DSFR ietilpa sešas republikas – Bosnija un Hercegovina (galvaspilsēta Sarajeva), Horvātija (galvaspilsēta Zagreba), Maķedonija (galvaspilsēta Skopje), Melnkalne (galvaspilsēta Titograda, mūsdienās Podgorica), Slovēnija (galvaspilsēta Ļubļana), kā arī Serbija (galavaspilsēta Belgrada), un tajā ietilpstošie divi autonomie apgabali – Kosova (galvaspilsēta Priština) un Vojvodina (galvaspilsēta Novi Sada). DSFR galvaspilsēta bija Belgrada.

Otrā pasaules kara laikā Dienvidslāvijas komunistiskās partijas (DKP) organizētie dienvidslāvu partizāni kļuva par galveno militārpolitisko spēku, kas pretojās vācu un itāļu okupācijas spēkiem un viņu sabiedrotajiem Dienvidslāvijā, viņu kontrolētajās teritorijās veidojās topošās DSFR varas struktūras. DKP vadībā izveidojās Tautas atbrīvošanās fronte (serbhorvātu Jedinstveni narodnooslobodilački front, JNOF), ko 1945. gadā pārdēvēja par Tautas fronti (serbhorvātu Narodni Front, NOF) un pēc uzvaras pirmajās pēckara vēlēšanās par Dienvidslāvijas Darba tautas sociālistisko savienību (serbhorvātu Socijalistički savez radnog naroda Jugoslavije), kas bija lielākā masu politiskā organizācija DSFR.

JNOF 27.11.1942. izveidoja priekšparlamentu – Dienvidslāvijas Atbrīvošanas antifašistisko veči (serbhorvātu Antifašističko Vijeće Narodnog Oslobođenja Jugoslavije), kas pārvaldīja dienvidslāvu partizānu kontrolētās teritorijas un DKP līdera Josipa Broza Tito (horvātu Josip Broz Tito; serbu Броз Тито) vadībā lika pamatus tālākai Dienvidslāvijas politiskajai attīstībai, kuras pamatprincipi (Deklaracija o federativnom uređenju Jugoslavije) tika pieņemti AVNOJ II sesijā 11.1943. Sesijā tika izveidota arī Dienvidslāvijas atbrīvošanas nacionālā komiteja (serbhorvātu Nacionalni komitet oslobođenja Jugoslavije, NKOJ) ar pagaidu valdības funkcijām. NKOJ vadītājs un aizsardzības ministrs bija J. Brozs Tito.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Lielbritānijas iespaidā 17.06.1944. tika noslēgta vienošanās, starp J. Brozu Tito un Dienvidslāvijas Karalistes emigrācijas valdības vadītāju Ivanu Šubašiču (Ivan Šubašić), par kopējas koalīcijas valdības veidošanu.

11.11.1945. parlamenta vēlēšanās, ar demokrātijas ierobežojumiem, vairākumu ieguva NOF. Tas ļāva DKP uzurpēt varu un izveidot vienpartijas režīmu. 29.11.1945. tika likvidēta monarhija un pasludināta Dienvidslāvijas Federatīvās Tautas Republikas (DFTR; serbhorvātu Federativna Narodna Republika Jugoslavija) izveide. 30.01.1946. satversmes sapulce pieņēma pirmo DFTR konstitūciju, līdz 1947. gadam pieņemtas arī atsevišķo republiku konstitūcijas. 1945. gadā Serbijā izveidoja autonomos apgabalus Vojvodinu un Kosovu–Metohiju. 11.1945. izveidoja DFTR divpalātu parlamentu Skupštinu, kas pārņēma augstākā likumdevēja pilnvaras no Dienvidslāvijas Atbrīvošanas antifašistiskās večes, kas kara laikā pildīja pagaidu parlamenta funkcijas.

Pēc Parīzes miera līguma un 1954. gada vienošanās ar Itāliju un Triestes brīvvalsts (1947–1954) iekļaušanas DSFR, tās teritorija bija ap 255 800 km², no kā Serbija – 34,5 % (88 361 km²), Horvātija 22,1 % (56 542 km²), Bosnija un Hercegovina 20 % (51 129 km²), Maķedonija 10,1 % (25 713 km²), Slovēnijā 7,9 % (20 251 km²) un Melnkalne 5,4 % (13 812 km²), autonomie apgabali Vojvodina (21 506 km²) veidoja 8,4 %, bet Kosova–Metohija (10 887 km²) – 4,3 % no DSFR teritorijas. 1953. gadā DFTR iedzīvotāju skaits bija 16,93 miljoni, no tā 41,6 % bija serbi, 23,4 % horvāti un 8,8 % slovēņi, 5,3 % maķedonieši, 4,5 % albāņi, 3 % ungāri un 2,8 % melnkalnieši, 5,9 % jaukto laulību pārstāvju, vairums musulmaņi, bija arī neliels skaits dienvidslāvu. Valsts iedzīvotāju skaits 1981. gadā bija 22,4 miljoni, iedzīvotāju struktūrai mainoties, saruka serbu, horvātu un slovēņu īpatsvars, bet jūtami pieauga albāņu (1981 – 7,7 %) un musulmaņu (bosniešu) īpatsvars (1981 – 8,9 %).

11.04.1945. DFTR parakstīja līgumu par draudzību un savstarpējo palīdzību ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), taču attiecības tiek sarautas 1948. gadā. 1945.–1949. gadā DFTR tika īstenoti komunistiski pārveidojumi, apspiesta politiskā opozīcija, veikta tirdzniecības, rūpniecības nacionalizācija un kolektivizācija. 1949. gadā DFTR sāka veidot liberālāku un no PSRS neatkarīgu komunisma celtniecības politiku – titoismu. 1949.–1953. gadā veidojās ekonomiskā sadarbība ar Rietumvalstīm (tirdzniecības līgumi ar ASV, Lielbritāniju, Franciju, Grieķiju u. c.).

