Līguma rezultātā Krievija kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no Pirmā pasaules kara.

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas pie varas Krievijā nākusī Pagaidu valdība iestājās par Pirmā pasaules kara turpināšanu, neskatoties uz arvien grūtāko ekonomisko, sociālo un iekšpolitisko situāciju valstī. Krievijas armijas stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās, par ko liecināja, piemēram, “brāļošanās” ar pretinieka karavīriem, atteikšanās izpildīt kaujas pavēles, patvaļīga pozīciju pamešana. 1917. gada vasarā un rudenī Krievijas armija piedzīvoja vairākas ievērojamas sakāves. Jūnija ofensīva (arī Jūlija jeb Kerenska ofensīva, 18.06./01.07.–06./19.1917.) Galīcijā pēc sākotnējām sekmēm tika apturēta un uzbrucēju spēki sakauti (pavisam Krievijas armija zaudēja vismaz 58 000 karavīru). 21.08./03.09.1917. Rīgas ofensīvas (arī Rīgas kauja) rezultātā Krievijas 12. armija bija spiesta pamest Rīgu un atkāpties līdz Saulkrastu–Līgatnes–Kokneses līnijai, zaudējot 25 000 karavīru. 09.09./22.09. Vācijas armija likvidēja Jēkabpils placdarmu, ieņemot Jēkabpili un sagūstot 4700 Krievijas karavīru. 29.09.–07.10./12.–20.10.1917. operācijas “Albion” ietvaros Vācijas armija ieņēma Monzunda arhipelāga salas Igaunijā, sagūstot aptuveni 24 000 Krievijas armijas karavīru. Vācijas armijas īstenotās uzbrukuma operācijas Austrumu frontē bija vērstas uz ātrāku Krievijas izslēgšanu no kara, lai pēc Amerikas Savienoto Valstu (ASV) iesaistīšanās karā 15.04/02.04.1917. Antantes valstu pusē paspētu gūt izšķirošus panākumus Rietumu frontē, pirms Francijā paspētu ierasties ASV karaspēks. Tāpat Vācija cerēja uzlabot savu ekonomisko (it sevišķi pārtikas) stāvokli, panākot karadarbības pārtraukšanu Austrumu frontē.

Par Krievijas sabiedrības arvien lielāko nogurumu no kara un noskaņojumu armijā liecināja Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) panākumi 1917. gadā notikušajās velēšanās, it sevišķi piefrontes joslā, lielpilsētās un karaspēkā. KSDS(b)P atradās opozīcijā Krievijas Pagaidu valdībai, izvirzot prasību pēc tūlītēja miera bez reparācijām un kontribūcijām. Pēc Oktobra apvērsuma un varas sagrābšanas Krievijā, KSDS(b)P un tās kontrolētā Krievijas padomju valdība (Tautas komisāru padome) ātrāku miera noslēgšanu izvirzīja par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem.

Nākamajā dienā pēc Oktobra apvērsuma, 26.10./08.11., Otrais Viskrievijas padomju kongress pieņēma dekrētu par mieru, kurā piedāvāja visām karojošajām valstīm nekavējoties noslēgt pamieru un uzsākt miera sarunas. Pēc Antantes valstu noraidošās attieksmes miera sarunu jautājumā, Krievija nolēma uzsākt separāta sarunas ar Centrālā bloka valstīm. Daugavpils tuvumā padomju pārstāvji šķērsoja frontes līniju ar pamiera piedāvājumu. 14./27.11. Vācija pieņēma Krievijas piedāvājumu. 20.11./03.12. sākās pamiera sarunas starp Centrālo lielvalstu un Krievijas delegācijām Brestļitovskā. Pamiers starp Krieviju un Vāciju tika noslēgts 02./15.12.1917. Pamiers starp Osmaņu Impēriju un Aizkaukāza komisariātu tika noslēgts 05./18.12., pārtraucot karadarbību arī Kaukāza frontē. Sākās straujš Krievijas armijas, kura jau bija iekšēji sabrukusi un zaudējusi kaujas spējas, demobilizācijas process.

