Viens no jautājumiem, par ko tiek diskutēts joprojām, ir represiju upuru, t. sk. arī Gulaga ieslodzīto skaits. 70.–80. gados “totalitārisma” skolas pārstāvji, piemēram, amerikāņu vēsturnieks sovjetologs Roberts Konkvests (George Robert Acworth Conquest) uzskatīja, ka 30. gadu beigās nometnēs bijuši ieslodzīti līdz 15 miljoniem cilvēku. Viņu oponenti – “revizionisma” skolas pārstāvji nosauca mazāku skaitli – līdz 2,3 miljoniem. Bijušie padomju ieslodzītie piekrita pirmajam viedoklim, tāpat kā publicisti, kas perestroikas laikā rakstīja par represijām. Tādēļ lielas diskusijas izraisīja padomju vēsturnieka Viktora Zemskova (Виктор Николаевич Земсков) uz arhīva datiem balstītā publikācija 1991. gadā, no kuras izrietēja, ka vislielākais ieslodzīto skaits bijis 1950.–1952. gadā, kad tas svārstījās ap 2,5 miljoniem, bet 30. gadu beigās tas nepārsniedza divus miljonus. Lielā terora laikā 1937.–1938. gadā ieslodzīto skaits palielinājās no 1,2 līdz 1,9 miljoniem, bet turpmākajos gados samazinājās. Ņemot vērā statistiskas neprecizitātes, daži vēsturnieki uzskata, ka maksimālais ieslodzīto skaits PSRS 50. gadu sākumā varēja būt ap 2,8 miljoniem cilvēku. Ieslodzīto skaits bija ļoti strauji audzis 30. gados, no 95 tūkstošiem 1930. gadā līdz gandrīz 1,9 miljoniem 1938. gadā un, kā uzskata franču vēsturnieks Nikolā Vērts (Nicolas Verth), no 30. gadu sākuma līdz 50. gadu vidum nometnēs vai izsūtījumā pavisam atradās 24 miljoni cilvēku, tas ir, katrs sestais pieaugušais.