Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas (DSFR) prezidents (14.01.1953.–04.05.1980.), ministru prezidents (02.11.1944.–29.06.1963.), Dienvidslāvijas Komunistu savienības ģenerālsekretārs (14.03.1939.–04.05.1980.). Maršals (no 1943. gada).

Pēc Kumrovecas pamatskolas beigšanas (1907) apguva atslēdznieka profesiju. 1910. gadā iestājās Horvātijas un Slavonijas Sociāldememokrātiskajā Partijā (Socijaldemokratske stranka Hrvatske i Slavonije), sāka strādāt Zagrebā, vēlāk rūpnīcās Slovēnijā, Čehijā, Vācijā un Austrijā. 1913. gadā iesaukts obligātajā kara dienestā Austroungārijas armijā. Pēc ievainojuma 04.1915. Galīcijas frontē nokļuva krievu gūstā. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija VK(b)P dienvidslāvu sekcijas biedrs.

1920. gadā atgriezās Dienvidslāvijas karalistē un iestājās nelegālajā Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā (DKP), izcietis cietumsodu (1928–1934) par pretvalstisku darbību. Pēc atbrīvošanas uzturējās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), strādāja Kominternes aparātā. Pēc atgriešanās Dienvidslāvijā DKP vadītājs (no 1939. gada).

Otrā pasaules kara laikā izveidoja un komandēja dienvidslāvu partizānu armiju, Dienvidslāvijas Tautas armijas komandieris (1945–1980). J. Broza Tito vadībā Otrā pasaules kara laikā komunisti kļuva par vadošo militāri politisko spēku Dienvidslāvijā un izveidoja DSFR. 

Pēc Otrā pasaules kara iedibināja vienpersonisku diktatūru. 1948. gadā pēc konflikta ar Josifu Staļinu (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) sāka īstenot no PSRS neatkarīgu ekonomiku un ārpolitiku – titoismu –, bija viens no Nepievienošanās kustības izveidotājiem, pretendēja uz Nobela Miera prēmiju (1973). J. Broza Tito pīšļi apglabāti mauzolejā Belgradā, Dienvidslāvu vēstures muzeja teritorijā.

Pēctecis Lazars Koliševskis (Лазар Колишевски).