Laika posmā no 1918. līdz 1987. gadam par politisko represiju upuriem kļuva desmitiem miljonu cilvēku. Asiņainākās un masveidīgākās represijas bija Krievijas Pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1922. gadam, kā arī no 1929. līdz 1953. gadam, kad valsts vienpersonisks līderis bija Josifs Staļins (īstajā vārdā Josifs Džugašvili, krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი).

Politisko represiju nepieciešamības teorētiskais pamatojums atrodams jau marksisma pamatlicēju Kārļa Marksa (Karl Heinrich Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbos. Viņu skatījumā pārejas periodā no kapitālisma uz sociālismu neizbēgams stāvoklis ir proletariāta diktatūras valsts, kurai nepieciešams apspiest kapitālistu pretestību, ne tikai atņemot viņiem ražošanas līdzekļus, bet arī pielietojot tiesiskas represijas. K. Markss un F. Engelss uzskatīja, ka proletariāta diktatūra būs īslaicīgs pārejas periods, bet vēlākajos darbos neizslēdza iespēju proletariātam iekarot varu arī nevardarbīgā ceļā.

Lielinieki (boļševiki) uzskatīja, ka politiskais terors ir neizbēgama jebkuras revolūcijas sastāvdaļa. Viskonsekventāk revolucionārās vardarbības nepieciešamību aizstāvēja lielinieku līderis Vladimirs Ļeņins (Владимир Ильич Лeнин, īstajā vārdā Владимир Ильич Ульянов) – proletariāta diktatūra ir obligāts priekšnoteikums varas pārņemšanai, un tās laikā nevar tikt pielietoti vispārcilvēciskie principi, piemēram, demokrātija, cilvēktiesības, likuma vara, vienlīdzība likuma priekšā. Proletariāta diktatūra ir nevis īslaicīgs, bet gan ilgāks laika posms, un, ja vardarbība ir nepieciešama proletariāta varas nostiprināšanai, tad arī sociālistiskajā valstī no tās nevajadzētu atteikties. Kad lielinieki sagrāba varu, evolucionēja viņu uzskati par to, kam vajadzētu īstenot proletariāta diktatūras represīvo politiku. Ja sākumā V. Ļeņins uzskatīja, ka tam jābūt proletariātam, kas savu varu īsteno caur padomēm, tad drīz vien viņš nonāca pie secinājuma, ka tam jābūt proletariāta avangardam – Komunistiskajai (boļševiku) Partijai (KP). Partija vadīja proletariātu, savukārt partijas līderi bija tie, kas noteica partijas kursu. 

V. Ļeņina uzskatus par proletariāta diktatūru tālāk attīstīja J. Staļins. Viņš teorētiski pamatoja ne tikai politisko represiju turpināšanu, bet arī nepieciešamību tās pastiprināt, lai sakautu “atmirstošo šķiru paliekas” un cīnītos pret “kapitālistisko ielenkumu”, t.i., Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) starptautisko izolāciju. J. Staļins uzskatīja, ka, pieaugot sociālisma panākumiem, niknāki kļūst tā ienaidnieku uzbrukumi. No šejienes izrietēja represiju eskalācija, aizvien jaunu sabiedrības grupu iekļaušana potenciālo ienaidnieku sarakstā, aizvien plašāka nodarījumu klāsta politizācija un kriminalizācija.

Pastāvīga politiskā terora uzturēšana bija destruktīva kā no ekonomiskā, tā arī no sabiedrības psiholoģijas viedokļa, un PSRS vadītāji pēc Staļina nāves atteicās no masu represijām. 20. gs. 50. gados tika noformulēts jauns teorētisks pamatojums, kas izskaidroja pāreju no masu represijām uz individuālām sankcijām – uzvarējušā sociālisma zemē vairs nav šķiru un slāņu, kas varētu apdraudēt padomju iekārtu. Proletariāta diktatūra ir sevi izsmēlusi, ekspluatatoru šķiras ir likvidētas, pastāv visas tautas valsts. Nav masu pretestības padomju iekārtai, bet ir atsevišķi padomju varas ienaidnieki, pārsvarā cilvēki, kas nokļuvuši sakauto šķiru pārstāvju vai arī kapitālistisko valstu propagandas ietekmē, nereti garīgi nelīdzsvaroti, kā arī margināli elementi ar huligāniskām nosliecēm. Tādējādi masveida represijas nav nepieciešamas, pietiek vērsties pret konkrētiem indivīdiem par konkrētiem nodarījumiem. 