09./22.12.1917. sākās miera konference Brestļitovskā. Vācijas puse, nepieņemot formulu par mieru bez aneksijām un kontribūcijām, kā arī okupēto teritoriju atbrīvošanu, izvirzīja Krievijai ievērojamas teritoriālās pretenzijas, pieprasot respektēt tautu pašnoteikšanās tiesības un atsacīties no Polijas, Lietuvas un Baltijas guberņu teritorijām. Arī Osmaņu Impērija izvirzīja teritoriālas pretenzijas. 15./28.12., abām pusēm nespējot vienoties, miera sarunas uz 10 dienām tika pārtrauktas.

27.12.1917./09.01.1918. sarunas Brestļitovskā tika atjaunotas. Miera sarunas izraisīja politisko krīzi Krievijā, radot šķelšanos valdošās partijas un valdības vidū. Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) atbalstīja Vācijas izvirzīto teritoriālo prasību pieņemšanu, pret to iebilda Nikolajs Buharins (Николай Иванович Бухарин) ar saviem atbalstītājiem (t. s. kreisie komunisti), kuri pieprasīja kara atsākšanu. Pret Vācijas noteikumu pieņemšanu nostājās arī Krievijas ārlietu tautas komisārs Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий), kurš Krievijas delegācijas vadītāja amatā nomainīja Ādolfu Jofi (Адольф Абрамович Иоффе). Krievijas delegācijas sastāvs vairākkārt mainījās, īslaicīgi tajā darbojās arī latvieši Pēteris Stučka un virsnieki Kārlis Ziediņš un Jānis Ceplītis. Centrālo lielvalstu delegāciju līderi bija Vācijas ārlietu ministrs Rihards fon Kīlmans (Richard von Kühlmann) un Austrumu frontes štāba priekšnieks ģenerālis Maksimiliāns Hofmans (Carl Adolf Maximilian Hoffmann), Austroungārijas ārlietu ministrs grāfs Ottokārs Černins (Ottokar Theobald Otto Maria Graf Czernin von und zu Chudenitz), Osmaņu Impērijas lielvezīrs Mahmats Talāts (Mehmet Talât) pašā un ārlietu ministrs Nasimī bejs (Nassimy Bey), Bulgārijas tieslietu ministrs Hristo Popovs (Христо Попов) un Ministru prezidents Vasils Radoslavovs (Васил Христов Радославов). Brestļitovskas miera sarunās piedalījās arī Ukrainas Centrālās Radas (Центральна Рада) delegācija.

Karadarbības atsākšana no Krievijas puses bija neiespējama, ņemot vērā tās bruņoto spēku sabrukumu. Turklāt padomju valdība bija pārliecināta, ka drīzumā sāksies revolūcija Vācijā un Austroungārijā. Rezultātā Krievijas delegācija centās novilcināt sarunu gaitu, lai iegūtu laiku un potenciāli izdevīgākus miera noteikumus. Šādu pieeju Ļ. Trockis formulēja kā principu “ne karu, ne mieru”.

Ukrainas Centrālā rada, kura faktiski atradās kara stāvoklī ar Padomju Krieviju un viņu atbalstīto marionešu režīmu Harkovā, noslēdza miera līgumu Brestļitovskā ar Centrālajām lielvalstīm 27.01./09.02.1918.

Centrālās lielvalstis atzina Ukrainas Tautas Republikas neatkarību, kura apņēmās piegādāt pārtiku un izejvielas Centrālajām lielvalstīm, kā arī nepievienoties pret tām vērstās savienībās. Vācija, reaģējot uz Krievijas centieniem destabilizēt iekšpolitisko situāciju Vācijā un Austrijā, izvirzīja ultimatīvas prasības Krievijai, pieprasot tai atteikties no teritorijām rietumos no līnijas Narva–Pleskava–Daugavpils. 28.01./10.02. Ļ. Trockis paziņoja par atteikšanos pieņemt Vācijas prasības, un padomju delegācija pameta Brestļitovsku. Vācija sāka gatavoties karadarbības atsākšanai. 30.01./12.02. Osmaņu Impērija atsāka karadarbību Aizkaukāzā, ieņemot Rietumarmēniju.

