Nikolajs Buharins bija vecākais dēls ne visai turīgu vidusšķiras maskaviešu Buharinu piecu bērnu ģimenē (divi mira bērnībā). Viņa vecāki Ivans Buharins (Иван Гаврилович Бухарин) un Ļubova (dzimusi Izmailova, Любовь Ивановна Измайлова) laikā, kad piedzima N. Buharins, bija pamatskolas skolotāji Maskavā. Lai uzlabotu ģimenes materiālo stāvokli, tēvs 1893.–1897. gadā strādāja par nodokļu inspektoru Beļcos Besarābijā (tagad Moldova), pēc tam ģimene atgriezās Maskavā un vecāki atsāka darbu pamatskolā. Vēlāk tēvs mācīja matemātiku sieviešu ģimnāzijā. Ar skolotāja algu nepietika, tādēļ vecāki uzturēja pansiju skolēniem un pasniedza privātstundas.

N. Buharins ģimnāziju beidza ar zelta medaļu un 1907. gadā iestājās Maskavas Universitātes (Московский университет) Juridiskās fakultātes ekonomikas nodaļā, no kuras viņu izslēdza 1911. gadā par revolucionāru darbību. N. Buharins pārvaldīja vairākas svešvalodas (franču, vācu, angļu), ļoti daudz lasīja. Emigrācijā Vīnē kā brīvklausītājs apmeklēja Austrijas ekonomikas skolas pārstāvju Eižena fon Bēma-Baverka (Eugen von Böhm-Bawerk) un Frīdriha fon Vīzera (Friedrich Freiherr von Wieser) lekcijas Vīnes Universitātē (Universität Wien). Kopš 1918. gada N. Buharins lasīja lekcijas J. M. Sverdlova vārdā nosauktajā Komunistiskajā universitātē (Коммунистический университет имени Я. М. Свердлова) un citās komunistiskās izglītības skolās. 1929. gadā tika ievēlēts par PSRS Zinātņu akadēmijas (ZA) akadēmiķi, aktīvi piedalījās padomju tipa ZA struktūras un darbības principu izstrādāšanā.

N. Buharins nelegālajā politiskajā darbībā iesaistījās jau ģimnāzijā. 1906. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (KSDSP), kurā pievienojās tās lielinieku frakcijai. 1908. gadā N. Buharinu kooptēja un 1909. gadā ievēlēja KSDSP Maskavas komitejā. 1910. gadā notika plaši Maskavas komitejas locekļu aresti, pēc vairākiem mēnešiem cietumā N. Buharinu 1911. gadā izsūtīja uz Oņegu Arhangeļskas guberņā; no turienes viņš aizbēga uz ārzemēm. Sākumā uzturējās Vācijā, pēc tam Austroungārijā. 1912. gadā N. Buharins Krakovā (tolaik Austroungārijas Impērija, tagad Polija) iepazinās ar Vladimiru Ļeņinu (Владuмир Ильuч Лeнин), ar kuru viņam izveidojās labas attiecības, lai gan par teorētiskajiem jautājumiem abi bieži strīdējās. Viena no asākajām diskusijām bija jautājumā par nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos. N. Buharins uzskatīja, ka imperiālisma apstākļos mazo valstu pastāvēšana ir anahronisms, bet V. Ļeņins uz jautājumu skatījās pragmatiski, – ja strādniecībai ir svarīgas nacionālās jūtas, ar tām jārēķinās.

Emigrācijā N. Buharins publicējās lielinieku un ārzemju sociāldemokrātu izdevumos, iesaistījās strādnieku kustībā. Raksti un grāmatas par marksisma politiskās ekonomikas jautājumiem radīja ievērību sociāldemokrātu aprindās. 1912. gadā pēc V. Ļeņina lūguma N. Buharins palīdzēja Josifam Staļinam (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин), kurš strādāja pie raksta “Marksisms un nacionālais jautājums”, ar citātiem no vācu sociāldemokrātu darbiem. Emigrācijas gados N. Buharins kļuva pazīstams kā otrs galvenais partijas teorētiķis pēc V. Ļeņina.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, N. Buharinu arestēja Austroungārijas varas iestādes kā Krievijas spiegu, bet pēc ievērojamu austriešu sociāldemokrātu iejaukšanās un galvojuma viņu izsūtīja uz Šveici, no kurienes 1915. gadā viņam izdevās pārcelties uz Zviedriju. Tur N. Buharins satuvinājās ar zviedru kreisajiem sociāldemokrātiem. Aktīvās politiskās darbības dēļ Zviedrijas policija N. Buharinu arestēja un izsūtīja uz Norvēģiju. 10.1916. viņš nelegāli ieradās Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis), kur iepazinās ar Ļevu Trocki (Лев Давидович Троцкий) un kopā ar viņu rediģēja laikrakstu “Novij Mir” (Новый Mир).