Tiklīdz lielinieki pārņēma varu, viņi sāka veidot centralizētu partijas vadībai pakļautu politisko represiju aparātu. Ar politiskajām represijām nodarbojās speciālas institūcijas:

Pirmais normatīvais akts politiskās justīcijas jomā bija Tautas Komisāru padomes (TKP) 1917. gada 7. (20.) decembra lēmums par Vissavienības Ārkārtējās komisijas nodibināšanu. VĀK kļuva par vadošo (bet ne vienīgo) institūciju, īstenojot Sarkano teroru Krievijas Pilsoņu kara laikā. Tā bija tieši pakļauta valdībai. Par VĀK priekšsēdētāju iecēla Feliksu Dzeržinski (Фeликс Эдмундович Дзержинский), par viņa vietnieku – Jēkabu Petersu. Komisija ieguva plašas pilnvaras, tiesības ne tikai veikt iepriekšējo izmeklēšanu politiskās lietās, bet arī tiesības piespriest un izpildīt nāvessodus (1918. gada 21. februārī), tai skaitā arī bez tiesas sprieduma - uz vietas. Tā izveidoja savu ieslodzījuma vietu sistēmu – t.s. “koncentrācijas nometnes” (pārsvarā uz nacionalizēto klosteru bāzes), kas 20. gs. 30. gadu sākumā kļuva par pamatu Gulagam. Pilsoņu kara laikā politisko teroru īstenoja ne tikai VĀK, bet arī revolucionārie tribunāli, vietējās varas un partijas pārstāvji, militāro vienību komandieri u.c.

Pēc Pilsoņu kara beigām daudzi vadošie lielinieki uzskatīja, ka VĀK nav vajadzīga, jo miera laika apstākļos ārpustiesas justīcija, kā arī izmeklēšanas, tiesas un sodu izpildes koncentrācija vienā institūcijā ir lieka. Tomēr F. Dzeržinskis panāca, ka VĀK nevis likvidēja, bet 1922. gadā pārveidoja par Valsts Politisko pārvaldi pie Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK). Citās republikās tika nodibinātas savas VPP, t.i., sistēma formāli bija decentralizēta, bet drošības institūciju (padomju terminoloģijā – drošības orgānu) statuss pazemināts. 

Tomēr jau 1923. gadā VPP pārveidoja par PSRS līmeņa Valsts Apvienoto Politisko pārvaldi (VAPP), kurai bija pakļautas republiku pārvaldes. Pēc statusa VAPP bija pielīdzināta tautas komisariātam (t.i., ministrijai). VAPP uzdevumos ietilpa kā iekšējās politiskās policijas, tā arī ārējās pretizlūkošanas funkcijas. VAPP funkcijas un darbības jomas strauji paplašinājās. Pēc F. Dzeržinska nāves (1926) par VAPP vadītāju iecēla Vjačeslavu Menžinski (Вячеслaв Рудoльфович Менжинский). PSRS vadības cīņā par varu Menžinskis atbalstīja Staļinu un viņa vadībā izveidoja to politisko represiju sistēmu, kas parasti tiek saistīta ar viņa pēcnācēju Genriha Jagodas (Генрих Григорьевич Ягода, dzimis Енох Гершенович Ягода), Nikolaja Ježova (Николай Иванович Ежов) un Lavrentija Berijas (Лаврентий Павлович Берия, gruzīnu ლავრენტი პავლეს ძე ბერია) darbību. Tieši Menžinska laikā tika izveidots Gulags – ieslodzīto darba izmantošana lielu celtniecības un citu ekonomisko projektu īstenošanā; tika īstenoti vairāki lieli publiski procesi pret “vecajiem” speciālistiem un citiem “tautas ienaidniekiem”; izveidoti slēgti zinātniskie un konstruktoru biroji, kuros nodarbināja notiesātos speciālistus; sākās lielinieku partijas iekšējās opozīcijas tiesiskas vajāšanas; pieauga politisko represiju apjomi, it sevišķi saistībā ar kolektivizāciju un masveida represijām pret t.s. kulakiem, kā arī pret citiem “tautas ienaidniekiem”, “šķiriski svešajiem” un “sociāli bīstamajiem” elementiem, kuru loks tika pastāvīgi paplašināts. 

