Apzīmējums “Lielais terors” ir atsauce uz jakobīņu teroru 1794. gada jūnijā un jūlijā Franču revolūcijas laikā, un tas ir iegājis apritē, pateicoties britu-amerikāņu vēsturnieka Roberta Konkvesta (George Robert Acworth Conquest) grāmatai “Lielais terors: Trīsdesmito gadu Staļina lielā tīrīšana” (The Great Terror: Stalin's Purge of the Thirties, 1968). Grāmatas ietekmē angļu un amerikāņu historiogrāfijā izplatīts arī apzīmējums “Lielā tīrīšana” (The Great Purge, krievu Большая чистка).

Lielais terors bija padomju lielinieku un Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) politisko represiju politikas apogejs. Tas sākās 07.1937. un turpinājās līdz 11.1938. Aplēses par Lielā terora upuru skaitu ir visai aptuvenas un skaitļi visai būtiski atšķiras. Balstoties uz oficiālo statistiku, var secināt, ka 1937.–1938. gadā pavisam arestēja vairāk nekā 3,1 miljonu cilvēku, t. sk. par politiskiem noziegumiem apmēram 1,6 miljonus (3,4 reizes vairāk nekā 1935.–1936. gadā, 8,6 reizes vairāk nekā 1939.–1940. gadā). No viņiem notiesāja vairāk nekā 1,3 miljonu, t. sk. aptuveni 682 000 nošāva (1935.–1936. gadā nošāva 2347, bet 1939.–1940. gadā – 4464 cilvēkus). Šie dati ir nepilnīgi, un kopējais bojā gājušo skaits (nošauti, miruši izmeklēšanas laikā un nometnēs) varēja sasniegt miljonu.

1937.–1938. gada terorā individuālās represijas apvienojās ar masu operācijām, kas bija vērstas pārsvarā pret ierindas pilsoņiem kā pret noteiktas grupas pārstāvjiem. Lielais terors vienlaicīgi notika četros virzienos: 1) represijas pret padomju politisko, saimniecisko, militāro, tehnisko un kultūras eliti; 2) represijas pret vidējā un zemākā līmeņa partijas un administratīvā aparāta darbiniekiem; 3) masu represijas pret bijušajiem kulakiem, pret kriminālajiem elementiem un t. s. bijušajiem (agrāko valdošo šķiru pārstāvjiem, nelieliniecisko politisko partiju locekļiem, garīdzniekiem u. tml.) jeb t. s. kulaku operācija; 4) masu represijas pret nacionālajām mazākumtautībām jeb t. s. nacionālās operācijas.

Lielā terora saknes meklējamas politikā, kas sistemātiski tika īstenota no 20. gs. 20. gadu beigām un 30. gadu sākuma. Šī politika balstījās uz priekšstatu, ka visas valsts struktūras ir piesātinātas ar kaitniekiem, kuri darbojas sasaistē ar ārējiem ienaidniekiem, lai grautu padomju varu. Valsts atrodas “kapitālistiskajā ielenkumā” un ir potenciāls ārvalstu (Vācijas, Polijas, Japānas) agresijas mērķis. Kara gadījumā iekšējie ienaidnieki varētu saslēgties ar ārējiem. Visas politiskās un ekonomiskās neveiksmes, tehnogēnās un pat dabas katastrofas izskaidroja ar “tautas ienaidnieku” kaitniecību. Drošības iestāžu ziņojumi par it kā atklātajām, bet bieži vien izdomātajām kontrrevolucionārām organizācijām un spiegu tīkliem šķietami to apstiprināja.

R. Konkvests uzskatīja, ka Lielā terora arhitekts un vadītājs bija J. Staļins. Savukārt t. s. revizionisma skolas pārstāvji, piemēram, Ārčs Getijs (John Archibald Getty III) apgalvoja, ka tas bija nekontrolējams process, kas izrietēja no vietējo nomenklatūras klanu konfliktiem ar Maskavu un savā starpā. Padomju arhīvu atklāšana deva argumentus pirmajam viedoklim: represiju iniciatīva nāca “no augšas” un tās notika stingrā J. Staļina un Politbiroja kontrolē. Lai gan represijas dažkārt tika uzsāktas pēc reģionālo partijas sekretāru iniciatīvas, viņu aktivitāti stimulēja J. Staļins, vienlaicīgi sekmīgi radot iespaidu, ka ir mērenās līnijas piekritējs, un atbildību par “pārmērībām” uzveļot izpildītājiem – drošībniekiem un reģionālajiem vadītājiem.

