Termina autors ir itāļu publicists – antifašists Džovanni Amendola (Giovanni Amendola). 1925. gadā šo apzīmējumu pārņēma Itālijas premjerministrs un diktators Benito Musolini (Benito Amilcare Andrea Musolini), un fašisti to sāka uzskatīt par savas politiskās sistēmas apzīmējumu. No itāļu fašistiem “totalitārisma” ideju pārtvēra vācu labējie intelektuāļi, piemēram, filozofs Karls Šmits (Carl Schmitt) – liberālisma un liberālās valsts kritiķis.

20. gs. 20.–30. gados Eiropā nostiprinājās nedemokrātiski režīmi, kas būtiski atšķīrās no 19. un 20. gs. autokrātiskajiem režīmiem un diktatūrām ar to, ka tie ārkārtīgi lielu uzmanību pievērsa masu atbalsta nodrošināšanai, prezentējot sevi kā kustības, kuru izvirzītie mērķi nākotnē nodrošinās laimi un labklājību visiem. Tas bija kopīgs kā nacistiskajai Vācijai, tā arī komunistiskajai Padomju Savienībai, neskatoties uz to, ka to ideoloģijas un piedāvātie ideālās nākotnes sasniegšanas ceļi būtiski atšķīrās. Abu režīmu gadījumā ideālās sabiedrības veidošanas instruments bija masu terors pret īstiem un iedomātiem pretiniekiem, propaganda, vienas partijas un valsts kontrole pār sabiedrību un ekonomiku.

Pēc Otrā pasaules kara vēsturnieki, politologi un filozofi pievērsās Trešā reiha pētniecībai, cenšoties saprast, kādā veidā nacistiem izdevās panākt sabiedrības vairākuma atbalstu saviem mērķiem. Termins “totalitārisms” nostiprinājās apzīmējot nacistiskās Vācijas politisko iekārtu, taču vienlaicīgi daudzi pētnieki vilka paralēles ar staļinisko Padomju Savienību un Austrumeiropas komunistiskajiem režīmiem.

20. gs. 40.–50. gados nāca klajā vairāki politiski filozofiski darbi par totalitārisma saknēm un izpausmēm. To autori bija austriešu un britu ekonomists un politiskais filozofs Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), austriešu un britu filozofs Karls Popers (Sir Karl Raimund Popper) un vācu un amerikāņu politikas teorētiķe un filozofe Hanna Ārente (Hannah Arendt). Šie darbi iezīmēja galvenos diskusijas pieturas punktus, kas aktuāli joprojām: 1) vai nacismu un komunismu var salīdzināt; 2) vai totalitārie režīmi ir 20. gs. parādība, vai arī to saknes meklējamas jau senākos laikos; 3) vai totalitārisms sakņojas Eiropas kultūrā un vēsturē, vai arī šo konceptu var attiecināt arī, piemēram, uz Āzijas komunistiskajiem režīmiem; 4) vai totalitārie režīmi ir galēja autoritārisma izpausme vai arī īpaša nedemokrātisku režīmu forma.

1956. gadā vācu un amerikāņu politologs Karls Frīdrihs (Carl Joachim Friedrich) un viņa jaunākais kolēģis poļu izcelsmes amerikāņu politologs un sociologs Zbigņevs Bžezinskis (angļu Zbigniew Kazimierz Brzezinski, poļu Zbigniew Kazimierz Brzeziński) publicēja totalitārisma definīciju, kas kļuvusi par visplašāk lietoto un arī visvairāk kritizēto. Saskaņā ar to totalitārs režīms ir tad, ja politiskajā sistēmā pastāv seši elementi: masas mobilizējoša ideoloģija; hierarhiski organizēta viena partija, kas kontrolē visu valsti; politiski motivēts policejisks terors; valsts monopols uz saziņas līdzekļiem un uz ieročiem; centralizēti plānota birokrātiski kontrolēta ekonomika. Ja H. Ārente uzskatīja, ka totalitārās politiskās sistēmas centrālais elements ir terors, tad K. Frīdriha un Z. Bžezinska definīcijā noteicošais sistēmas elements ir institucionalizēta varas struktūra.