Pēc V. Menžinska nāves VAPP iekļāva Iekšlietu tautas komisariātā kā Valsts drošības galveno pārvaldi. Tā bija vadošā un privileģēta komisariāta pārvalde. 1935.-1936. gadā ieviesa atšķirīgu speciālo dienesta pakāpju un nosaukumu sistēmu valsts drošības un iekšlietu (milicijas) atzaros. Līdz 1954. gadam valsts drošības atzars pārdzīvoja vairākkārtējas organizatoriskas pārmaiņas – tā tika izdalīta kā atsevišķa struktūra vai atkalapvienota ar iekšlietu institūcijām, taču politiskās policijas funkcijas vienmēr tika uzskatītas par svarīgākajām un visu pārējo policejisko struktūru darbība bija tām pakļauta. 1954. gadā politiskā policija tika atdalīta no iekšlietu sistēmas, izveidojot VDK, kuras statuss tika pazemināts, salīdzinot ar agrāko – ministrijas statusu.

Oficiāli represīvās institūcijas darbojās KP kontrolē un bija tās instruments. Tomēr jau padomju režīma pastāvēšanas sākumā izvirzījās jautājums par partijas institūciju spēju to kontrolēt. F. Dzeržinskis sekmīgi aizstāvēja komisijas īpašo statusu, viņš bija viens no vadošajiem lieliniekiem, saskaņoja savas darbības ar V. Ļeņinu un respektēja partijas līniju, respektīvi, VĀK pakļāvās partijas augstākās vadības norādījumiem. Tajā pat laikā VĀK teritoriālās nodaļas nereti konfliktēja ar vietējām partijas struktūrām un strīdus nācās risināt Maskavā.

Pieaugot Staļina varai, drošības institūcijas 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gados nonāca tiešā viņa kontrolē. Staļina lēmumi tika noformēti kā partijas vadības – Politbiroja lēmumi. J. Staļins deva rīkojumus un drošības institūcijas ierosināja nozīmīgākās politiskās lietas un gatavoja atklātos politiskos tiesas procesus. J. Staļina lēmumi bija pamatā visiem svarīgākajiem lēmumiem par teroru pret plašākām iedzīvotāju grupām. Drošības struktūru ietekme ārkārtīgi pieauga Lielā terora laikā (1937-1938), taču J. Staļins stingri kontrolēja drošībniekus. 

Pēc Staļina nāves Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) centās iegrožot par VDK reorganizēto drošības struktūru ietekmi un prestižu, tām bija jādarbojas partijas kontrolē ne tikai valsts augstākās vadības, bet arī vietējā (republiku, apgabalu, novadu) līmenī. Savukārt Leonīds Brežņevs (Леонид Ильич Брежнев) VDK prestiža pieaugumu jūtami veicināja, palielinot štatus, algas, piešķirot apbalvojumus, taču vienlaicīgi rūpējoties, lai PSRS VDK darbotos viņa personīgajā un PSKP CK Politbiroja kontrolē. VDK bija paradusi pakļauties valsts politiskajai vadībai, lai gan daļa VDK vadības un ierindas darbinieku nebija apmierināti ar perestroiku 80. gadu 2. pusē. Neapmierinātība izlauzās uz āru VDK priekšsēdētāja Vladimira Krjučkova (Владимир Александрович Крючков) dalībā valsts apvērsuma mēģinājumā 1991. gada augustā.