23.02.–05.03.1937. notikušajam Vissavienības komunististiskā (boļševiku) partijas VK(b)P Centrālkomitejas (CK) plēnumam bija būtiska loma masveidīga politiskā terora uzsākšanā. Tajā J. Staļins formulēja represiju teorētisko pamatu: jo lielāki sociālisma panākumi, jo asāka ir padomju varas iekšējo un ārējo pretinieku pretdarbība. Spiegi un diversanti darbojas gandrīz visās organizācijās – saimnieciskajās, administratīvajās, partijas un citās, turklāt nereti ir iekļuvuši vadošos amatos. Plēnums mobilizēja ienaidnieku meklēšanai nomenklatūrā.

Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK; Нарoдный комиссариaт внутренних дел, НКВД, NKVD) plēnuma izvirzītos uzdevumus sāka īstenot praksē, uzsākot masveida augstākā un reģionālā partijas aparāta, militārās vadības, diplomātu un citu arestus. Vienlaicīgi sākās gatavošanās masu operācijām. VK(b)P CK plēnums 23.–29.06.1937. deva IeTK ārkārtējas pilnvaras un atļāva uzsākt šādas operācijas. 02.07. Politbirojs pieņēma lēmumu “Par pretpadomju elementiem”, uzdodot reģionos veikt dzimtajās vietās atgriezušos kulaku un kriminālo elementu uzskaiti, lai kaitīgākos no viņiem tūlītēji nošautu, noformējot spriedumus nevis ar tiesas spriedumu, bet gan administratīvi – ar reģionos izveidotu “trijnieku” (reģiona IeTK vadītājs, partijas sekretārs un prokurors) palīdzību. Ziņas bija jāiesniedz piecu dienu laikā, bet reģioni nespēja to izpildīt tik ātri, tādēļ tikai 30.07. iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs (Николaй Ивaнович Ежoв) izdeva pavēli Nr. 00447 par kulaku un citu pretpadomju elementu represēšanu. Pavēlē bija definēts daudz plašāks represējamo loks – ne tikai bijušie kulaki un recidīvisti, bet arī agrākie nekomunistisko politisko partiju locekļi, garīdznieki, reemigranti, kontrabandisti un citi. Pavēles Nr. 00447 izdošana iezīmēja masu operāciju un līdz ar to arī Lielā terora sākumu.

Lielajam teroram tika pielāgota atbilstoša juridiskā bāze, atceļot procesuālās normas, kas vismaz formāli nodrošināja arestēto tiesības. 30.07.1937. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) prokurors Andrejs Višinskis (Андрeй Януaрьевич Вышинский) informēja visas vietējās prokuratūras, ka procesuālo normu ievērošana un prokurora iepriekšēja sankcija arestam nav nepieciešama, bet nepietiekamu pierādījumu gadījumā parasto tiesu vietā var noformēt spriedumu “trijniekā”. 11.09.1937. tika izdota J. Staļina un Vjačeslava Molotova (Вячеслав Михайлович Молотов) direktīva par izmaiņām krimināli procesuālajā kodeksā. Lietās par diversijām un kaitniecību apsūdzētie varēja iepazīties ar lietu ne ātrāk kā vienu diennakti pirms tiesas sēdes, kasācijas sūdzības bija aizliegtas, bet nāvessodus izpildīja uzreiz pēc pārsūdzības noraidīšanas. Ne tikai ārpustiesas orgānos (“trijnieki”, тройки; “divnieki”, двойки, u. tml.), bet arī tribunālos un tiesās lietas varēja izskatīt bez prokurora un advokāta klātbūtnes un bez liecinieku izsaukšanas. Par galveno vainas pierādījumu tika uzskatīta apsūdzētā atzīšanās, un, lai to iegūtu, J. Staļins atļāva pielietot spīdzināšanu.

05.07.1937. tika pieņemts Politbiroja lēmums ieslodzīt nometnēs uz 5–8 gadiem visu “labēji trockistisko diversiju un spiegošanas organizāciju” dalībnieku sievas, bet bērnus līdz 15 gadu vecumam ievietot bērnu namos. Bērnus no 16 gadu vecuma, kuri tika uzskatīti par spējīgiem uz aktīvām pretpadomju darbībām, bija paredzēts ieslodzīt nometnē vai izsūtīt.