Pēc Februāra revolūcijas 03.1917. N. Buharins devās uz Krieviju caur Japānu, kur uz īsu laiku tika arestēts. Pēc tam viņu arestēja vēlreiz Čeļabinskā par pretkara aģitāciju. Maskavā N. Buharins nokļuva maija sākumā un atjaunoja dalību Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) Maskavas komitejā, kā arī tika ievēlēts Maskavas pilsētas domē. Bija laikraksta “Socialdemokrat” (Социал-демократ) un teorētiskā žurnāla “Spartak” (Спартак) redaktors. 08.1917. KSDS(b)P VI kongresā N. Buharinu ievēlēja Centrālajā komitejā (CK). N. Buharins bija radikāli noskaņots un, atšķirībā no vairākiem citiem redzamiem lieliniekiem, uzreiz pieņēma V. Ļeņina Aprīļa tēzes, t. i., kursu uz sociālistisko revolūciju.

Pēc Oktobra apvērsuma N. Buharins decembrī kļuva par KSDS(b)P centrālā laikraksta “Pravda” (Правда) redaktoru, t. i., par vienu no galvenajiem partijas ideoloģijas izstrādātājiem un propagandistiem. Atšķirībā no citiem vadošajiem lieliniekiem, N. Buharins nebija nevienā administratīvā amatā, tomēr bija viens no ietekmīgākajiem partijas vadītājiem. 1919.–1924. gadā viņš bija Politbiroja locekļa kandidāts, pēc tam līdz 1929. gadam – pilntiesīgs Politbiroja loceklis, 1923.–1924. gadā arī Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (KK(b)P) Orgbiroja kandidāts.

N. Buharina politiskā pozīcija pēc Oktobra apvērsuma visos jautājumos bija radikāli kreisa. Oktobra apvērsumu viņš uzlūkoja kā pasaules revolūcijas prologu, uzskatot, ka bez tās sociālistiskā revolūcija Krievijā ir lemta sakāvei. Šo pozīciju aizstāvēja t. s. kreisie komunisti, par kuru līderi kļuva N. Buharins. Kreiso komunistu nostāja visasāk parādījās jautājumā par separātām miera sarunām ar Vāciju un citām Centrālajām lielvalstīm. Viņu skatījumā, ja miera sarunu pārtraukšanas rezultātā atsāktos kara darbība ar Vāciju, tas veicinātu revolucionārās kustības izplatību visās karojošajās valstīs. 23.02.1918., kad partijas CK atbalstīja Krievijai neizdevīgā Brestļitovskas miera līguma parakstīšanu, N. Buharins atteicās no laikraksta “Pravda” redaktora amata un vienlaicīgi atkāpās arī no kreiso komunistu frakcijas vadības. Vēlāk viņš pretošanos miera līgumam nosauca par kļūdu. Pēc kreiso eseru sacelšanās 07.1918. N. Buharins atgriezās laikraksta “Pravda” redaktora amatā. 1918. gadā N. Buharins ticēja, ka revolūcijas pārņems visu Eiropu, un arī pats centās to īstenot Vācijā. 03.1919. N. Buharins tika ievēlēts III Internacionāles (Kominternes) izpildkomitejā, bet 1926.–1928. gadā pildīja Kominternes izpildkomitejas ģenerālsekretāra pienākumus.

N. Buharins vēlējās attīstīt marksisma teorētiskos postulātus atbilstoši sava laika politiskajai un ekonomiskajai realitātei, ņemot vērā marksisma kritiķu argumentus. Pieeja sākumā bija radikāla, un pēc tam, kad lielinieki ieguva varu, tas izpaudās jautājumā par sociālisma celtniecības ceļiem. Nekāda vienošanās ar buržuāziju un parlamentāras republikas nodibināšana viņa skatījumā nebija iespējama, vienīgais risinājums bija proletariāta diktatūra, nesaudzīgs karš pret visiem “tautas ienaidniekiem”. N. Buharins bija viens no konsekventākajiem kara komunisma politikas aizstāvjiem un teorētiķiem un savus uzskatus izklāstīja darbā “Pārejas perioda ekonomika” (1920), bet populārā formā – “Komunisma ābecē” (1919, uzrakstīta sadarbībā ar ekonomistu Jevgeņiju Preobraženski, Евгeний Алексeевич Преображeнский). Kara komunisma politikas galvenie elementi bija pilnīga rūpniecības un finanšu institūciju nacionalizācija, ekonomikas vadības centralizācija, saražotās produkcijas atsavināšana valsts labā un centralizēta sadale, privātās tirdzniecības aizliegums, visas zemnieku saražotās labības rekvizīcija virs noteikta iztikas minimuma, vispārēja darba klausība. Lai gan vēlāk lielinieki kara komunisma politiku attaisnoja kā Pilsoņu kara uzspiestu, patiesībā tas bija ideoloģiski motivēts mēģinājums uzreiz sasniegt komunismu.