Jau 50. gados šī totalitārisma definīcija un pats koncepts kļuva par kritikas objektu. Bieži vien tā bija politiski motivēta, jo totalitārisma koncepta pielietošana komunistisko režīmu pētniecībā tika saistīta ar labēji konservatīvu ideoloģiju. Kreisie intelektuāļi simpatizēja komunistiskajam modelim (lai gan ne vienmēr tieši Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, PSRS, variantā). Tomēr bija arī būtiski akadēmiska rakstura iebildumi. PSRS politikas izmaiņas un zināma liberalizācija pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves izvirzīja jautājumu par to, kā iespējamas izmaiņas režīmā, ja pastāv tik totāla valsts kontrole. Kritiku vērsa arī pret komunistisko režīmu salīdzināšanu ar nacismu un fašismu, jo atšķirības starp itāļu fašismu, vācu nacionālsociālismu un padomju komunismu tuvākā salīdzinājumā izrādījās pietiekami būtiskas.

60. gados vēsturnieku vidū, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā, sākās diskusija starp vēsturniekiem, kas PSRS pētniecībā balstījās uz totalitārisma modeli (Ričards Paipss, Richard Pipes, Mārtins Malia, Martin Malia; Roberts Konkvests, Robert Conquest, u. c.), un “revizionistiem” (Džerijs Hafs, Jerry Hough; Ārčs Getijs, Arch Getty; Šeila Ficpatrika, Sheila Fitzpatrick, u. c.), kuri uzskatīja, ka J. Staļina nespēja kontrolēt reģionālos vadītājus un sabiedrības prasības viņus sodīt izraisījusi 1937.–1938. gada teroru. 80. gadu otrajā pusē pastāvēja gandrīz vispārējs uzskats, ka totalitārisma modelis ir novecojis un tas neatbilst labas politiskās teorijas standartiem.

Aukstā kara beigas izraisīja negaidītu totalitārā modeļa atdzimšanu. Eiropas bijušo komunistisko valstu arhīvu atvēršana parādīja, ka tās bija hierarhiski organizētas sistēmas, kurās valsts vara balstījās uz teroru un vispārēju kontroli, it sevišķi J. Staļina laikā, bet sabiedrība nespēja ietekmēt valsts varu. Tajā pat laikā totalitārā modeļa piekritēji apzinājās, ka to ir nepieciešams padarīt elastīgāku, lai tas adekvātāk aprakstītu gan komunistisko režīmu pārmaiņas, gan to atšķirības. Totalitārisma koncepts pārveidojās par posttotalitārismu, un tas koncentrējas ne tik daudz uz institūcijām, cik uz ideoloģiju kā instrumentu vecās sociālās kārtības sagraušanai un jaunas radīšanai. Diskusijas notiek arī jautājumā, vai poststaļiniskie komunistiskie režīmi klasificējami par totalitāriem, vai arī tie atbilst autoritārajam vai citam modelim.

Vēstures zinātnē konflikts starp “totalitārisma” un “revizionisma” skolām ir beidzies ar zināmu abu pušu pozīciju tuvināšanos, taču principiālās domstarpības joprojām paliek.

Akadēmiskajā vidē pastāv diskusijas par to, kurus režīmus var uzskatīt par totalitāriem. Visumā pastāv konsenss, ka par tādiem uzskatāmi 20. gs. režīmi nacistiskajā Vācijā (1934–1945), PSRS J. Staļina laikā (1929–1953), Ķīnā Mao Dzeduna (ķīniešu 毛澤東, Máo Zédōng) valdīšanas laikā (1949–1976), Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (Ziemeļkorejā) Kimu (korejiešu 김정은, Kim) dinastijas valdīšanas laikā (1948. gads – mūsdienas), kā arī Pola Pota (khmeru ប៉ុល ពត) režīms Kambodžā (1976–1979). Par citām valstīm vai nosaukto valstu citiem laika posmiem viedokļi dalās.