18.02., beidzoties pamiera termiņam, Vācija un Austroungārija atjaunoja karadarbību Austrumu frontē (operācija “Dūres sitiens”), lai piespiestu Krieviju pieņemt Vācijas diktētos noteikumus. 21.02. vācieši ieņēma Minsku, 25.02. – Tallinu, 28.02. – Narvu un 03. – Kijevu. Vācu ofensīvas rezultātā padomju valdība pārcēlās no Petrogradas uz Maskavu. 05.03.1918. Krievijas galvaspilsēta tika pārcelta no Petrogradas uz Maskavu. No Petrogradas uz Kazaņu tika evakuētas Krievijas zelta rezerves. Vācu ofensīvas laikā tika likti pamati Strādnieku un zemnieku sarkanajai armijai (Sarkanā armija), mēģinot steigā no demobilizētās Krievijas armijas paliekām radīt kaujasspējīgu bruņotu spēku, lai apturētu vācu armijas ofensīvu.

22.02. Krievija pieņēma Vācijas piedāvājumu atsākt miera sarunas. Jaunie apstākļi un pieaugušās Vācijas prasības radīja politisko krīzi Krievijā. Miera noteikumi tika uzskatīti par pazemojošiem, un vairākas amatpersonas atteicās tos pieņemt. Ļ. Trockis demisionēja no ārlietu tautas komisāra amata, viņa vietā stājās Georgijs Čičerins (Георгий Васильевич Чичерин). 23.02. V. Ļeņins pieprasīja pieņemt Vācijas miera nosacījums, draudēdams ar demisionēšanu no valdības priekšsēdētāja amata un izstāšanos no KSDS(b)P CK. Pateicoties Ļ. Trocka pozīcijas maiņai, V. Ļeņinam izdevās iegūt balsu vairākumu partijas Centrālkomitejā (CK), kas ļāva pieņemt Vācijas miera noteikumus. Kreiso sociālistu revolucionāru (eseru) frakcija Viskrievijas Centrālajā Izpildkomitejā (VCIK) nostājās opozīcijā lieliniekiem un balsoja pret miera noslēgšanu. Krievijas delegācija atgriezās Brestļitovskā 01.03. ar pilnvarām noslēgt miera līgumu.

Brestļitovskas miera līgums tika parakstīts 03.03.1918. No Krievijas puses to parakstīja ārlietu tautas komisāra vietnieki Grigorijs Sokoļņikovs (Григорий Яковлевич Сокольников; delegācijas vadītājs) un G. Čičerins, kā arī iekšlietu tautas komisārs Grigorijs Petrovskis (Григорий Иванович Петровский) un delegācijas sekretārs Ļevs Karahans (Лев Михайлович Карахан (Леон Караханян). Ceturtais Viskrievijas ārkārtas padomju kongress ratificēja Brestļitovskas miera līgumu 15.03., bet Vācijas Reihstāgs – 22.03. un Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) – 26.03.

Brestļitovskas miera līgums sastāvēja no 14 punktiem. Līguma rezultātā Krievija zaudēja Poliju, Lietuvu, Kurzemi, Monzunda arhipelāgu un daļu Baltkrievijas. Krievijas armijai bija jāpamet Somija, Baltkrievija, Ukraina un Aizkaukāzs. Tika noteikti Krievijai neizdevīgi tirdzniecības tarifi.

27.08.1918. Vācija un Krievija noslēdza trīs papildlīgumus. Krievija atteicās no Vidzemes un Igaunijas guberņām, kā arī atzina Gruzijas neatkarību. Tallina, Rīga un Ventspils pēc papildlīguma nosacījumiem kļuva par brīvostām. Krievijai bija jāizmaksā arī 6 miljardu zelta marku liela kontribūcija Vācijai.

Brestļitovskas miera līgums un vēlāk noslēgtie papildlīgumi tika atcelti ar Kompjēnas pamieru 11.11.1918. Krievija paziņoja par Brestļitovskas līguma atcelšanu 13.11.1918.

