Politiskā doktrīna bija cieši saistīta ar praksi un kalpoja prakses attaisnošanai, tādēļ arī akadēmiskajā un populārajā literatūrā abas nozīmes nereti tiek lietotas vienlaicīgi.

Doktrīnas pamatpostulāti ir:

1) Sociālismu iespējams uzcelt vienā valstī, t. i., nav nepieciešama proletariāta revolūcija visā pasaulē (vai vismaz attīstītākajās pasaules valstīs), lai izveidotu komunistisku bezšķiru sabiedrību.

2) Sociālisma celtniecība kapitālistisko valstu ielenkumā nozīmē, ka šķiru cīņa sociālisma celtniecības gaitā nevis samazinās, bet gan pastiprinās.

3) Valsts loma sociālisma celtniecības procesā nevis samazinās, bet gan palielinās, jo nepieciešams koncentrēt resursus aizsardzībai pret kapitālistisko valstu iespējamo iebrukumu un pret iekšējo kontrrevolūciju. Šķiru cīņa iekšējās un ārējās kontrrevolūcijas darbības rezultātā saasinās, tādēļ proletariāta diktatūra neatmirst līdz ar kapitālistisko šķiru likvidāciju. Arī Komunistiskās partijas kā strādnieku šķiras vadošā spēka loma sociālisma celtniecības gaitā palielinās.

4) Sociālisma celtniecības pamatkomponenti ir sociālistiskā industrializācija un lauksaimniecības kolektivizācija. Sociālistiskās industrializācijas gaitā noteicošā loma ir smagās rūpniecības attīstībai, lai varētu ražot pietiekami daudz bruņojuma, kā arī mašīnas un iekārtas, kas būtu pamats citu ražošanas nozaru attīstībai.

Doktrīnas pielietošana politiskajā praksē:

1) Stingri hierarhiskas partijas un valsts varas vertikāles izveidošana, kuras virsotnē atradās pats J. Staļins, kurš kontrolēja visu svarīgāko lēmumu pieņemšanu.

2) Ar šķiru cīņas pastiprināšanos, ārējo un iekšējo ienaidnieku nepārtraukto un aizvien pieaugošo aktivitāti tika pamatotas politiskās represijas. Represijas tika arī izmantotas jebkuru valsts pārvaldes, ekonomikas un citu problēmu risināšanai.

3) Ekonomiskās politikas jomā J. Staļina politiskā doktrīna un prakse balstījās uz viedokli, ka Krievijas ekonomisko atpalicību un kapitālistiskā ielenkuma draudus var likvidēt tikai ar strauju izrāvienu, koncentrējot visus spēkus industriālās bāzes radīšanai. Lai to īstenotu, nepieciešams likvidēt visus brīvā tirgus elementus un koncentrēt materiālos un cilvēku resursus valsts rokās. Pēdējā uzdevuma atrisināšanā fundamentāla nozīme bija lauksaimniecības kolektivizācijai, kas sākās 1927.–1928. gadā ar “kulaku kā šķiras likvidāciju”, fiziski un ekonomiski iznīcinot zemniecības spēcīgāko daļu un beidzās ar vairākuma zemnieku apvienošanu kolektīvajās saimniecībās (kolhozos). Kolektivizācija deva iespēju valstij atņemt zemniekiem praktiski visu saražoto produkciju, atstājot viņiem tikai izdzīvošanas minimumu, turklāt par cenām, kas bija izdevīgas valstij. Par sociālistiskās industrializācijas priekšnoteikumu tika uzskatīta arī pietiekami izglītota tehniskās inteliģences un kvalificētu strādnieku slāņa radīšana.

Jau 20. gs. 30. gados sākās diskusijas par staļinisma ideoloģiskajām un praktiskajām saknēm, un tā turpinās joprojām. Viens no diskusiju tematiem – vai staļinisms ir Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) politisko uzskatu un praktiskās darbības (ļeņinisma) turpinājums, vai arī J. Staļina politika krasi atšķīrās un viņš tikai demagoģiski sauca sevi par V. Ļeņina skolnieku. Asas diskusijas ir notikušas arī par to, kādēļ J. Staļinam izdevās uzvarēt cīņā ar trockistiem un t. s. labējo opozīciju (Nikolajs Buharins, Николай Иванович Бухарин, u. c.).

