Gulags bija Iekšlietu Tautas komisariāta, NKVD (Народный комиссариат внутренних дел, НКВД; kopš 1946. gada – Iekšlietu ministrijas) apakšnodaļa no 1930. līdz 1960. gadam, īpaši Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāra Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) laikā.

Gulags ir institūcija, kuras pārziņā no 1929. gada līdz 50. gadu vidum atradās lielāka vai mazāka daļa penitenciārās sistēmas. Gulaga veidošanās sākās ar Oktobra apvērsumu 24.10./06.11.1917. 

No cariskās Krievijas lielinieki bija mantojuši tradicionālo penitenciāro sistēmu, kuras pamatā bija cietumi, kas atradās Tieslietu ministrijas pakļautībā. Šajā sistēmā pārsvarā sodus izcieta kriminālnoziedznieki. Paralēli tradicionālajai ieslodzījuma vietu sistēmai Krievijas pilsoņu kara laikā veidojās ieslodzījuma vietas “tautas ienaidniekiem” – koncentrācijas nometnes, kuras veidoja un pārzināja Valsts Ārkārtējā komisija (VĀK) jeb čeka (Всероссийская Чрезвычайная Комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем, ВЧК). Teorētiski “tradicionālajai” penitenciārajai sistēmai vajadzēja nodarboties ar kriminālnoziedzniekiem, bet čekas – ar politiskajiem. Tomēr realitātē abas sistēmas tika sapludinātas kopā.

1922. gadā VĀK likvidēja, tās vietā nodibināja Valsts politisko pārvaldi, 1923. gadā izveidoja Valsts apvienoto politisko pārvaldi pie PSRS Tautas Komisāru padomes – OGPU (Объединённоe государственноe политическоe управлениe, ОГПУ). Tās rīcībā palika čekas ieslodzījuma vietas – nometnes un politizolatori (cietumi). Uz Ziemeļu nometņu bāzes izveidoja Solovecas Sevišķās nozīmes piespiedu darbu nometni – SLON (Соловецкий лагерь принудительных работ особого назначения, СЛОН, Соловки), kas kļuva par modeli tālākai Gulaga sistēmas veidošanai. Sākotnēji OGPU nometnēs (koncentrācijas nometnēs) un cietumos (politizolatoros) ieslodzīto skaits bija samērā neliels, 1923. gadā tas nepārsniedza 7000, bet 20. gadu otrajā pusē sākās straujš politisko ieslodzīto skaita pieaugums. 01.11.1927. tikai SLON nometņu sistēmā (tā teritoriāli bija izpletusies uz Karēliju, Pieurāliem, Kolas pussalu) bija jau 12 800 ieslodzīto. Nometnēs pieauga arī kriminālieslodzīto skaits.

1929. gadā notika principiāla politikas maiņa. Solovecas nometņu pārvalde bija ieviesusi sistēmu, kurā ieslodzītajiem izsniegtā pārtikas deva bija atkarīga no darba normas izpildes. Šo pieredzi PSRS vadība nolēma izmantot 1. piecgades plānu izpildē. Būtiska nozīme bija tam, ka šī ideja ļoti patika J. Staļinam. Ieslodzīto bezmaksas darbaspēku viņš uzskatīja par ārkārtīgi izdevīgu Tālo Ziemeļu teritoriju apguvei. Ziemeļu nometņu pārvalde tika nodota 04.1930. izveidotajai OGPU Nometņu pārvaldei (ULAG), kura jau pēc dažiem mēnešiem kļuva par Galveno nometņu pārvaldi (GULAG). Saīsinājums GULAG turpmāk tika izmantots līdz pat 50. gadu beigām, lai gan pārvaldes oficiālais nosaukums vairākkārt mainījās. 1930. gadā nosaukumu “koncentrācijas nometne” nomainīja apzīmējums “labošanas darbu nometne”. Nosaukums bija demagoģisks, jo, atšķirībā no pirmajiem padomju varas gadiem, ieslodzīto pāraudzināšana faktiski vairs nebija mērķis. Taču jaunajā nosaukumā izpaudās pieeja, kas likumdošanā tika nostiprināta 1933. gadā – turpmāk ieslodzītajiem bija obligāti jāstrādā, izvairīšanās no darba bija sodāma.