Kara komunisma ekonomiskie, sociālie un politiskie rezultāti bija katastrofāli: ražošanas apjoma drastiska samazināšanās, bads ar apmēram 5 miljoniem upuru 1921.–1922. gadā, plašas zemnieku sacelšanās. Apzinoties, ka lielinieku vara sāk brukt, uzreiz pēc Kronštates matrožu sacelšanās 03.1921. V. Ļeņins piedāvāja jauno ekonomisko politiku jeb NEP (saīsinājums no krievu новая экономическая политика), kas pieļāva tirgus ekonomikas un kapitālisma elementu pastāvēšanu, taču stingrā valsts kontrolē. Tika atceltas labības piespiedu rekvizīcijas no zemniekiem, tā vietā ieviešot labības nodokli, bet pārējo labību atļaujot pārdot brīvajā tirgū. NEP deva ļoti labus rezultātus. Līdz 1926. gadam rūpniecība un transports sasniedza 1913. gada līmeni. Tomēr cerības piesaistīt lielas ārējās investīcijas neattaisnojās. Nācās risināt jautājumu par to, kur ņemt līdzekļus tālākai rūpniecības modernizācijai. Ļ. Trocka domubiedrs, ekonomists J. Preobraženskis uzskatīja, ka Krievijā vienīgais industrializācijai nepieciešamo uzkrājumu avots ir lauksaimniecība. Valstij jāiepērk labība par zemām cenām, bet jāpārdod tā par daudz augstākām. Viņš nesniedza skaidru atbildi, kā panākt, lai zemnieki pārdod labību par cenām, kas ir daudz zemākas par tirgus cenām. Taču bija skaidrs, ka to var izdarīt tikai ar vardarbīgiem līdzekļiem.

NEP politika saasināja partijas iekšējās diskusijas, kas sākotnēji notika galvenokārt jautājumā par partijas attiecībām ar strādniecību un par pašas partijas iekšējo demokrātiju. Diskusijās bija pārstāvēti dažādi grupējumi, bet visradikālāko virzienu pārstāvēja Ļ. Trockis un viņa piekritēji. Sākumā N. Buharins kavējās iesaistīties polemikā, bet iesaistoties centās samierināt dažādus viedokļus, kā tas bija diskusijā par arodbiedrībām 1920.–1921. gadā.

N. Buharins nonāca pie secinājuma, ka centrālais padomju režīma izdzīvošanas jautājums ir proletariāta un zemniecības attiecības, un, risinot šo problēmu, līdz 1923. gadam kļuva par pārliecinātu NEP aizstāvi un kara komunisma politikas kritiķi. Viņš nonāca pie secinājuma, ka, ņemot vērā agrārās ekonomikas īpatsvaru Krievijā, proletariāta un zemniecības savienība ir nepieciešams priekšnoteikums sociālistiskās ekonomikas radīšanai. Rūpniecības un agrārā sektora attīstībai ir jābūt līdzsvarotai. No tā izrietēja secinājums – lai uzceltu sociālismu, ir nepieciešama sociāla harmonija, t. i., šķiru cīņā jāpielieto nevis vardarbīgas metodes, bet gan tirgus konkurence starp sociālistisko un kapitālistisko ekonomiku, un šai konkurencei jānotiek arī kultūrā un ideoloģijā. Tas nenozīmēja, ka būtu jāatsakās no proletariāta diktatūras, tieši otrādi, tā ir nepieciešama, lai veidotos jaunās ražošanas formas. Kapitālistiskās ekonomikas ieaugšana sociālismā būs ilgstošs process, kas var prasīt vairākas desmitgades.

Uzskatus par proletariāta sadarbību ar zemniecību N. Buharins attiecināja arī uz globālajiem procesiem. Proletariāts bija dominējošā ekspluatējamo šķira attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, bet kolonijās un puskolonijās tā bija zemniecība. Tādēļ globālā mērogā zemniecība ir proletariāta dabisks sabiedrotais. Tā bija būtiska Kārļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) uzskatu revīzija, jo viņi uzlūkoja zemniecību kā reakcionāru, atpalikušu šķiru. N. Buharina skatījumā atpalicība nebija zemniecības vaina, un ieaugšanai sociālismā bija jāveicina tās stāvokļa uzlabošanās.