Padomju Savienības arhīvu atvēršana pēc Aukstā kara nesniedz galīgas atbildes uz diskusijās izvirzītajiem jautājumiem, lai gan apstiprina, ka daudzi staļinisma politikas elementi pastāvēja jau kopš lielinieku varas pirmsākumiem (politiskais terors, ekonomikas valstiskošana utt.). Kā norāda J. Staļina biogrāfs, amerikāņu vēsturnieks Stīvens Kotkins (Stephen Mark Kotkin), PSRS jaunās ekonomiskās politikas (neps, 1921–1928) laikā bija nokļuvusi ideoloģiskā “slazdā”, jo nebija skaidrs, kā kapitālisma elementu atdzimšana palīdzēs uzbūvēt sociālismu. J. Staļina norādītais ceļš piedāvāja risinājumu. Tas uzvarēja arī tāpēc, ka partijā viņam nebija līdzvērtīgu pretinieku, turklāt pamatjautājumos, piemēram, par represijām kā nepieciešamu politikas instrumentu, visu PSRS līderu uzskati sakrita.

Jau no 30. gadu sākuma J. Staļinam piederēja pilnīgs ideoloģiskais monopols. Viņa uzskati tika propagandēti kā marksisma ļeņinisma teorijas jauna attīstības pakāpe. Runas un raksti, kas pamatoja staļinisma politiku, 1934. gadā tika apkopoti un izdoti krājumā “Ļeņinisma jautājumi” (Вопросы ленинизма; latviski 1945. gadā). 1938. gadā publicēja “VK(b)P vēsture. Īsais kurss” (Краткий курс истории ВКП(б)), kurā bija izklāstīta partijas vēstures J. Staļina versija. Tā bija grāmata, kas bija jāapgūst praktiski visiem iedzīvotājiem vispārējās izglītības un politiskās izglītības sistēmā. 1952. gadā J. Staļins publicēja darbu “Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR Savienībā” (Экономические проблемы социализма в СССР; latviski 1952. gadā). Šajā darbā viņš apgalvoja, ka PSRS esot sasniegusi komunisma pirmo stadiju – sociālismu.

Staļinisma postulāti kā padomju sociālisma pamatojums galvenajos vilcienos bija spēkā līdz pat perestroikai. Būtībā tika nosodītas tikai “nepamatotas” represijas, t. i., represijas pret komunistiem un padomju iekārtai lojāliem cilvēkiem. Lauksaimniecības kolektivizācija (uzmanīgi kritizējot tās “pārmērības”) un sociālistiskā industrializācija tika uzskatīta par sekmīgu politiku, kuru īstenojot PSRS kļuvusi par vienu no pasaules vadošajām lielvarām.

Tomēr politiskās reformas (atteikšanās no masu represijām, kolhozu zemniecības stāvokļa uzlabošana) prasīja atteikšanos no dažām tēzēm. Viena no tām bija tēze par šķiru cīņas saasināšanos iekšpolitikā un ārpolitikā, otra – par proletariāta diktatūras nepieciešamību sociālismā. Izmaiņas politiskajā doktrīnā tika apkopotas 1961. gadā Padomju Savienības komunistiskās partijas XXII kongresā pieņemtajā Komunistiskās partijas programmā.

Starptautiskās politikas jomā tajā tika pamatota dažādu sociālo sistēmu valstu mierīgas līdzāspastāvēšanas politika. Komunisma celtniecības procesā proletariāta diktatūras valsts ir pārvērtusies par visas tautas valsti, tomēr valsts ir nepieciešama komunisma celtniecības periodā.

Staļinisma politiskā doktrīna un prakse pēc Otrā pasaules kara ieguva turpinājumu maoisma politiskajā doktrīnā, kuru attīstīja Ķīnas Tautas Republikas līderis Mao Dzeduns (ķīniešu 毛澤東, Máo Zédōng).