Līdz 1931. gadam nometnes piegādāja lētu darbaspēku saimnieciskām organizācijām un nometņu vadību galvenokārt interesēja, lai par ieslodzīto iznomāšanu iegūtā samaksa nodrošinātu nometņu uzturēšanas izdevumus. Situāciju būtiski mainīja Baltās–Baltijas jūras kanāla (Беломорско-Балтийский канал, Беломорканал, Belomorkanal) celtniecība. Par galveno mērķi izvirzījās nevis rentabilitāte, bet gan plāna izpilde par katru cenu. OGPU kļuva par galveno darbu izpildītāju kanāla celtniecībā. Šis modelis, kurā OGPU pildīja ne tikai ieslodzījuma vietu pārzines, bet arī saimnieciskas organizācijas funkcijas, tika ieviests arī citu lielu infrastruktūras attīstības projektu realizācijā – Daļstroj – Kolimas reģiona attīstības superorganizācijā, Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāles – BAM (Байкало-Амурская магистраль, БАМ) celtniecībā, Uhtas–Pečoras baseina apguvē un citur. Sākās ļoti strauja nometņu sistēmas ekspansija un 1933. gadā OGPU Gulaga nometnes kļuva par dominējošo ieslodzījuma vietu tipu. Pastāvēja gan milzīgas nometnes ar desmitiem tūkstošu ieslodzīto (faktiski nometņu konglomerāti), gan nelielas nometnes – līdz 5000 ieslodzīto. Gulaga pārziņā tika nodotas arī visas speciālā nometinājuma vietas. 1934. gadā ieslodzījuma vietās bija jau ap 0,5 miljoniem ieslodzīto.

1934. gadā OGPU iekļāva jaunizveidotajā Iekšlietu Tautas komisariātā, NKVD. Līdz ar to arī Gulags nonāca NKVD sistēmā un tajā iekļāva arī tās ieslodzījuma iestādes, kuras pirms tam bija atradušās savienoto republiku tieslietu tautas komisariātu pārziņā. Gulagam nodeva arī uzraudzību pār cilvēkiem, kuriem bija piespriesti labošanas darbi bez apcietinājuma. 1939. gadā Gulaga sistēmā nonāca arī nepilngadīgo darba kolonijas un bērnu savākšanas un sadales iestādes (детские приемники-распределители).

1938. gadā Gulaga sastāvā sāka veidoties specializētās ražošanas pārvaldes. 1940.–1941. gadā izveidoja specializētas NKVD nometņu galvenās pārvaldes un pārvaldes, kuru pārziņā nodeva lielāko daļu nometņu. Tiešā Gulaga pārziņā palika tikai piecas nometnes, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, zvejniecību, plaša patēriņa preču ražošanu, kā arī teritoriālās labošanas darbu nometnes un pārsūtīšanas cietumi. Sākoties Vācijas–PSRS karam, Gulaga pārziņā nodeva arī kontroli pār Pievolgas vāciešiem un vēlāk arī pār citām izsūtītajām tautām. 1946. gadā Gulaga pārziņā nonāca arī filtrācijas nometnes, kuras agrāk bija atradušās īpašas NKVD pārvaldes pārziņā. Pēc reorganizācijas Gulaga funkcijās ietilpa nometņu komplektācija un uzskaite, režīma nodrošināšana, apgāde, operatīvais darbs nometnēs (tas ir, ieslodzīto noskaņojuma kontrole, aģentu vervēšana ieslodzīto vidū). Tomēr pēc kara Gulags atkal pamazām sāka veikt ražošanas funkcijas. Vienlaicīgi daļa nometņu tika nodota teritoriālajām NKVD (kopš 04.1946. Iekšlietu ministrijas) pārziņā.

Jau 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā Iekšlietu ministrijas vadība apzinājās, ka ieslodzīto darba izmantošana nav rentabla. 1951.–1952. gadā neviena no lielajām galvenajām ražošanas pārvaldēm nespēja plānus izpildīt. Soda nometņu sistēma arī nespēja pati sevi uzturēt. Tomēr J. Staļina dzīves laikā neviens neiedrošinājās ierosināt šo sistēmu reformēt vai likvidēt, jo ieslodzīto darba izmantošana tautsaimniecībā bija vadoņa “projekts”, viņš to kontrolēja un uzskatīja par nepieciešamu iesaistīt Iekšlietu ministriju visu jauno projektu realizācijā.