Politisko represiju jurisdikcijas pamatā 1917.-1953. gadā bija princips, ka represijas var pielietot ne tikai tādēļ, ka cilvēks ir vainīgs kādā nodarījumā pret padomju varu, bet arī tādēļ, ka viņš pārstāv naidīgu un bīstamu (arī potenciāli bīstamu) sociālo slāni vai ideoloģiju. F. Dzeržinskis Sarkanā terora būtību 1920. gadā definēja kā “revolūcijas ienaidnieku iebiedēšanu, arestus un iznīcināšanu pēc viņu šķiriskās piederības un lomas agrākajos pirmsrevolūcijas periodos” (устрашение, аресты и уничтожение врагов революции по принципу их классовой принадлежности или роли их в прошлые дореволюционные периоды). Uzreiz pēc lielinieku apvērsuma sākās visu lieliniekiem opozīcijā esošo politisko partiju un organizāciju (arī sociālistisko) vajāšanas. 

Nekādu tiesību aktu, kas noteiktu, kas ir kontrrevolucionārie noziegumi un kāda ir sodu skala par tiem, Pilsoņu kara laikā nebija. Revolucionārie tribunāli un VĀK tribunāli sprieda tiesu atbilstoši “revolucionārajai sirdsapziņai”. Pirmais mēģinājums kodificēt kontrrevolucionāros noziegumus bija 1922. gadā pieņemtais KPFSR Kriminālkodekss (KK), kurā kā kontrrevolucionāri noziegumi bija uzskaitīti 16 konkrēti politisko noziegumu sastāvi. Visas kontrrevolucionāro noziegumu lietas bija jāizskata revolucionārajiem tribunāliem. 

1924. gada 31. oktobrī tika apstiprināti “PSR Savienības un savienoto republiku likumdošanas pamatprincipi”, uz kuriem līdz 1958. gadam balstījās PSRS kriminālā likumdošana. Pamatprincipi tika iestrādāti 1926. gada novembrī publicētajā KPFSR KK. Visi politiskie jeb kontrrevolucionārie noziegumi tika apkopoti 58. pantā, kurā sākotnēji bija 18 apakšpunkti, bet jau drīz pēc stāšanās spēkā tika atstāti 14 apakšpunkti (1. apakšpunkts – dzimtenes nodevība, bija sadalīts vēl vairākos apakšpunktos). Visbiežāk apsūdzībās pielietotais bija 10. apakšpunkts – pretpadomju propaganda un aģitācija. 1926. gadā KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 14 apakšpunkti bija iekļauti visu savienoto republiku KK. 1937. gada 2. oktobrī maksimālo brīvības atņemšanas termiņu no 10 gadiem pagarināja līdz 25 gadiem. 1947. gada 26. maijā atcēla nāvessodu, to nomainot ar 25 gadu ieslodzījumu. Nāvessodu par politiskiem noziegumiem atjaunoja 1950. gada 12. janvārī. 1943. gada 22. aprīļa PSRS Augstākās padomes prezidija (APP) dekrēts ieviesa katorgas darbus ar termiņu uz 15-20 gadiem par sadarbību ar nacistiem, bet faktiski tos piesprieda vispār par “Dzimtenes nodevību”, respektīvi, nodarījumiem, kurus paredzēja 58. panta 1a un 1b apakšpunkti. 1948. gada 26. novembra APP dekrēts paredzēja katorgas darbus arī par bēgšanu no nometinājuma vietām.