Ideja par savienību ar zemniecību bija saistīta ar postulātu par iespēju uzcelt sociālismu vienā valstī. J. Staļins šo ideju publiski deklarēja 12.1924., bet N. Buharins jau 1922.–1923. gadā bija nonācis pie secinājuma, ka nav pareizi saistīt sociālisma celtniecības iespējamību PSRS ar pasaules revolūcijas uzvaru. Partijai pieder vara, un tā vai nu uzcels vai arī neuzcels sociālismu vienā valstī. Arī N. Buharins uzskatīja, ka industrializācijai nepieciešamo līdzekļu avots ir zemniecība, taču viņš nepiekrita trockistiem jautājumā par līdzekļu pārsūknēšanas metodēm. Vispirms bija jāpanāk zemnieku saimniecību ekonomiska nostiprināšanās, lai zemniekiem būtu uzkrājumi, jo bez tiem arī valsts nevarēja veidot kapitāla uzkrājumus industrializācijas vajadzībām. Tuvākajos gadu desmitos galvenās ražotājas varēja būt tikai individuālās zemnieku saimniecības. Viņš neiebilda pret kolektivizāciju, bet uzskatīja, ka tā ir iespējama tikai brīvprātīgi un tad, ja lielās kolektīvās saimniecības spēs darboties augstākā tehnoloģiskajā līmenī nekā individuālās. Pretstatā ortodoksālajam marksismam, kas priekšplānā izvirzīja šķiru cīņu, N. Buharina koncepcijas dominējošie elementi bija sadarbība un brīvprātība, kas nozīmēja arī to, ka represijas jāvērš tikai pret tiem, kas nevēlas sadarboties. Taču vienlaicīgi viņš par normālu uzskatīja vienas partijas (komunistiskās) varu un rūpniecības strādnieku privileģēto stāvokli. Kopumā N. Buharina teorētiskie uzstādījumi bija pretrunīgi, turklāt nebija arī skaidrības, kā un vai tos ir iespējams ekonomiski realizēt.

PSRS ekonomisko grūtību ietekmē 1926.–1927. gadā N. Buharina uzskati kļuva kreisāki. Viņš joprojām iestājās par sabalansētu rūpniecības attīstību (saglabāt līdzsvaru starp patēriņa preču un smagās rūpniecības ražošanu) un pret piespiedu kolektivizāciju, taču vairāk uzsvēra valsts regulējošo lomu un brīvā tirgus lomas samazināšanu, privātā kapitāla un turīgās zemniecības ierobežošanu.

Kamēr V. Ļeņins spēja kontrolēt partiju, viņa autoritāti pārējie “vadoņi” neapstrīdēja. V. Ļeņins nebaidījās no diskusijām, tās viņam palīdzēja uzlabot argumentāciju un panākt, lai viņa viedokli akceptē pārējie. Pasliktinoties V. Ļeņina veselības stāvoklim, jau 1923. gadā sākās slēpta cīņa par varu, bet pēc viņa nāves 01.1924. tā izvērtās pilnā apjomā. Uz partijas un valsts līdera lomu varēja pretendēt vairāki “vadoņi”. V. Ļeņina skatījumā N. Buharins bija viens no sešiem vadītājiem, kam bija nepieciešamās spējas, lai vadītu partiju un valsti, taču N. Buharins nepretendēja uz pirmās personas lomu. Viņš vēlējās nodarboties ar marksisma teorijas attīstīšanu atbilstoši jaunajiem apstākļiem un sākumā turējās atstatu no frakciju un grupējumu cīņas, kuru uzkurināja kā politiskas un teorētiskas domstarpības, tā arī personiskas antipātijas.

1923. gadā izraisījās plaša diskusija partijā, kura ir ieguvusi “kreisās opozīcijas” nosaukumu. Tā tiek saistīta ar Ļ. Trocka vārdu, taču faktiski atspoguļoja plašu neapmierinātību partijas rindās ar tās birokratizāciju un iekšējās demokrātijas mazināšanos. “Kreisās opozīcijas” pretiniekus KK(b)P CK Politbirojā pārstāvēja J. Staļina, Grigorija Zinovjeva (Григорий Евсеевич Зиновьев) un Ļeva Kameņeva (Лев Борисович Каменев) triumvirāts. 01.1924. KK(b)P XIII konferencē “kreisās opozīcijas” prasības tika nosodītas kā šķeltnieciskas, bet maijā – partijas XIII kongresā – opozīcija cieta galīgu sakāvi, tāpat kā Kominternes V kongresā. 01.1925. Ļ. Trockim nācās atkāpties no kara un jūras lietu komisāra un Revolucionārās kara padomes priekšsēdētāja amata.

Līdz pat 12.1923. N. Buharins aktīvi neiesaistījās grupējumu cīņā, taču pamazām sāka tuvināties triumvirātam, ko acīmredzot noteica tas, ka Ļ. Trocka uzvara nozīmētu politiskā kursa maiņu – paātrinātu industrializāciju uz zemniecības rēķina. Kā laikraksta “Pravda” redaktors, kas faktiski kontrolēja partijas presi kopumā, N. Buharins būtiski veicināja Ļ. Trocka sakāvi, nevairoties no demagoģiskiem paņēmieniem.