Uzreiz pēc J. Staļina nāves, 1953. gadā, pēc iekšlietu ministra un Politbiroja locekļa Lavrentija Berijas (krievu Лаврентий Павлович Берия, gruzīnu ლავრენტი ბერია) iniciatīvas sākās sistēmas reorganizācija. Tika pārtraukta vairāku lielu objektu celtniecība, likvidēja visas 15 NKVD galvenās ražošanas pārvaldes, bet tām piederošās nometnes (ap 160) nodeva Gulagam, bet pašu Gulagu nodeva Tieslietu ministrijas pakļautībā. Kopējais nometņu skaits būtiski samazinājās. Tomēr 1954. gada sākumā Gulagu atkal iekļāva Iekšlietu ministrijas sistēmā, mežu darbos nodarbināto nometnes nodeva Mežrūpniecības nometņu galvenajai pārvaldei.

1955. gadā daļu nometņu, kuru ieslodzītie būvēja aizsardzības objektus, nodeva speciālām organizācijām (Glavpromstroj, Главное управление лагерей промышленного стоительства, Главпромстрой, ГУЛПС; Glavspecstroj, Главное управление специального стоительства МВД СССР, Главспецстрой). Tomēr šī tendence neturpinājās ilgi. 1955. gada vidū sākās ieslodzījuma sistēmas decentralizācija – daļu nometņu nodeva republiku iekšlietu ministrijām. Reorganizācija noritēja visai lēni un turpinājās līdz pat 1960. gadam. 1959. gadā bija palikušas tikai 25 nometnes, būtiski bija samazinājies ieslodzīto skaits. 13.01.1960. sakarā ar PSRS Iekšlietu ministrijas likvidāciju likvidēja arī Gulagu.

Gulags kā galvenā pārvalde ir jāatšķir no Gulaga kā termina, kuru literatūrā un publicistikā lieto dažādās nozīmēs. Termins “Gulags” tiek lietots kā simbols, kas raksturo padomju represīvo sistēmu kopumā, un ar to nereti apzīmē visu padomju totalitāro sistēmu, kā arī soda nometnes citās komunistiskajās valstīs, piemēram, Ķīnā 50.–70. gados, Ziemeļkorejā un citur. Šaurāks un biežāk sastopams lietojums ir soda nometņu sistēma J. Staļina laikā (dažkārt tajā iekļaujot arī nometinājuma vietas). Literatūrā un atmiņās “Gulaga nometnes” apzīmē gan atsevišķus nometņu punktus, gan nodaļas, kurās ietilpa vairākas nometnes, bet ļoti bieži – milzīgus konglomerātus, kas aptvēra desmitiem un simtiem atsevišķu nometņu. Šādi lieli veidojumi bija Baikāla–Amūras (Bamlags, Бамлаг), Intas (Intalags, Инталаг), Karagandas (Karlags, Карлаг), Noriļskas (Noriļsklags, Норильсклаг), Vjatkas (Vjatlags, Вятлаг), Vorkutas (Vorkutlags, Воркутлаг) labošanas darbu nometņu komplekss un citi. Pavisam Gulaga sistēmā tās darbības laikā bija 53 šādas lielas nometnes.

Pastāv priekšstats, ka Gulaga upuri pārsvarā bija notiesātie ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksa 58. pantu, tas ir, par politiskiem noziegumiem. Taču gandrīz visā Gulaga pastāvēšanas laikā politiskie veidoja mazāko ieslodzīto daļu, izņemot 1946. un 1947. gadu, kad tie sastādīja attiecīgi 59,2 un 54,3 procentus. Politiskie veidoja stabilu vairākumu vienīgi 1948. gadā nodibinātajās sevišķajās nometnēs ar īpaši smagu režīmu, kuras bija paredzētas notiesātajiem par spiegošanu, diversijām, teroru, dalību pretpadomju organizācijās un partijās (Steplags, Stepes nometne, Степлаг, Степной лагерь, Kazahstanā; Dubravlags, Дубравлаг, Mordovijā u. c.). Šajās nometnēs nokļuva liels skaits igauņu, latviešu, lietuviešu, it īpaši ukraiņu, ļoti bieži ar militāru pieredzi un izteikti antikomunistiskiem uzskatiem. Jau kopš sevišķo nometņu dibināšanas tajās notika bieži streiki un sacelšanās. Masveidīgas sacelšanās notika 1953.–1954. gadā (piemēram, Kengiras sacelšanās 05.–06.1954.), kas bija viens no iemesliem, kādēļ 1954. gadā sevišķās nometnes likvidēja.