Juridiski pastāvēja trīs sodu veidi: 1) “augstākais sociālās aizsardzības līdzeklis” (высшая мера социальной защиты, ВМСЗ; jeb высшая мера уголовного наказания, ВМН) – nāves sods nošaujot; 2) ieslodzījums cietumā vai nometnē; 3) izsūtīšana (высылка), t.i., aizliegums apmesties noteiktās pilsētās vai reģionos, un nometinājums (cсылка) – piespiedu nosūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem ar administratīvo institūciju vai tiesas spriedumu. Kā papildus sodu ar tiesas spriedumu varēja uzlikt politisko tiesību atņemšanu uz noteiktu laiku. 

Lielāko daļu sodu politiskās lietās uzlika nevis tiesas orgāni, bet gan ārpustiesas institūcijas – sevišķā apspriede (особое совещание), “trijnieki” (тройки), “divnieki” (двойки) u.c., kas bija antikonstitucionālas institūcijas. Jāatzīmē, ka arī gadījumos, kad sodu noteica tiesas, tās parasti bija dažādas speciālās tiesu institūcijas – revolucionārie un kara tribunāli, parasto tiesu sevišķās kolēģijas u.c. Ārpustiesas institūciju spriedumus iznesa bez apsūdzēto, liecinieku un advokātu klātbūtnes, vienīgās notiesātā tiesības bija iesniegt apžēlošanas lūgumu, kas parasti tika noraidīts. Parastajās tiesās un tribunālos sēdes notika ar apsūdzēto, liecinieku un aizstāvju klātbūtni, taču vairumā gadījumu tiesas apstiprināja vai arī minimāli koriģēja izmeklēšanas slēdzienu. 

1958. gadā tika pieņemti PSRS Kriminālās likumdošanas pamati un Kriminālās tiesvedības pamati. Balstoties uz tiem, sākās republiku kriminālkodeksu un kriminālprocesa kodeksu izstrādāšana, kas tika pabeigta 60. gados. Latvijas PSR Kriminālkodekss un Kriminālprocesa kodekss stājās spēkā 1961. gadā. Politiskajā likumdošanā tika ieviesti vairāki principi, kas iezīmēja būtiskas atšķirības no iepriekšējās prakses: 1) sodīt cilvēku var par nozieguma izdarīšanu, nevis par to, ka viņš ir “sociāli bīstams”; 2) sodīt var tikai ar tiesas spriedumu (nav pieļaujamas ārpustiesas represijas); 3) atcelts tāds soda veids kā izsūtījums un nometinājums; 4) deklarēts princips par to, ka likumam nav atpakaļejoša spēka; 5) mīkstināti sodi par politiskiem noziegumiem, piemēram, par pretpadomju aģitāciju un propagandu vairs nevarēja sodīt ar nāvessodu. Kriminālprocesa kodeksā bija ieviestas vairākas demokrātiskas cilvēktiesību garantijas, piemēram, personiskās dzīves, dzīvokļa un personiskās sarakstes neaizskaramība, tiesības uz aizsardzību tiesvedībā u.c. Tomēr praksē cilvēktiesības tika ignorētas vai arī pildītas tīri formāli.

Šķiriskā pieeja definēja arī attieksmi pret vainas pierādījumu savākšanu politisko apsūdzību gadījumos. Ja nebija svarīga apsūdzētā reālā vaina, nebija jāpierāda arī pats nozieguma fakts, pietika tikai ar nodomu vai noskaņojumu, kas varētu novest pie nozieguma izdarīšanas. Izmeklētājiem nebija jāmeklē pierādījumi, lai pierādītu apsūdzētā vainu. Apsūdzētā atzīšanās tika uzskatīta par galveno pierādījumu politiskajās lietās. Ļoti bieži to ieguva, izmantojot apsūdzētā bailes par savu tuvinieku likteni, dodot nepamatotas cerības, ka vainas atzīšana varētu mazināt sodu u.c. Ierasta prakse bija dokumentu falsifikācija, apsūdzēto un liecinieku teiktā sagrozīšana, provokācijas, apsūdzēto morāla ietekmēšana. Šis līdzekļu arsenāls tika pilnveidots un konsekventi tika pielietots 20.-30. gadu atklātajos politiskajos procesos, piemēram, t.s. Šahtu lietā (1928), “Rūpniecības partijas” procesā (1930), t.s. Maskavas procesos (1936-1938) u.c., kuros visa pierādījumu bāze balstījās uz apsūdzēto atzīšanos.

