto” (спецпереселенцы) statusu un izvietoja speciālos Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK; Народный комиссариат внутренних дел, НКВД, NKVD) ciematos no Arhangeļskas apgabala līdz Austrumsibīrijai, kur viņiem bija jāstrādā mežistrādē un kalnrūpniecībā. Dzīves un darba apstākļi bija tik smagi, ka līdz 08.1941. izsūtīto skaits bija samazinājies par 7600.

02.03.1940. Politbirojs nolēma īstenot vēl vienu deportāciju no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas. Šoreiz deportējamo loks tika definēts ļoti plaši – arestēto un internēto Polijas virsnieku, ierēdņu, kā arī muižnieku, uzņēmēju, “kulaku” utt. ģimenes; bēgļi no vācu okupētās Polijas teritorijas, kurus vācu okupācijas varas iestādes atteicās pieņemt atpakaļ. Neliela grupa bija “sociāli bīstami” elementi – prostitūtas. Lielākā daļa deportējamo bija Katiņā, Tverā un Harkivā nošauto 15 131 poļu karagūstekņu, kā arī 7305 nošauto cietumnieku ģimenes. 05.05. Politbirojs pieņēma lēmumu par karagūstekņu un cietumnieku nošaušanu. 10.04. pieņemtais PSRS valdības lēmums paredzēja represēto un internēto karagūstekņu ģimenes nosūtīt uz 10 gadiem uz Kazahstānu, prostitūtas uz Kazahstānu un Uzbekistānu (faktiski viņas deportēja jau 08.–09.04.), bet bēgļus – uz ziemeļu rajoniem meža darbos. Deportācijas akcija notika 13.04. Bija paredzēts izsūtīt 76 000–100 000 cilvēku. Faktiski deportēja apmēram 66 000 cilvēku. Katrai ģimenei atļāva ņemt līdzi 300 kg personīgo mantu vai 100 kg uz katru ģimenes locekli. Mājas un saimniecības ēkas tika konfiscētas. Deportēto statuss bija “administratīvi izsūtītie”.  

Trešā deportācija notika 29.06.1940. Tās upuri pārsvarā bija bēgļi no vācu okupētās Polijas daļas. Tika deportēti gandrīz 77 000 cilvēku (25 700 ģimeņu), no viņiem apmēram 85 % bija ebreji. Padomju drošības iestādes bēgļus uzskatīja par draudu, jo viņu vidū bija daudz uzņēmēju un komersantu, kā arī dažādu ebreju sabiedrisko un politisko organizāciju un partiju aktīvistu. Turklāt apmēram 25 000 bēgļu bija atteikušies pieņemt PSRS pilsonību un vēlējās doties uz Palestīnu vai Rietumeiropas valstīm. Izsūtījuma vietās viņiem piešķīra “speciāli pārvietoto” statusu un izvietoja speciālās IeTK apmetnēs 14 PSRS reģionos, pārsvarā nodarbinot mežizstrādē un zelta ieguvē. Tā kā lielākā daļa bēgļu agrāk bija tirgotāji, amatnieki, uzņēmēji, ārsti, juristi un citi inteliģences pārstāvji un nebija strādājuši smagu fizisku darbu, viņu darbs bija neefektīvs, un viņi pelnīja maz. Daudzi no bēgļiem bija augstas kvalifikācijas speciālisti, bet pēc specialitātes izmantoja tikai mediķus. Varas iestādes šo kontingentu uzskatīja nevis par ienaidniekiem, bet gan par “internētiem emigrantiem”.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 22.06.1941. Maskava bija spiesta nodibināt diplomātiskās attiecības ar Polijas emigrācijas valdību Londonā, jo uz to uzstāja Lielbritānija. 12.08.1941. ar PSRS Augstākās padomes Prezidija (APP) dekrētu tika amnestēti poļi un Polijas pilsoņi, kas bija deportēti un arestēti pēc 17.09.1939., poļu karagūstekņi, kā arī speciālajā nometinājumā esošie. 14.08.1941. PSRS un Polijas emigrācijas valdība parakstīja vienošanos par Londonas valdībai pakļautas Polijas armijas formēšanu Padomju Savienībā. Par tās komandieri Londonas valdība iecēla ģenerāli Vladislavu Andersu (Władysław Albert Anders), kurš tikko bija atbrīvots no IeTK cietuma Maskavā. Pamatā V. Andersa armijā iestājās poļu karavīri, kurus atbrīvoja no karagūstekņu un Gulaga nometnēm, kā arī specnometinājuma. IeTK lika šķēršļus poļu atbrīvošanai, kā arī centās vervēt aģentus starp atbrīvotajiem. Arī Kominterne iesūtīja V. Andersa armijā savus aģentus. Kopumā attiecības starp V. Andersa armiju un PSRS vadību bija saspringtas, turklāt armiju ļoti slikti apgādāja ar pārtiku, apģērbu un ieročiem. 1942. gadā Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) armijai atļāva evakuēties caur Irānu uz Palestīnu, kur tā kļuva par britu armijas vienību – II Poļu korpusu, kurš karoja Rietumu frontē – Itālijā. Ar V. Andersa armiju PSRS pameta apmēram 80 000 karavīru un 37 000 ģimenes locekļu.