1925. gada pavasarī XIV partijas konferencē notika būtiska piekāpšanās zemniecības interesēm, – valsts iepirkuma cenas tuvināja tirgus cenām, atļāva regulāru algota darba spēka izmantošanu, radīja labvēlīgākus apstākļus brīvai tirdzniecībai. Šīs politikas iniciators bija zemkopības tautas komisārs Aleksandrs Smirnovs (Александр Петрович Смирнов), kurš ievēroja ekonomistu argumentus. Šo politiku atbalstīja arī N. Buharins. Savukārt “kreisie”, kā arī Staļina sabiedrotie G. Zinovjevs un Ļ. Kameņevs uzskatīja to par piekāpšanos kulakiem (turīgajiem zemniekiem). Domstarpības agrārās politikas jautājumā izraisīja triumvirāta šķelšanos. T. s. jaunā opozīcija – G. Zinovjevs, Ļ. Kameņevs u. c. –  pārmeta J. Staļinam un N. Buharinam kulaku atbalstīšanu. N. Buharina atbalstītāji asi uzbruka opozīcijai, nereti ar metodēm, kuras viņu pretinieki uzskatīja par negodīgām. Jauno opozīciju sagrāva 18.–31.12.1925. XIV partijas kongresā (šajā kongresā partiju pārdēvēja par Vissavienības Komunistisko (boļševiku) partiju – VK(b)P).

1925.–1927. gads bija N. Buharina vislielākās ietekmes laiks partijas un valsts vadībā, faktiski pastāvēja N. Buharina un J. Staļina tandēms. J. Staļins atbalstīja NEP, savukārt N. Buharins garantēja viņam un partijas aparātam, ka zemniekiem labvēlīgā politika dos valstij nepieciešamos līdzekļus. N. Buharins šajā laikā izstrādāja partijas ekonomisko politiku un ideoloģiju. Kopš 03.1924. viņš bija ne tikai laikraksta “Pravda”, bet arī teorētiskā žurnāla “Boļševik” (Большевик) redaktors un faktiski kontrolēja visu partijas presi. N. Buharins bija arī vairāku citu preses izdevumu, enciklopēdiju un izdevniecību redkolēģiju loceklis. Preses izdevumos, izglītības iestādēs un ekonomikas vadībā svarīgus amatus ieņēma t. s. N. Buharina skolas pārstāvji – jauni Sarkanās profesūras institūta (Институт красной профессуры) absolventi. Kontrole pār partijas propagandu bija būtiska svira cīņā ar oponentiem. Kominternes ģenerālsekretāra amats nodrošināja ideoloģisku aizmuguri ārvalstu kompartijās.

J. Staļins kā partijas ģenerālsekretārs kontrolēja partijas aparātu, ieceļot svarīgos posteņos sev lojālus cilvēkus. Šīs sviras efektivitāte tika nodemonstrēta 12.1925., kad izdevās atcelt G. Zinovjevu no ietekmīgā Ļeņingradas partijas organizācijas vadītāja amata. J. Staļinam N. Buharins bija nepieciešams, jo viņš vēl nejutās pietiekami spēcīgs kā teorētiķis, turklāt N. Buharinam kā NEP politikas aizstāvim bija spēcīgi sabiedrotie Politbirojā: valdības vadītājs Aleksejs Rikovs (Алексей Иванович Рыков) un arodbiedrību vadītājs Mihails Tomskis (Михаил Пaвлович Тoмский, dzimis Ефрeмов). Visi trīs bija partijā populāri, turklāt viņus atbalstīja ekonomisti, kas strādāja tautas komisariātos (ministrijās) un centrālajās ekonomikas vadības iestādēs. NEP politiku atbalstīja arī Felikss Dzeržinskis (poļu Feliks Dzierżyński, krievu Фeликс Эдмундович Дзержинский), kas kopš 1924. gada līdz savai nāvei 07.1926. vadīja Augstāko Tautas saimniecības padomi (ATSP, Высший совет народного хозяйства СССР, ВСНХ СССР) – galveno ekonomikas koordinācijas institūciju. “Labējo” vājais punkts bija tas, ka viņiem nebija vērā ņemamas ietekmes partijas struktūrās, izņemot Maskavas organizāciju.

J. Staļina ietekmi būtiski palielināja uzvara pār t. s. apvienoto opozīciju, kurā 1926. gadā apvienojās Ļ. Trockis, G. Zinovjevs un Ļ. Kameņevs. Apvienotās opozīcijas mēģinājums aizstāvēt savu platformu VK(b)P XV kongresā 1927. gadā cieta sakāvi. N. Buharins opozīcijas apkarošanā deva būtisku ieguldījumu, taču viņam to drīz vien nācās nožēlot, jo Politbirojā kreisā flanga sakāve deva pārsvaru J. Staļinam, kas ļāva viņam sākt uzbrukumu labējam spārnam – N. Buharinam un viņa piekritējiem. J. Staļina ietekmi pastiprināja arī tas, ka pēc F. Dzeržinska nāves par ATSP priekšsēdētāju kļuva Valerians Kuibiševs (Валериaн Владимирович Куйбышев) – J. Staļina sabiedrotais, kura vadībā tika izstrādāta alternatīva industrializācijas politika, balstoties uz piecgades plānu (1928–1932).