Ļoti bieži tika pielietota fiziska spīdzināšana, lai gan likums to aizliedza. Šo praksi 1937. gada pavasarī Staļins legalizēja, mutiski atļaujot pielietot spīdzināšanu izmeklēšanā, bet 1939. gada 10. janvārī Staļina šifrētā telegramma reģionālajām partijas un drošības institūcijām pamatoja un padarīja par likumīgu šādu praksi “izņēmuma gadījumos”. Šī atļauja attiecās uz fizisku ciešanu nodarīšanu ar brutāla fiziska spēka pielietošanu vai izmantojot speciālas ierīces. Taču sistemātiski tika pielietota arī spīdzināšana ar bezmiegu, badu, stundām ilgu stāvēšanu kājās u.c. 

Līdz 1938. gadam drošības iestādēm nebija tiesību veikt iepriekšējo izmeklēšanu, tām bija tikai izziņas (дознание) tiesības, tomēr šo noteikumu ignorēja. Vieni un tie paši darbinieki arestēja cilvēkus, pratināja, izmantoja aģentūras datus lietu noformēšanā. Izmeklēšana parasti sākās ar aizdomās turētā arestu, lietas noformēšanā pilnībā izmantojot iespējas, ko deva viņa izolācija un bezpalīdzības stāvoklis. Pēc 1938. gada tika legalizēta prakse, kad drošības institūciju darbinieki paši ierosināja, arestēja un izmeklēja lietas. Aizdomās turētos atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ ārkārtīgi retos gadījumos. Ja bija apsūdzēto atzīšanās un daži fakti, ko varēja traktēt kā pierādījumus, ar to pietika notiesāšanai, un tiesas vairumā gadījumu piesprieda to pašu soda mēru, ko bija ieteikuši izmeklētāji. Ja pierādījumi bija tik vāji, ka tos nevarēja izskatīt tiesā, sodu aizmuguriski piesprieda Sevišķā apspriede, parasti apstiprinot izmeklētāju pieprasīto soda mēru.

Lielinieki principā neatzina politiskos ieslodzītos par grupu, kurai pienāktos īpašs statuss. Tieši otrādi, tie bija “šķiras ienaidnieki”, pēc definīcijas viņi nevarēja laboties, atšķirībā no kriminālajiem noziedzniekiem, kurus pirmajos lielinieku varas gados uztvēra kā kapitālistiskās iekārtas upurus, kurus ir iespējams pāraudzināt.

Vienīgā grupa, kurai pirmajos lielinieku varas gados tika vismaz daļēji atzīts politisko ieslodzīto statuss, bija bijušie līdzgaitnieki – sociālistisko partiju biedri. Sociālistiem sākumā bija noteikts atvieglotāks režīms 1923. gadā nodibinātajā Solovku piespiedu darba nometnē, bet jau pēc dažiem mēnešiem to atcēla, bet ieslodzīto protestus brutāli apspieda. Turpmāk politisko ieslodzīto statuss neatšķīrās no kriminālajiem un bija pat zemāks. Nometnēs viņus nedrīkstēja iecelt amatos, kas deva privilēģijas, lai gan tas ne vienmēr tika ievērots.

Noteikt politisko represiju apmēru visā padomju varas pastāvēšanas laikā (1917-1991) ir ārkārtīgi sarežģīti, dažādu autoru novērtējumi svārstās robežās no 4 līdz 60 miljoniem represēto. Atšķirības nosaka kā nepilnības uzskaitē, tā arī atšķirīgas interpretācijas par to, ko uzskatīt par politiski represētajiem. Minimālajā novērtējumā parasti tiek ņemti vērā tikai tie, kas bija sodīti ar tiesas vai ārpustiesas institūcijas lēmumu par t.s. kontrrevolucionārajiem noziegumiem, kas 1926. gada kriminālkodeksā bija uzskaitīti 58. pantā. Statistika par sodīšanu pēc šī panta ir vieglāk pieejama, lai gan atsevišķos laika posmos, it sevišķi 1918.-1922. gadā – ne visai ticama, bet citos laika posmos – nepilnīga. Tomēr politiski motivētas represijas neaprobežojās ar spriedumiem, kas balstījās uz KK 58. pantu, tās bija daudz plašākas. 