1943. gadā no PSRS palikušajiem poļiem Maskava saformēja sev lojālu karaspēka vienību – Tadeuša Kostjuško I kājnieku divīziju. Vēlāk uz divīzijas bāzes izveidoja divas Polijas armijas, kas karoja Austrumu frontē. Pēc kara tās kļuva par PSRS kontrolētās Polijas Tautas Republikas armijas pamatu.

Ceturtā deportācija sastāvēja no vairākām atsevišķām operācijām. Pirmā bija Rietumukrainā 22.05.1941., tai sekoja Moldāvija un Rumānijai atņemtie Ukrainas PSR apgabali (Černivcu un Izmailas), kur akcija sākās naktī no 12. uz 13. jūniju. Trešā operācija aptvēra Lietuvu, Latviju un Igauniju – naktī no 13. uz 14. jūniju. Ceturtā operācija notika Rietumbaltkrievijā naktī no 19. uz 20. jūniju. Katrai operācijai bija paredzēta viena diena. Lai gan lielāko daļu izdevās aizturēt uzreiz, izbēgušo meklēšana turpinājās vairākas dienas.

1941. gada deportācijās tika ieviesta jauna pieeja, kuras nebija 1940. gadā – deportējamos pēc tiesiskā statusa un soda veida sadalīja trīs grupās: 1) “pretpadomju elementi” (“kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākā valsts varas aparāta augstākie ierēdņi, pārstāvji, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki u. c. pret padomju varu naidīgi noskaņotas personas), kurus bija paredzēts uzreiz arestēt, ievietot karagūstekņu nometnēs un notiesāt ar Sevišķās apspriedes lēmumiem uz 5–8 gadiem (IeTK terminoloģijā – A grupa). Sākoties karam, arestētos no karagūstekņu nometnēm pārvietoja uz Gulaga nometnēm, bet piespriestie sodi bija bargāki; 2) arestēto ģimenes locekļi (B grupa), kurus bija paredzēts deportēt uz nometinājuma vietām uz 20 gadiem, piešķirot izsūtījumā nometināto (ccыльнопоселенцы) statusu; šai grupai var pieskaitīt arī nelielu prostitūtu kontingentu, kuru bija paredzēts izsūtīt uz pieciem gadiem; 3) krimināli elementi – recidīvisti, kurus bija paredzēts uzreiz arestēt un ievietot Gulaga nometnēs uz 5–8 gadiem. Pilnībā šis princips tika īstenots tikai Baltijā. Bija atļauts ņemt līdzi tikai 100 kg mantu uz ģimeni. Kopējais šīs operācijas upuru skaits ir apmēram 106 000–87 000 nometināto un 19 000 arestēto.

14.05.1941. tika pieņemts Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālkomitejas (CK) un PSRS Tautas komisāru padomes (TKP) lēmums par deportāciju no Rietumukrainas. Tas ir vienīgais zināmais PSRS vadības lēmums par 05.–06.1941. deportācijām. Ir zināms lēmuma projekts par deportācijām no Baltijas, kuru 16.05. nosūtīja J. Staļinam, kā arī lēmuma projekts par Rietumbaltkrieviju, kas bija sagatavots parakstīšanai 21.05. Par Moldāviju nav atrasts pat lēmuma projekts.