1936. gadā notika kvalitatīvas izmaiņas attieksmē pret komunistisko eliti. Līdz tam J. Staļina agrāko līdzgaitnieku, padomju elites fiziska iznīcināšana, sodīšana ar nāvi netika praktizēta. Pirmajā Maskavas procesā 19.–24.08.1936. agrākie J. Staļina oponenti Grigorijs Zinovjevs (Григорий Евсеевич Зиновьев) un Ļevs Kameņevs (Лев Борисович Каменев) un vēl 14 apsūdzētie tika pasludināti par cilvēkiem, kuri arī pārdevušies kapitālistiem, to uzdevumā sadarbībā ar trockistiem spiego un organizē teroristiskas operācijas, t. sk. 01.12.1934. notikušo atentātu pret Politbiroja locekli Sergeju Kirovu (Сергей Миронович Киров). Visiem apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu.

23.–30.01.1937. notika t. s. Otrais Maskavas process, kurā apsūdzētie bija 17 padomju elites pārstāvji. Trešais paraugprocess notika 03.1938. Uz apsūdzēto sola atradās 21 apsūdzētais, tostarp lielinieku partijas teorētiķis Nikolajs Buharins (Николай Иванович Бухарин), kurus drošības iestādes apvienoja izdomātā “Labējo un trockistu blokā”. Maskavas paraugprocesi tika plaši atspoguļoti presē un kinohronikās. Reģionos notika mazāka mēroga atklātie tiesas procesi.

Atklātie tiesas procesi piesedza daudz lielāka mēroga represijas pret eliti, kas notika, izmantojot slēgtas tiesas sēdes. Tiesāšanas kārtībā bija sava veida hierarhija. Soda mērus augstākajiem elites pārstāvjiem faktiski noteica Politbirojs jau pirms atklātās vai slēgtās tiesas sēdes, apmēram 85 % gadījumu tas bija nāvessods. Viņus tiesāja PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija. No 01.10.1936. līdz 30.09.1938. kolēģija notiesāja 39 157 cilvēkus, no tiem sodīja ar nāvi 30 514 cilvēkus (84,39 %). Zemāka līmeņa darbiniekus tiesāja IeTK iekšējā karaspēka un militārie tribunāli, parasto tiesu speciālās kolēģijas.

Represiju vilnis vienu no pirmajiem skāra militāro eliti. Vairākiem Sarkanās Armijas maršaliem un ģenerāļiem – Mihailam Tuhačevskim (Михаил Николаевич Тухачевский) un citiem 11.06.1937. piesprieda nāvessodu. Kopumā tika nošauti trīs no pieciem maršaliem, visi 11 aizsardzības tautas komisāra vietnieki, 75 no 85 korpusu komandieriem, 110 no 195 divīziju komandieriem. Arestēja ap 9500 virsnieku.

Netika saudzēta arī partijas augstākā vadība. 1937.–1938. gadā arestēja 44 no 71 partijas CK locekļiem, un 55 no 68 no CK locekļu kandidātiem, 18 no 22 CK Revīzijas komisijas locekļiem, 29 no 61 Partijas Kontroles komisijas locekļiem, lielāko daļu nošāva. Represēja lielāko daļu reģionālo partijas sekretāru, tautas komisāru (t. i., ministru) un citu vadošo amatpersonu. Lielākā daļa no viņiem bija staļinisti, kuri paši bija atbalstījuši un veicinājuši represijas. Lai pastiprinātu represijas, uz reģioniem komandēja Politbiroja locekļus.

Represiju upuri bija arī to tiešie īstenotāji – tika nošauti vismaz 7000 IeTK virsnieku, represēja prokurorus un tiesnešus. Gāja bojā daudzi pazīstami rakstnieki, mākslinieki un citas kultūras personības.