Viens no politisko represiju veidiem bija administratīvais izsūtījums un nometināšana. To varēja noteikt ar tiesas vai ārpustiesas institūcijas spriedumu kā atsevišķu sodu vai arī kā papildus sodu par kontrrevolucionārajiem noziegumiem. Ar to varēja sodīt arī ar valdības, Politbiroja, vai arī drošības institūciju lēmumu vai rīkojumu – kā attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem, tā arī cilvēku grupām. Viens no izplatītiem administratīvā izsūtījuma veidiem bija masu deportācijas, jeb lielu iedzīvotāju grupu piespiedu pārvietošana un nometināšana pārsvarā attālos PSRS rajonos ar nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem bez tiesībām bez varas iestāžu atļaujas atstāt nometinājuma vietas. Piespiedu deportācijas sākās 1918.-1920. gadā, kad Ziemeļkaukāzā uz citiem reģioniem pārvietoja kazakus, bet 20. gs. 30.-40. gados tās kļuva par bieži lietotu līdzekli politiski ekonomisku problēmu risināšanai: “kulaku” masveida deportācijas (1930-1931); pierobežas rajonu “attīrīšana” no nevēlamām etniskām grupām (somiem, poļiem, kurdiem, korejiešiem u.c.); 1939.-1940. gadā okupēto teritoriju sovjetizācija (deportācijas no Moldovas, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas, Baltijas 1940-1941, 1944-1952); somu un vāciešu deportācijas Vācijas-PSRS kara sākumā (1941-1942), lai novērstu sadarbību ar pretinieku kara laikā; veselu tautu sodīšana par nelojalitāti pret padomju varu (karačaji, kalmiki, čečeni, inguši, balkāri, Krimas tatāri u.c. 1943-1944); reliģisku disidentu sodīšana (Jehovas liecinieki u.c., 1944, 1951-1952); darba disciplīnas uzlabošana (“kolhoznieku-liekēžu” deportācijas 1948-1953) u.c. Divi lielākie deportāciju viļņi bija saistīti ar kulaku deportācijām 30. gadu sākumā un ar Vācijas-PSRS karu.

Īpašs deportāciju veids bija piespiedu izsūtīšana no PSRS. Piespiedu izsūtīšana un pilsonības atņemšana 20. gs. 20. gados tika uzskatīta par augstāko sociālās aizsardzības mēru, nāvessods tolaik tika uzskatīts tikai par pagaidu pasākumu. Atbilstoši šim uzskatam, 1922.-1923. gadā pēc V. Ļeņina iniciatīvas no PSRS izsūtīja vairākus desmitus rakstnieku, zinātnieku, žurnālistu, kas kritizēja padomju varas politiku. Šādu izsūtīšanu ierobežotā apjomā atjaunoja 70. gados, kad no PSRS pilsonību atņēma un no valsts izsūtīja redzamākos disidentus.