Operācijas galvenais mērķis bija likvidēt Ukraiņu nacionālistu organizācijas (UNO) atbalsta bāzi. 14.05.1941. tika pieņemts VK(b)P CK un PSRS TKP lēmums nr. 1299-526ps (ps – pilnīgi slepeni) “Par nacionālistisko organizāciju neitralizāciju UPSR rietumu apgabalos” (Об изъятии контрреволюционных организаций в западных областях УССР), kas paredzēja izsūtīt uz 20 gadiem ar īpašuma konfiskāciju ukraiņu un poļu nacionālistisko organizāciju dalībnieku, notiesāto, ar nāves sodu sodīto un nelegālā stāvoklī pārgājušo ģimenes. Faktiski tika izsūtīti arī reliģisko konfesiju kalpotāji. 22.05. uz Dienvidkazahstānu, Krasnojarskas, Omskas un Novosibirskas apgabaliem izsūtīja vairāk nekā 11 000 cilvēku. UNO atbalstītājus 23.05. izsūtīja arī no Černivcu apgabala, kur upuri bija arī bijušie Rumānijas politisko partiju biedri.

Deportācijas no Moldāvijas sākās naktī uz 13. jūniju. Moldāvijā tās upuri pieskaitāmi 1. un 2. grupai. No Besarābijas, Ziemeļbukovīnas un Hercas novada bija paredzēts deportēt 41 000 cilvēku (8000 arestēt, bet 33 000 izsūtīt). Tomēr izdevās arestēt un aizturēt krietni mazāku skaitu cilvēku – kopumā vairāk nekā 31 000, no tiem apmēram 5500 arestēja un nosūtīja uz nometnēm. No Besarābijas deportēja gandrīz 14 000 cilvēku, bet arestēja un ieslodzīja nometnēs apmēram 4500.

Pavisam no Baltijas sākotnēji bija paredzēts izsūtīt 39 395 cilvēkus, t. sk. 9924 no Lietuvas, 15 000 no Latvijas un 14 471 no Igaunijas. Faktiski no Igaunijas deportēja gandrīz 11 000 cilvēku, t. sk. vairāk nekā 3600 arestēja. 4250 no visiem deportētajiem gāja bojā. Lietuvā sastādītais nepilnīgs saraksts uzrāda 14 595 nometinātos un 2957 arestētos, bet tiek lēsts, ka kopējais upuru skaits ir vismaz 18 500.

Šī operācija skāra 1. un 2. grupu ar to atšķirību, ka arestētos nevis nosūtīja uz karagūstekņu nometnēm, bet gan ievietoja cietumos, no kurienes pēc kara sākšanas izveda uz Gulaga nometnēm kopā ar citiem cietumniekiem. Nelielu skaitu ģimeņu izsūtīja nometinājumā kopā ar ģimenes galvām. Ne visus deportējamos, sākoties karam, izdevās izvest no Baltkrievijas. Deportētos no trīs ešeloniem pēc vācu aviācijas uzbrukuma un sliežu ceļa sabojāšanas konvojs atlaida brīvībā. Vēl par divu ešelonu likteni nekas nav zināms. Nometinājuma vietās nonāca vairāk nekā 24 000 deportēto.

Deportāciju konteksta izpratnei būtiska ir poļu režisora Andžeja Vajdas (Andrzej Wajda) filma “Katiņa” (Katyń, 2007). 1941. gada jūnija deportācijas pēdējā gadu desmitā atspoguļotas vairākās spēlfilmās – lietuviešu filmā “Ekskursante” (Ekskursantė, režisors Audrjus Jozens, Audrius Juozenas, 2013), igauņu – “Caurvējā“ (Risttuules; režisors Marti Helde, Martti Helde, 2014), latviešu – “Melānijas hronika” (režisors Viesturs Kairišs, 2016).

Lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāns “Starp pelēkiem toņiem” (Between Shades of Grey, 2011) saņēma augstu novērtējumu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un tulkots arī latviski. 2018. gadā to ekranizēja (“Pelni sniegā”, režisors Marius Markevičius, Marius A. Markevicius, ASV un Lietuvas kopprodukcija).