Ar Brestļitovskas miera līgumu tika izbeigts kara stāvoklis starp Krieviju un Centrālajām lielvalstīm. Krievijas atteicās no Somijas, Polijas un daļēji Baltijas teritorijām, kā arī atzina Ukrainas neatkarību. Osmaņu Impērija no Krievijas ieguva Karsas, Ardaganas un Batumi apgabalus Aizkaukāzā. Krievija pavisam zaudēja 26 % savas Eiropas daļas teritorijas, pavisam 1,2 mlj kvadrātkilometru ar 56 mlj iedzīvotāju. Krievija zaudēja aptuveni trešdaļu sava rūpnieciskā potenciāla. Krievijas armija un flote tika pilnībā demobilizēta. Brestļitovskas miera līgums faktiski nozīmēja Krievijas kapitulāciju Pirmajā pasaules karā.

Brestļitovskas miera līguma rezultātā tika noslēgti vēl vairāki miera līgumi – 07.03.1918. Berlīnē starp Somiju un Vāciju, 07.05. Centrālās lielvalstis noslēdza miera līgumu ar Rumāniju, 04.06. Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna noslēdza miera līgumu ar Osmaņu Impēriju.

Antantes valstis nosodīja separāto miera līgumu starp Krieviju un Centrālajām lielvalstīm. Miera līgumu nosodīja arī Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kura nevēlējās pieļaut Kurzemes un vēlāk arī Vidzemes un Latgales pievienošanu Vācijai. Brestļitovskas miera līguma noslēgšana un Vācijas aneksionistiskā politika nostiprināja Latvijas neatkarības prasību, rezultātā par to iestājās arī latviešu sociālisti (izņemot lieliniekus), kuri agrāk tai nepiekrita.

Pateicoties Brestļitovskas miera līgumam, Vācijas okupācijā nonāca plašas agrākās Krievijas Impērijas teritorijas. Vācija okupētajās teritorijās uzsāka no sevis atkarīgu valstiskumu veidošanu (Polijas karaliste, Lietuvas karaliste, Kurzemes un Zemgales hercogiste, vēlāk Baltijas valsts).

Brestļitovskas miera līguma rezultātā Vācijai radās iespēja pārsviest ievērojamus spēkus no Austrumu frontes, lai uzsāktu Pavasara ofensīvu (Ķeizara kauja) 21.03.–18.07.1918., kuras rezultātā Vācija cerēja gūt izšķirošus panākumus Rietumu frontē.

Krievijai Pirmais pasaules karš noslēdzās ar katastrofālu sakāvi. Zaudēti bija vairāk nekā miljons kritušo, miljoniem cilvēku bija devušies bēgļu gaitās. Lielākā daļa agrākās Krievijas Impērijas perifēriju apdzīvojošās tautas pauda pašnoteikšanās prasību. Nevēloties atzīt Brestļitovskas miera līgumu un cerot uz izdevīgākiem miera nosacījumiem ar Osmaņu Impēriju, gruzīņi, armēņi un azerbaidžāņi izveidoja Aizkaukāza Seimu un 22.04.1918. proklamēja Aizkaukāza Demokrātisko Federatīvo Republiku.

Brestļitovskas miera līgums kļuva par vienu no galvenajiem Krievijas Pilsoņu kara cēloņiem. Padomju valdības noslēgto līgumu neatzina politiskā opozīcija, kā arī lielinieku koalīcijas partneri – kreisie eseri, kas noveda pie kreiso eseru dumpja 07.1918. Noslēgtais miera līgums sarežģīja attiecības arī ar Čehoslovāku korpusu, novedot pie tā sacelšanās 05.1918. un Pilsoņu kara sākuma Krievijā (1918–1922). Brestļitovskas miera līguma rezultātā Antantes valstis uzsāka ārvalstu intervenci Krievijā, lai aizsargātu agrāk piegādāto kara materiālu nonākšanu Vācijas vai tās sabiedroto rokās.

Ekranizēta Mihaila Šatrova (Михаил Филиппович Шатров) dokumentālā luga “Brestas miers” (Брестский мир, 1987) – televīzijas iestudējums (režisors Roberts Sturua, krievu Роберт Робертович Стуруа, gruzīnu რობერტ რობერტის ძე სტურუა, 1989).