DSFR drošības dienesta vadītājs, ģenerālpulkvedis.

Dzimis trūcīgā ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas, 1922. gadā sāka strādāt Belgradā, komunistiskās jaunatnes kustības aktīvists. 1928. gadā iestājas Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā (DKP). Par komunistisko darbību notiesāts uz sešiem gadiem cietumā (1929–1935). DKP Centrālkomitejas Politbiroja loceklis (1940). Otrā pasaules kara laikā pretošanās kustībā un Dienvidslāvijas Tautas armijā, Dienvidslāvijas Tautas armijas štāba loceklis. Pirmais Nacionālā drošības dienesta (Одељење за заштиту нaрода, OZNA) vadītājs (1944–1946). Pēc Otrā pasaules kara DSFR Iekšlietu ministrs un Valsts drošības dienesta (Служба државне безбедности) vadītājs (1946–1966). Atbalstīja Josipa Broza Tito (serbu Јосип Броз Тито) politiku DKP, palīdzēja izrēķināties ar DKP opozicionāriem. Zaudēja amatu un tika izslēgts no DKP pēc noklausīšanās ierīču atrašanas J. Broza Tito rezidencē (1966).

Atbalstīja lielāku Dienvidslāvijas centralizāciju serbu interesēs, serbu dominanci Kosovas autonomajā apgabalā. Viens no serbu vidū populārākajiem DSFR politiķiem, viņa bērēs Belgradā piedalījās ap 100 000 pavadītāju.