Katra komunistiskās elites pārstāvja arests un sodīšana izraisīja viņa padoto arestu vilni. Vētītas tika arī ierindas darbinieku biogrāfijas, un par upuriem kļuva bezpartijiski ierēdņi un speciālisti. Tehniskā inteliģence visbiežāk tika apsūdzēta kaitniecībā sakarā ar tehnogēnām avārijām. Lai gan kadru tīrīšanas veicināja denunciācijas, tām bija sekundāra loma represijās, jo aparāta tīrīšana visos līmeņos bija J. Staļina un Politbiroja izvirzīta un vadīta politika. Tā 03.08.1937. J. Staļins uzdeva reģionu partijas sekretāriem organizēt rajonu līmenī paraugprocesus par kaitniecību, tiesājot partijas rajonu komiteju sekretārus, izpildkomiteju priekšsēdētājus, lauksaimniecības nodaļu vadītājus un citas amatpersonas. Politbirojs izsūtīja reģioniem direktīvas par tiesas procesu tematiku un kādiem jābūt spriedumiem. Pavisam tika organizēti ap 700 šādu mazo procesu, aptuveni trešdaļu apsūdzēto sodīja ar nāvi.

30.07. PSRS IeTK pavēle Nr. 00447, balstoties uz iesūtītajiem “pretpadomju elementu” sarakstiem, noteica pa administratīvajām vienībām arestējamo un nošaujamo limitus (kvotas). Visi potenciālie upuri bija sadalīti divās kategorijās. I kategorija bija tie, kuriem piespriežams nāves sods, II kategorija – ieslodzījums nometnē uz 8 līdz 10 gadiem. Reģionālie “trijnieki” nedrīkstēja patstāvīgi pārsniegt kvotas, tam bija nepieciešama N. Ježova atļauja. Ar nāvessodu varēja sodīt arī tos “pretpadomju elementus”, kas jau bija notiesāti un atradās soda nometnēs. Kopējais pavēlē noteiktais sodāmo skaits bija 268 950 cilvēki. Vietējā priekšniecība, cenšoties izkalpoties, pieprasīja palielināt limitus un gan N. Ježovs, gan arī Politbirojs labprāt apmierināja lūgumus, piemēram, Krasnojarskas novadā sākotnējais limits bija 750 cilvēki, bet faktiski tika nošauti 11 850 cilvēki. Dažas iedzīvotāju grupas represijas skāra sevišķi smagi. 1937. gadā arestēja 136 900 garīdznieku, no viņiem 85 300 nošāva. Kopumā no 05.08.1937. līdz 1938. gada novembra vidum ar “trijnieku” spriedumiem notiesāja ne mazāk par 800 000 cilvēku, no viņiem vismaz pusi nošāva.

Tā kā represijas ļoti bieži skāra arī “trijnieku” locekļus, tie nereti pārvērtās par “divniekiem” vai pat “vieniniekiem”, kad sodus sankcionēja tikai reģionālais IeTK vadītājs. Šīs operācijas ietvaros notika arī pilsētu attīrīšana no margināliem un krimināliem elementiem (klaidoņi, ubagi, huligāni, pasu režīma pārkāpēji). Ar t. s. milicijas trijnieku (милицейские тройки, reģiona IeTK vadītājs, prokurors un IeTK Milicijas pārvaldes priekšnieks) spriedumiem varēja ieslodzīt nometnē uz termiņu līdz pieciem gadiem tikai par to, ka cilvēks bija milicijas uzskaitē vai arī bija noķerts, pārbaudot dokumentus. 1937.–1938. gadā milicijas “trijnieki” piesprieda ieslodzījumu vismaz 420 000–450 000 cilvēku.

Nacionālās operācijas pārsvarā bija vērstas pret tām diasporām, kuru nacionālās valstis robežojās ar PSRS vai arī tika uzskatītas par apdraudējumu. Atšķirībā no “kulaku” operācijas, nacionālajās operācijās nebija arestējamo un nošaujamo limitu. Taču PSRS IeTK pavēlēs tika nosauktas pazīmes, pēc kurām varēja noteikt, kas jāarestē. Reģionālie IeTK orgāni varēja pazīmju sarakstu papildināt pēc saviem ieskatiem. Ikvienas diasporas locekļi, kuri uzturēja sakarus ar savu izcelsmes valsti, tika uzlūkoti kā potenciālā “piektā kolona”, arī komunisti un politemigranti.

25.07.1937. N. Ježova izdotā pavēle Nr. 00439 uzdeva reģionālajām IeTK pārvaldēm arestēt visus Vācijas pilsoņus, kuri strādā aizsardzības rūpniecībā, uz dzelzceļa, kā arī visās citās svarīgās ekonomikas nozarēs, kā arī visus padomju pilsoņus, kuriem bijusi darīšana ar vācu spiegiem un teroristiem. 15 mēnešu laikā arestēja 56 787 cilvēkus, no viņiem 41 898 (76 %) nošāva.