Jāuzsver, ka pēc “kriminālajiem” pantiem notiesātie ne vienmēr bija patiešām krimināli elementi. Ļoti bieži tie bija cilvēki, kuri bija notiesāti par nelielām zādzībām no kolhoziem vai uzņēmumiem, darba disciplīnas pārkāpumiem un citiem nenozīmīgiem noziegumiem. 1953. gada sākumā viņi bija apmēram puse no ieslodzītajiem.

Rūdīto recidīvistu patvaļa nometnēs bija viens no vissmagākajiem nometņu dzīves aspektiem, kuru atceras vairums “politisko”. Aplaupīšanas, piekaušanas, izvarošanas, slepkavības bija ikdiena, kam pārējie ieslodzītie neprata pretoties, turklāt tas viss parasti notika ar tiešu vai netiešu nometņu administrācijas atbalstu.

Viens no jautājumiem, par ko tiek diskutēts joprojām, ir represiju upuru, t. sk. arī Gulaga ieslodzīto skaits. 70.–80. gados “totalitārisma” skolas pārstāvji, piemēram, amerikāņu vēsturnieks sovjetologs Roberts Konkvests (George Robert Acworth Conquest) uzskatīja, ka 30. gadu beigās nometnēs bijuši ieslodzīti līdz 15 miljoniem cilvēku. Viņu oponenti – “revizionisma” skolas pārstāvji nosauca mazāku skaitli – līdz 2,3 miljoniem. Bijušie padomju ieslodzītie piekrita pirmajam viedoklim, tāpat kā publicisti, kas perestroikas laikā rakstīja par represijām. Tādēļ lielas diskusijas izraisīja padomju vēsturnieka Viktora Zemskova (Виктор Николаевич Земсков) uz arhīva datiem balstītā publikācija 1991. gadā, no kuras izrietēja, ka vislielākais ieslodzīto skaits bijis 1950.–1952. gadā, kad tas svārstījās ap 2,5 miljoniem, bet 30. gadu beigās tas nepārsniedza divus miljonus. Lielā terora laikā 1937.–1938. gadā ieslodzīto skaits palielinājās no 1,2 līdz 1,9 miljoniem, bet turpmākajos gados samazinājās. Ņemot vērā statistiskas neprecizitātes, daži vēsturnieki uzskata, ka maksimālais ieslodzīto skaits PSRS 50. gadu sākumā varēja būt ap 2,8 miljoniem cilvēku. Ieslodzīto skaits bija ļoti strauji audzis 30. gados, no 95 tūkstošiem 1930. gadā līdz gandrīz 1,9 miljoniem 1938. gadā un, kā uzskata franču vēsturnieks Nikolā Vērts (Nicolas Verth), no 30. gadu sākuma līdz 50. gadu vidum nometnēs vai izsūtījumā pavisam atradās 24 miljoni cilvēku, tas ir, katrs sestais pieaugušais. 

Režīma un sadzīves apstākļu ziņā Gulaga nometnes varēja visai būtiski atšķirties dažādos laika posmos un dažādās vietās, bet kopumā apstākļi visur bija smagi. Skarbie klimatiskie apstākļi, smagais darbs, sliktais un nepietiekamais uzturs, medikamentu trūkums, trūcīgais apģērbs un apavi, kriminālo noziedznieku terors, priekšniecības un konvoja sadisms būtiski ietekmēja ieslodzīto mirstību nometnēs. Līdz kara beigām administrācija maz rēķinājās ar mirstību nometnēs, jo ieslodzīto pieplūdums bija pietiekami liels, lai varētu pildīt ražošanas plānus. Taču pēc kara darbaspēka trūkums kļuva par lielu problēmu, jo Gulagam uzliktie darba uzdevumi pārsniedza iespējas iegūt papildu darbaspēku apstākļos, kad kara rezultātā darbaspēka rezerves bija samazinājušās. Tādēļ mēģināja stimulēt ieslodzīto darbu ar prēmijām, papildu uzturu par normu pārpildīšanu, taču tas nedeva cerētos rezultātus. 40. gadu beigās biežāk sāka praktizēt ieslodzīto pirmstermiņa atbrīvošanu ar noteikumu, ka bijušajam ieslodzītajam jāstrādā iepriekšējā darbavietā. Attieksme pret ieslodzītajiem kā pret darbaspēku atspoguļojās arī datos par mirstību. 30. gados tā bija virs 3 % “parastos” gados, bet sasniedza 13,8 % 1933. gadā (lielā bada rezultāts – nometnes slikti apgādāja ar pārtiku), 1938. gadā nomira 7 % ieslodzīto, bet vislielākā mirstība bija kara laikā, īpaši 1942.–1943. gadā, kad tā sasniedza 20–27 %. Sākot ar 1946. gadu, situācija sāka uzlaboties un, sākot ar 1950. gadu, mirstība nepārsniedza 1 % gadā.