07.04.1963. tika pieņemta jauna DFTR konstitūcija. Valsts tika nosaukta par Dienvidslāvijas Sociālistisko Federatīvo Republiku (DSFR), nostiprinātas atsevišķo republiku tiesības, kā arī noteikta tirgus sociālisma attīstība. 1964. gadā DKP iekšējā cīņā starp federalizācijas un liberālākas ekonomiskās politikas piekritējiem (Edvards Kardeljs, Edvard Kardelj, Petars Stamboličs, Петар Стамболић) un konservatoriem, lielākas centralizācijas piekritējiem, kuri grupējās ap drošības dienesta vadītāju Aleksandru Rankoviču (Aleksandar Ranković), uzvarēja liberāļi.

Atsakoties no PSRS ekonomiskā modeļa, īstenojot tirgus sociālisma politiku un plānveida ekonomiku savienojot ar tirgus elementiem (07.1965. ekonomikas reforma), DSFR piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, bruto rūpniecības produkcijas izlaide laikā no 1954. līdz 1965. gadam vidēji gadā pieauga par 12,2 %, bet no 1965. līdz 1974. gadam par – 7,7 %. Taču DSFR reģioni attīstījās neviendabīgi. Valsti iespaidoja 70. gadu ekonomiskā un 1973. gada naftas krīze, pieauga inflācija, arī pēc naftas cenu kāpuma palielinājās valsts parāds, 1979. gadā bija novērojama ekonomikas lejupslīde. DSFR bija raksturīgs darbaspēka eksports, 1973. gadā ārpus valsts strādāja 1,1 miljons pilsoņu. 1990. gadā DSFR iekšzemes kopprodukts bija 129,5 miljardi USD, rēķinot uz vienu cilvēku 5464 USD, valsts ārējais parāds 1989. gadā bija 17 miljardi USD. Valstī bija attīstīta metalurģija, mašīnbūve, ķīmiskā, tekstilražošana, kokapstrāde un lauksaimniecība.

06.1968. DSFR notika studentu demonstrācijas ar demokratizācijas prasībām, bet 70. gadu sākumā Horvātijā veidojas politiskā kustība (Horvātu pavasaris, Hrvatsko proljeće), prasot lielākas nacionāli politiskās un ekonomiskās brīvības. 1971. gadā tika izveidota kolektīva pārvaldes iestāde DSFR Prezidijs (serbu Predsedništvo SFRJ), ko veidoja republiku un autonomo apgabalu pārstāvji. 21.02.1974. pieņēma jaunu konstitūciju, kas palielina strādājošo tiesības uzņēmumos, paplašina republiku, kā arī Serbijas autonomo apgabalu un vietējo DKP organizāciju tiesības.

Pēc DKP līderu E. Kardelja un J. Broza Tito nāves pieauga politiskās un ekonomiskās domstarpības DSFR republiku un autonomo apgabalu starpā, kas 80. gadu beigās noveda pie DSFR sabrukuma. 1981. gadā Kosovā notika albāņu vairākuma nemieri, pieprasot vairāk autonomijas. 1986. gadā par serbu komunistu līderi kļuva unitārisma aizstāvis Slobodans Miloševičs (Slobodan Milošević). 09.1986. tika publicēts plašu rezonansi guvušais Serbijas Zinātņu un Mākslas akadēmijas memorands, kur bija pausts uzskats, ka serbi federālajā politiskajā sistēmā tiek diskriminēti un decentralizācijas politika novedīs pie DSFR sabrukuma. 1989. gadā Serbija ierobežoja autonomiju Vojvodinā un Kosovā, kam sekoja Kosovas albāņu protesti ar vairākiem desmitiem upuru, pieauga nesaskaņas Kosovas albāņu un serbu starpā. 

1990. gadā DKP kongresā, domstarpības starp S. Miloševiča vadītajiem serbu komunistiem un horvātu un slovēņu komunistiem noveda pie šķelšanās DKP. 1989.–1990. gadā DSFR veidojās nekomunistiskās politiskās partijas. 1990. gada vēlēšanās DSFR, izņemot Serbiju un Melnkalni, uzvarēja opozīcijas partijas.

Slovēnijas un Horvātijas pārstāvji DSFR Prezidijā prasīja pilnu republiku suverenitāti un DSFR pārveidošanu konfederācijā. 25.06.1991. Slovēnija un Horvātija, bet 03.03.1992. Bosnija un Hercegovina pasludināja neatkarību. 15.01.1992. Eiropas Savienība atzina Slovēnijas un Horvātijas neatkarību, bet 07.04.1992. Bosnijas un Hercegovinas neatkarību.

DSFR republikas Serbija un Melnkalne 27.04.1992. izveidoja Dienvidslāvijas Savienoto Republiku (serbhorvātu Savezna Republika Jugoslavija), no kuras 11,4 miljoniem iedzīvotājiem 1991. gadā 62 % bija serbi, 17 % albāņi un 5 % melnkalnieši. 04.02.2003. valsts tika pārveidota par Serbijas un Melnkalnes savienību (serbhorvātu Državna zajednica Srbija i Crna Gora) ar konfederatīvu valsts uzbūvi. Pēc 21.05.2006. referenduma Melnkalne 03.06. 2006. un Serbija 05.06. pasludināja neatkarību, līdz ar to DSFR pilnībā beidza pastāvēt.