Vislielākā nacionālā operācija bija vērsta pret poļiem. N. Ježova pavēle Nr. 00485 11.08.1937. pieprasīja likvidēt mītiskās Poļu militārās organizācijas (Polska Organizacja Wojskowa, pastāvēja 1914.–1921. gadā) nodaļas un poļu spiegus. Poļu operācijai bija atvēlēti trīs mēneši, bet termiņus pastāvīgi pagarināja – līdz pat 01.08.1938. Poļu operācijā arestēja 143 810 cilvēkus, no viņiem notiesāja 139 835, t. sk. ar nāvessodu 111 091 (79,44 %).

Poļu operācija kalpoja par modeli visām nākošajām nacionālajām operācijām – latviešu, igauņu, rumāņu, somu, grieķu, ķīniešu un citām. Latviešu operācija sākās ar N. Ježova šifrētu telegrammu reģionālajām pārvaldēm 1937. gada 30. novembrī Nr. 49990 sākt latviešu “spiegu” arestus. Aizdomās turētie bija latviešu kultūras organizāciju aktīvisti un vadītāji, politiskie emigranti, aizsardzības rūpniecībā un ar slepenību saistītās institūcijās strādājošie. Līdz 01.07.1938. latviešu operācijā bija arestēti 23 539 cilvēki, no viņiem 21 392 pēc tautības bija latvieši.

Pie nacionālajām operācijām tiek pieskaitīta arī t. s. harbiniešu operācija, kuras upuri bija dažādu tautību PSRS pilsoņi, kuri līdz 1935. gadam strādāja uz Krievijai piederējušā Ķīnas Austrumu dzelzceļa (Китайско-Восточная железная дорога, КВЖД). Pēc dzelzceļa pārdošanas Japānas protektorātam Mandžukuo (ķīniešu 滿洲國, Mǎnzhōuguó, japāņu 満州国) viņi repatriējās uz PSRS. Harbiniešus represēja kā Japānas spiegus. Pavisam notiesāja 33 108 cilvēkus, 21 200 no tiem nošāva.

Dažkārt nacionālās operācijas sākās pēc vietējās iniciatīvas. Tā Ukrainas IeTK 08.1937. patstāvīgi sāka rumāņu arestus, bet Ļeņingradas apgabala un Karēlijas IeTK septembrī un oktobrī sāka arestēt somus. Abos gadījumos Maskava šīs aktivitātes akceptēja. 1938. gada pavasarī sākās masveidīga diasporu pārstāvju atlaišana no darba aizsardzības un stratēģiski svarīgās nozarēs, vasarā – arī no darba IeTK un no armijas.

Nacionālajās operācijās sodīšanas procedūra atšķīrās no “kulaku” operācijas. IeTK izmeklētājs par tiesājamo sastādīja izziņu 0,5 lappuses mašīnraksta teksta apjomā, kurā īsi izklāstīja “nozieguma” sastāvu un ieteicamo sodu – ieslodzīt Gulagā vai nošaut. Izziņu parakstīja reģionālais “divnieks” – IeTK vadītājs un prokurors. Izziņas sašuva kopā t. s. albumā, kuru nosūtīja uz Maskavu, kur IeTK darbinieki pārbaudīja izziņas, bet pēc tam katra albuma pēdējo lapu parakstīja centrālais “divnieks” – N. Ježovs un A. Višinskis. 1938. gada vasarā Maskavā bija sakrājušies neparakstīti albumi par 100 000 cilvēku. 15.09. tika nolemts sodīšanas tiesības deleģēt reģioniem, kur izveidoja “sevišķos trijniekus” (особые тройки). To sastāvs bija tāds pats kā parastajiem “trijniekiem”, bet šajā gadījumā tie izskatīja lietas pa “nacionālajām līnijām”.

Nacionālajās operācijās pavisam tika arestēti 335 513 cilvēki, no viņiem 247 157 (73,66 %) nošauti. Vienlaicīgi ar nacionālajām operācijām notika arī PSRS pierobežas attīrīšana no nevēlamām etniskām grupām – kurdiem, irāņiem, korejiešiem un citiem, kurus deportēja uz Kazahstānu un Uzbekistānu. Paralēli tika likvidēta mazākumtautību kultūras autonomija. Slēdza nacionālās kultūras institūcijas, skolas un pedagoģiskie tehnikumi pārgāja uz krievu mācības valodu.