J. Staļina un N. Buharina blokā parādījās plaisas 1927. gadā, un to noteica vairāki apstākļi. Galvenais bija tas, ka partijas aparātā pieauga bailes no kapitālistu intervences Padomju Savienībā. Bailes provocēja divas būtiskas starptautiskas neveiksmes – vispārējā streika neizdošanās Lielbritānijā 1926. gadā un šīs valsts diplomātisko attiecību saraušana ar PSRS 1927. gadā, kā arī Gomiņdana (Ķīnas Tautas partijas, tradicionālā ķīniešu 中國國民黨, vienkāršotā ķīniešu 中国国民党, piņjins Zhōngguó Guómíndǎng) represijas pret komunistiem 1927. gadā. Šie notikumi bija arī N. Buharina personiskā sakāve, jo viņš bija atbalstījis komunistu sadarbību ar Gomiņdanu, kā arī komunistu un sociāldemokrātu vienotās frontes stratēģiju Eiropā.

Partijas aparātā nostiprinājās pārliecība, ka ļoti ātri, dažu gadu laikā, ir nepieciešams panākt pietiekami augstu rūpniecības modernizācijas pakāpi, lai varētu ražot bruņojumu un sekmīgi pretoties iespējamajam kapitālistu uzbrukumam. NEP politiku un evolucionāru attīstību daudzi komunisti uzlūkoja kā ceļu uz kapitālisma atdzimšanu. Viņi bija pārliecināti, ka ekonomika ir cietoksnis, kuru var ieņemt īsā laikā ar entuziasmu un politiskām kampaņām. Kulakus un nepmaņus (uzņēmējus) uztvēra kā ienaidniekus. Spriedzi palielināja grūtības ar labības sagādi, jo zemnieki nevēlējās pārdot labību par valsts noteikto cenu, kas bija krietni zemāka par tirgus cenu. Situācija ar labības iepirkšanu īpaši sarežģījās 1928. gadā, kad tirgus cena sliktās ražas dēļ kāpa augšup, bet valsts iepirkuma cenas bija noteiktas zemākas nekā iepriekšējos gados (45 % no tirgus cenas). Tādējādi mākslīgi tika radīta labības iepirkuma krīze, kuru J. Staļins piedāvāja atrisināt ar ārkārtēju pasākumu palīdzību, t. i., pielietojot spēku, un partijas aparātā šādai pieejai bija daudz atbalstītāju.

J. Staļins pārņēma trockistu ideju par strauju industrializāciju, līdzekļus tai iegūstot no zemniecības. Viņš bija sapratis, kā to izdarīt efektīvi – apvienot visus zemniekus kolhozos. Valstij vairs nevajadzēja kārtot darījumus ar katru zemnieku atsevišķi, bet gan ar vienu cilvēku – kolhoza priekšsēdētāju.

Uzbrukumu N. Buharinam J. Staļins sāka slēpti, izmantojot kadru politikas sviras. N. Buharina “skolas” pārstāvjus centrālo laikrakstu redakcijās un citās svarīgās pozīcijās nomainīja ar J. Staļinam lojāliem cilvēkiem. Būtisks trieciens bija arī Maskavas pilsētas partijas organizācijas vadības nomaiņa. Tika vājināta M. Tomska ietekme arodbiedrību vadībā. Administratīvās ietekmes mazināšanai sekoja teorētisko postulātu kritika. Saistībā ar pirmā piecgades plāna izstrādi N. Buharins 09.1928. laikrakstā “Pravda” publicēja rakstu “Ekonomista piezīmes”, kurā iestājās par rūpniecības un lauksaimniecības līdzsvarotu attīstību. Viņa skatījumā kurss uz pārāk strauju smagās rūpniecības attīstību, kuru paredzēja piecgades plāns, bija “avantūrisms”. Politbirojs nosodīja publikāciju. N. Buharina sakāvi veicināja tas, ka trockisti 01.1929. publicēja viņa izteikumus personīgās sarunās ar Ļ. Kameņevu 07.1928., kurās viņš visai atklāti izteicās par domstarpībām Politbirojā, bet J. Staļinu raksturoja kā intrigantu.