Pēc Gulaga likvidācijas, 20. gs. 60.–80. gados padomju penitenciārā sistēma būtībā turpināja balstīties uz principiem, kas bija izstrādāti Gulagā un izmantoja jau 30.–40. gados izveidoto infrastruktūru un principus: 1) galvenais ieslodzījuma veids – nometnes (tagad – labošanas darbu kolonijas); 2) visiem ieslodzītajiem bija jāstrādā. Atšķirībā no J. Staļina laikiem, ieslodzīto skaits bija jūtami samazinājies, īpaši politiski ieslodzīto. Attiecībā uz ieslodzīto cilvēktiesībām, situācija bija labāka nekā J. Staļina laikā, bet tā joprojām neatbilda civilizētiem standartiem.

Termins “Gulags” kā visas Staļina laika soda nometņu un nometinājuma sistēmas apzīmējums kļuva populārs, pateicoties Aleksandra Solžeņicina (krievu Александр Исаевич Солженицын, angļu Aleksandr Solzhenitsyn) grāmatai “Gulaga arhipelāgs” (Архипелаг ГУЛАГ, 1973). Par Gulaga sistēmu ārpus PSRS bija zināms kopš 20. gadiem, kad bija publicētas vairāku uz Rietumiem aizbēgušo bijušo ieslodzīto atmiņas, bet īpaši daudz šādu publikāciju parādījās pēc Otrā pasaules kara. Padomju represiju sistēmai bija pievērsušies arī vēsturnieki un publicisti, piemēram, Deivids J. Dalins (David J. Dallin), Boriss Nikolajevskis (krievu Борис Иванович Николаевский, angļu Boris Nicolaevsky), R. Konkvests un citi. Taču līdz pat A. Solžeņicina grāmatas publicēšanai šim jautājumam Rietumos tika pievērsts samērā maz uzmanības. A. Solžeņicina grāmata Rietumos radīja sava veida sprādzienu sabiedriskajā apziņā.

90. gados kļuva pieejami padomju arhīvi, tika publicēts liels skaits atmiņu, dokumentu un pētījumu, kas parādīja, ka “Gulaga arhipelāgs” visai precīzi ataino reālo situāciju. Sākot ar perestroikas laiku, tika publicēti agrāk tikai t. s. samizdatā pieejami literārie darbi, kas padziļināja A. Solžeņicina grāmatas radīto iespaidu, piemēram, Jevgeņijas Ginzburgas (Евгения Соломоновна Гинзбург) autobiogrāfiskais romāns “Asais maršruts” (Крутой маршрут, 1967), Varlama Šalamova (Варлам Тихонович Шаламов) “Kolimas stāsti” (Колымские рассказы, 1954–1962) un daudzi citi darbi. Lai gan mūsdienu Krievijā ir mēģinājumi Gulaga mantojumu noklusēt (piemēram, Gulaga muzeju Perma-36 2014. gadā pārvērta par ekspozīciju, kas demonstrē Gulaga ieguldījumu PSRS uzvarā Otrajā pasaules karā), joprojām ir dokumentu, dienasgrāmatu un atmiņu publikācijas, pētījumi, biedrības “Memoriāls” darbība. 04.2019. lielu interesi un diskusijas izraisīja populārā blogera Jurija Dudja (Юрий Александрович Дудь) dokumentālā filma “Kolima – mūsu baiļu dzimtene” (Колыма – родина нашего страха), kuru viņa kanālā “YouTube” noskatījās vairāk nekā 14 miljonus reižu.

Publicētas arī daudzas latviešu – Gulaga ieslodzīto, piemēram, Roberta Gabra, kā arī specnometināto atmiņas. Pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfiskā romāna “Veļupes krastos” uzņemta spēlfilma “Melānijas hronika” (režisors Viesturs Kairišs, 2016). Gulaga upuru piemiņai veltīts režisores Dzintras Gekas-Vaskas dokumentālo filmu cikls “Sibīrijas bērni” (2001).