Lielais terors tika izbeigts 11.1938. Iemesls acīmredzot bija tas, ka represijas bija sasniegušas tādus apmērus, ka J. Staļinam radās šaubas, vai viņš vēl spēj kontrolēt drošības iestādes.

17.11.1938. Politbirojs apstiprināja VK(b)P CK un TKP lēmumu “Par arestiem, prokuratūras uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu”. Tika pārtraukta visa veida “trijnieku” un “divnieku” darbība. Visas lietas bija jānodod izskatīšanai atbilstošai tiesai vai Sevišķajai apspriedei un jāatjauno prokurora uzraudzība izmeklēšanas laikā un tiesā.

25.11.1938. Politbirojs no iekšlietu tautas komisāra amata atbrīvoja N. Ježovu (viņš šo amatu ieņēma no 26.09.1936.). Par jauno komisāru iecēla Lavrentiju Beriju (Лаврeнтий Пaвлович Бeрия). 1938. gada novembris iezīmēja masu operāciju beigas, lai gan terors nebeidzās uzreiz. Turpinājās jau agrāk arestēto tiesāšana un nošaušana, notika arī jauni aresti, tomēr pakāpeniski represiju mērogi mazinājās.

Partijas nomenklatūrai tika paskaidrots, ka ir notikušas pārmērības un partijas politikas izkropļojumi. Visa vaina tika novelta uz N. Ježovu un IeTK izmeklētājiem, kas esot izvairījušies no partijas kontroles. 1937.–1938. gada represijām tika izdomāts apzīmējums – “ježovščina” (ежовщина). Represēja IeTK vadību un daļu darbinieku par pilnvaru pārsniegšanu (pavisam arestēja 937 cilvēkus), bet 23 % no visa IeTK aparāta 1939. gadā atlaida no darba, iekārtojot saimnieciskajā darbā un citās nozarēs. Kopumā izmaiņas IeTK bija formālas, tās attiecās vairāk uz kārtīgāku izmeklēšanas dokumentācijas noformēšanu. Izmeklētāju korpuss pamatā nemainījās, arī darba metodes palika tās pašas. Prokuratūras uzraudzība bija formāla, bet tiesas gandrīz vienmēr apstiprināja IeTK ieteiktos soda mērus.

Lielā terora politiskie un ekonomiskie rezultāti bija katastrofāli. Bija paralizēts partijas un valsts institūciju darbs, novājināti bruņotie spēki, būtiski pieauga avāriju skaits rūpniecībā un transportā. Tomēr J. Staļins bija panācis absolūtu personisku varu – vairs nebija neviena, kas varēja pretendēt uz līdzvērtīgu statusu. Nošauto komunistiskās elites pārstāvju vietās tika iecelti nepieredzējuši jauni cilvēki, kuri par savu karjeru varēja pateikties vienīgi J. Staļinam. Sabiedrība bija iebaidīta un nespējīga pretoties.

Izcilākos darbus par Lielo teroru ir radījuši krievu rakstnieki, tā laika aculiecinieki. Šie darbi tika uzrakstīti 20. gs. 50.–70. gados, dažkārt publicēti ārzemēs (tulkojumos un krieviski), bet PSRS – tikai sākoties perestroikai, piemēram, Jevgeņijas Ginzburgas (Евгения Соломоновна Гинзбург) atmiņas “Stāvais maršruts” (Крутой маршрут, 1967), Varlama Šalamova (Варлам Тихонович Шаламов) “Kolimas stāsti” (Колымские рассказы, 1954–1973; izdoti arī latviski), uz kuriem balstās 12 sēriju televīzijas filma “Ļeņina testaments” (Завещание Ленина, režisors Nikolajs Dostaļs, Николай Николаевич Досталь, 2007), Jurija Dombrovska (Юрий Осипович Домбровский) romāni “Senlietu glabātājs” (Хранитель древностей, pirmpublicējums žurnālā “Novij mir”, Новый мир, 1964. gadā, pilns izdevums 1978. gadā) un “Nevajadzīgo zināšanu fakultāte” (Факультет ненужных вещей, 1964–1975; pirmpublicējums 1978. gadā).