04.1929. apvienotajā CK un partijas Centrālās Kontroles komisijas (CKK) plēnumā N. Buharinu atcēla no laikraksta “Pravda” redaktora un Kominternes ģenerālsekretāra amata, bet novembrī izslēdza no Politbiroja. 1930. gadā Politbiroja locekļu statusu zaudēja arī M. Tomskis un A. Rikovs. Tādējādi “labējā opozīcija”, kā J. Staļins nodēvēja N. Buharinu un viņa sabiedrotos, bija neitralizēta. N. Buharins un pārējie, pakļaujoties partijas disciplīnai, nožēloja grēkus, lai gan iekšēji nepiekrita izvirzītajām apsūdzībām. “Labējās opozīcijas” sakāvei sekoja plašas partijas rindu tīrīšanas. N. Buharina piekritēji bija ārvalstu komunistiskajās partijās, dažās pat visai ietekmīgi, bet viņus izslēdza no Kominternes. Viņi apvienojās “Starptautiskajā komunistiskajā opozīcijā”, tomēr nespēja izveidot vērā ņemamu alternatīvu Kominternes oficiālajam kursam.

04.1929. VK(b)P XVI konferencē tika apstiprināts pirmā piecgades plāna “optimālais”, faktiski radikālais variants, kas pēc tam vēl daudzkārt tika pārskatīts plāna uzdevumu pastiprināšanas virzienā. Ar to sākās J. Staļina pasludinātais “lielais lūzums”, t. i., lēciens sociālismā. Nākamais lielais solis šajā virzienā bija VK(b)P CK 11.1929. lēmums par kolektivizāciju un 01.1930. CK lēmums par kulaku kā šķiras likvidāciju.

Pēc grēku nožēlošanas N. Buharinu, A. Rikovu un M. Tomski nobīdīja otršķirīgos amatos, bet joprojām viņi bija partijas CK locekļi. 1929. gadā N. Buharinu iecēla par ATSP prezidija locekli un zinātniski pētnieciskā sektora vadītāju, bet 1932. gadā pārbīdīja zemākā amatā – par Smagās rūpniecības tautas komisariāta kolēģijas locekli un ražošanas un tehniskās propagandas sektora vadītāju. Kopš 1931. gada viņš bija arī zinātniski populārā žurnāla “Sociaļističeskaja rekonstrukcija i nauka” (Социалистическая реконструкция и наука) redaktors, bet kopš 1932. gada – PSRS ZA Zinātnes un tehnikas vēstures institūta direktors.

1934. gadā VK(b)P XVII kongresā N. Buharins aicināja saliedēties ap J. Staļinu un daļēji atguva varas pozīcijas, jo viņu iecēla par otrā svarīgākā laikraksta “Izvestija” (Известия) redaktoru. Tomēr vienlaicīgi ievēlēja tikai par CK locekļa kandidātu, nevis balsstiesīgu locekli. 02.1935. N. Buharinu iekļāva jaunās PSRS konstitūcijas izstrādāšanas komisijā. 02.1936. N. Buharinu nosūtīja uz ārzemēm komisijas sastāvā, kuras uzdevums bija vadīt sarunas par K. Marksa un F. Engelsa arhīva atpirkšanu no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas un nogādāšanu Maskavā. Viņam atļāva izbraukt uz ārzemēm kopā ar sievu. Iespējams, J. Staļins tādējādi deva iespēju N. Buharinam palikt ārzemēs.

Lielā terora priekšvēstnesis bija pirmais Maskavas process 08.1936. pret t. s. trockistu-zinovjeviešu teroristisko centru. Procesā apsūdzētie liecināja, ka N. Buharins, A. Rikovs un M. Tomskis it kā esot nodibinājuši “labējo bloku”. Laikrakstā “Pravda” tika paziņots, ka ierosināta izmeklēšana. Saņēmis šo ziņu, M. Tomskis nošāvās. Nedaudz vēlāk tika paziņots, ka lieta netiks ierosināta. Apsūdzības atkal izskanēja otrajā Maskavas procesā 01.1937, un tām sekoja nosodīšanas kampaņa presē. N. Buharins protestējot uzsāka bada streiku. Iespējams, ka stāvokli pasliktināja arī kritiskie izteikumi par J. Staļina politiku ārzemēs sarunās ar krievu mazinieku (meņševiku) Borisu Nikolajevski (Борис Ивaнович Николaевский), kas tika publicēti 1936.–1937. gada mijā mazinieku izdevumā “Sociaļističeskij vestņik” (Социалистический вестник) kā anonīma “Vecā boļševika vēstule”.