Vēlēšanu tiesību atņemšana (tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem) kā atsevišķs soda veids tika praktizēta 1918.-1936. gadā pret esošajiem vai bijušajiem “ekspluatatoriem” (cilvēkiem, kas izmantoja algotu darba spēku, uzņēmumu īpašniekiem, bijušajiem cariskās Krievijas policijas darbiniekiem, garīdzniekiem un vairākām citām iedzīvotāju grupām - krievu лишенцы). Arī šajā gadījumā lēmumu varēja pieņemt tiesas institūcija, nosakot vēlēšanu tiesību atņemšanu uz noteiktu laiku kā papildus sodu, bet tas varēja notikt arī administratīvi – vietējās pārvaldes institūcijām iekļaujot cilvēkus attiecīgos sarakstos. Cilvēku, kas bija ieskaitīti šajā kategorijā, bija daudz: 1929. gadā lauku apvidos 4,1 %, pilsētās 8,6 %, kopumā vismaz 4 milj. cilvēku. Vēlēšanu tiesību atņemšana automātiski padarīja cilvēku par citu politisku represiju objektu – viņu varēja arestēt un notiesāt, administratīvi izsūtīt. Lai gan 1936. gadā PSRS konstitūcija visiem pilsoņiem atjaunoja vēlēšanu tiesības, to agrāka atņemšana bija pamats represijām un diskriminācijai arī vēlāk, it īpaši represijās saistībā ar 1937. gada 30. jūlija PSRS IeTK pavēli nr. 00447 (skat. Lielais terors Padomju Savienībā). 

Vēl sarežģītāka no uzskaites un izvērtējuma viedokļa bija kriminālo nodarījumu politizācija, kas izpaudās vairākos aspektos. Pirmkārt, daudzi cilvēki tika sodīti par KP politikas izraisītiem nepolitiskiem (krimināliem) nodarījumiem, piemēram, tūkstošiem cilvēku tika sodīti par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, respektīvi, par to, ka, glābjoties no bada, kolhoza laukos bija salasījuši dažas saujas labības vārpu vai spaini kartupeļu. Otrkārt, 30.-40. gados politisko represiju kampaņu sastāvdaļa nereti bija pilsētu un teritoriju “attīrīšana” no recidīvistiem, ubagiem, prostitūtām u.c. krimināliem un margināliem elementiem, ieslogot viņus nometnēs vai arī piemērojot administratīvu izsūtījumu. Šos cilvēkus sodīja nevis par konkrētiem nodarījumiem, bet tādēļ, ka viņi varētu potenciāli destabilizēt politisko sistēmu. Parasti par šādiem nodarījumiem sodītos neiekļauj politiski represēto kategorijā, taču jautājums, vai to vajadzētu darīt, ir diskusiju objekts.

Līdz šim izsvērtākais politisko represiju upuru skaita (1918-1987) kopsavilkums publicēts Krievijas biedrības “Memoriāls” (Мемориал) vietnē Jeļenas Žemkovas (Елена Борисовна Жемкова) un Arsēnija Roginska (Арсений Борисович Рогинский) publikācijā, kur ir izdalītas divas politisko represiju formas: 1) individuālas represijas; 2) administratīvas represijas. Pirmajā kategorijā ietilpst 6 975 197 drošības institūciju arestētie. Pētnieki atzīst, ka reālais arestu skaits varēja būt lielāks, taču jāņem vērā arī tas, ka vienu cilvēku varēja arestēt vairākkārt, turklāt daļa arestu bija saistīti nevis ar politiskām, bet gan ekonomiskām apsūdzībām (naudas viltošanu, kontrabandu u.c.), tādēļ kopējo cilvēku skaitu, kas kļuvuši par individuālu politisko represiju upuriem, vērtē uz 4,7-5 milj. cilvēku. No viņiem 1,0-1,1 miljoni cilvēku tika nošauti. Administratīvās represijas tika īstenotas pēc visdažādāko (partijas, padomju, valsts) institūciju lēmumiem. Pārsvarā tās bija masu deportācijas, kurām no 1920. līdz 1952. gadam tika pakļauti 5 854 200 cilvēki. Šajā uzskaitē nav iekļauti visi administratīvo represiju upuri, var pieļaut, ka to kopējais skaits ir vismaz 6 miljoni cilvēku (visticamāk 6,3-6,7 miljoni). Tādējādi kopējais politisko represiju upuru skaits laika posmā no 1918. līdz 1987. gadam varētu būt 11-11,5 miljoni cilvēku. Tajā pat laikā jāapzinās, ka šis novērtējums var būt nepilnīgs.