N. Buharinu arestēja 27.02.1937., uzreiz pēc CK plēnuma, kurā viņu un A. Rikovu kritizēja par visiem iespējamajiem grēkiem un izslēdza no partijas. Viņus tiesāja t. s. trešajā Maskavas procesā 02.–13.03.1938., kurā bija 21 apsūdzētais t. s. labējo un trockistu bloka izveidošanā. Apsūdzības bija izteikti absurdas, piemēram, atentāta gatavošana pret V. Ļeņinu. N. Buharins atzina savu “vainu” kopumā, taču atteicās atzīt to konkrētos nodarījumos. Joprojām tiek diskutēts par to, kādēļ N. Buharins atzinās izdomātajās apsūdzībās. Daļa autoru uzskata, ka atzīšanās tika panākta, pielietojot spīdzināšanas. N. Buharina atraitne Anna Larina (Aнна Михaйловна Лaрина) apgalvoja, ka viņu salauza draudi izrēķināties ar sievu un jaundzimušo dēlu. Citi uzsver, ka N. Buharins ir pārliecinājis sevi, ka vainas atzīšana ir partijas interesēs. Šodien ir zināms, ka apstākļi cietumā bija samērā labi un, visticamāk, pret viņu nepielietoja fizisku spēku. Ieslodzījumā N. Buharins uzrakstīja 34 vēstules J. Staļinam, kurās uzsvēra lojalitāti viņam un pilnīgu gatavību atzīt vainu. Ne uz vienu viņš nesaņēma atbildi. Cietumā N. Buharins uzrakstīja arī četrus manuskriptus, tajā skaitā autobiogrāfisku romānu, dzejoļu krājumu un citus darbus. Šos manuskriptus 20. gs. 90. gados atrada J. Staļina arhīvā.

N. Buharinam un pārējiem notiesātajiem nāvessodu izpildīja 15.03.1938. poligonā “Komunarka” Maskavas apgabalā. Pastāv leģenda, ka Buharinam likts noskatīties, kā nošauj pārējos.

N. Buharins bija precējies trīs reizes. Pirmā sieva Nadežda Lukina (Надежда Михайловна Лукина-Бухарина) mugurkaula slimības dēļ nespēja pati pārvietoties. Pēc diviem gadiem, 09.03.1940., viņu nošāva cietumā. Otrā sieva Estere Gurviča (Эсфирь Исаевна Гурвич-Бухарина) 1929. gadā bija publiski norobežojusies no N. Buharina. Tomēr 1947. gadā viņu un abu meitu Svetlanu kā N. Buharina tuvinieces arestēja, atbrīvoja 1953. gadā. Trešā sieva A. Larina ieslodzījumā un izsūtījumā pavadīja 20 gadus. Dēls Jurijs auga pie radiniekiem un bērnu namā, māti satika tikai 1956. gadā. Represēja arī N. Buharina brāli Vladimiru un viņa ģimeni. Tika iznīcināti Buharina “skolas” pārstāvji un daudzi viņa līdzstrādnieki un domubiedri. 1956. gadā speciāla komisija izskatīja jautājumu par N. Buharina, A. Rikova, G. Zinovjeva un Ļ. Kameņeva reabilitāciju un secināja, ka tā nav iespējama, jo viņi daudzus gadus esot cīnījušies pret padomju varu. N. Buharinu reabilitēja tikai 1988. gadā.

Sabiedriskums, vienkāršība, draudzīgums padarīja N. Buharinu par vienu no populārākajiem lielinieku līderiem, īpaši komunistiskās jaunatnes un inteliģences aprindās. Viņam nepiemita pārējiem lielinieku līderiem tipiskā nežēlība, ideoloģiskos oponentus viņš neuzlūkoja kā personīgus ienaidniekus. Tajā pašā laikā N. Buharins nebija demokrāts, viņš neiebilda pret vienas partijas diktatūru, represijām u. c., kas noveda pie totalitāra režīma izveidošanās. N. Buharins pēc kara komunisma politikas izgāšanās negribēja atzīt, ka sociālistiskās revolūcijas mērķus nav iespējams sasniegt. Viņa piedāvātā līdzsvarotas ekonomiskās attīstības politika bija utopiska, ar to nevarēja panākt sociālistiskās ekonomikas pārākumu pār kapitālistisko. Taču, ja tā tiktu īstenota, tā vismaz nebūtu prasījusi tik milzīgus upurus kā J. Staļina industrializācija un kolektivizācija. Lai gan N. Buharins un viņa idejas PSRS līdz 20. gs. 80. gadu beigām tika noķengātas, tirgus ekonomikas elementu pieļaušana sociālistiskajā ekonomikā un zemniecībai labvēlīga politika bija ekonomisko reformu pamatā komunistiskajās valstīs – Dienvidslāvijā, Polijā, Ungārijā –, pēc J. Staļina nāves atkārtoti arī PSRS, Dena Sjaopina (鄧小平) reformās Ķīnā. Šāda politika palīdzēja stabilizēt komunistisko ekonomiku un paaugstināt iedzīvotāju labklājību, taču visos gadījumos sociālistiskais sektors ekonomikā zaudēja konkurences cīņā ar privāto sektoru.