Profesionālā, politiskā un sabiedriskā darbība Studiju laikā P. Stučka iestājās Pēterburgas Universitātes latviešu studentu pulciņā, 1886. gadā – “Pēterpils latviešu labdarības biedrībā”; iepazinās ar marksisma idejām. Pēc studijām darbojās advokatūrā, bija zvērināta advokāta Jāņa Bērziņa palīgs, vēlāk – zvērināts advokāts.
P. Stučka bija laikraksta “Dienas Lapa” redaktors (1888–1891; 1895–1897). Šajā laikā viņš kļuva par vienu no aktīvākajiem Jaunās strāvas dalībniekiem un līderiem. P. Stučka piedalījās Rīgas strādnieku biedrību organizētajos pasākumos. 07.1897. P. Stučku arestēja par sociālisma ideju izplatīšanu, dalību Jaunajā strāvā un streika atbalstīšanu Liepājā. Septiņus mēnešus viņš pavadīja ieslodzījumā Vidzemes guberņas cietumā Rīgā, 1898. gadā tika izsūtīts uz Vitebskas guberņu, 1899. gadā nometināts Slobodskā Vjatkas guberņā.

Izsūtīto trimdinieku grupa Slobodskā. No kreisās ceturtais pēdējā rindā: Pēteris Stučka. Vjatkas guberņa, Krievijas Impērija, 1900. gads.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
02.1903. P. Stučka tika atbrīvots no nometinājuma ar liegumu dzīvot Baltijā. Viņš dzīvoja Vitebskā, piedalījās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) dibināšanas kongresā, tika ievēlēts par Centrālkomitejas (CK) locekli. 1905. gada revolūcijas laikā P. Stučka galvenokārt uzturējās Vitebskā (piedalījās LSDSP 2. kongresā Rīgā).
1906. gadā P. Stučka atgriezās Rīgā. Sākotnēji viņš bija pret LSDSP apvienošanos ar Krievijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (KSDSP), piedalījās 3. apvienošanās kongresā un tika ievēlēts Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) CK. 1907. gadā pēc mēģinājuma kandidēt Krievijas 2. Valsts domes vēlēšanās P. Stučku izsūtīja no Rīgas, viņš dzīvoja Pēterburgā, kur sāka izdot žurnālu “Atvase” (vēlāk “Jaunais Pūrs”, “Dzirkstele”, “Ciba” u. c.). Turpmākajos gados P. Stučka kļuva par pārliecinātu lielinieku un Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) līdzgaitnieku. P. Stučka pievērsās nacionālā jautājuma un agrārās problemātikas analīzei.
Pirmā pasaules kara sākumā P. Stučka ar sievu uzturējās Vācijā, caur Zviedriju un Somiju atgriezās Petrogradā. Viņš turpināja strādāt par zvērinātu advokātu, iesaistījās KSDSP Petrogradas organizācijas darbā, darbojās Petrogradas latviešu strādnieku izglītības biedrībā “Kultūra” kā valdes loceklis.
Pēc Februāra revolūcijas P. Stučka kļuva par Petrogradas strādnieku uz zaldātu padomes izpildkomitejas locekli, bija Petrogradas Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) komitejas loceklis un partijas Petrogradas organizācijas latviešu rajona “Prometejs” priekšsēdētājs. Kā Petrogradas organizācijas delegāts P. Stučka piedalījās Viskrievijas 7. (aprīļa) konferencē. Jūlijā viņu kā delegātu ievēlēja uz LSD 5. kongresu Rīgā, kurā viņš nepiedalījās, bet tika ievēlēts LSD CK. LSD ievēlēja P. Stučku kā pārstāvi uz KSDSP 6. kongresu 08.1917. ar balstiesībām. Augusta beigās viņu ievēlēja Rīgas domē, bet pēc Rīgas krišanas Vācijas armijas rokās 21.08./03.09. devās atpakaļ uz Petrogradu.

Petrogradas Strādnieku un zaldātu deputātu padomes izpildkomitejas lielinieku frakcijas locekļu grupa. No labās pirmais otrajā rindā: Pēteris Stučka. 1917. gads.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
P. Stučka piedalījās Oktobra apvērsumā, bija Viskrievijas 2. padomju kongresa delegāts. Krievijas tieslietu tautas komisārs (03./16.11.–26.11./09.12.1917. un 18.03.–22.08.1918.). P. Stučka bija viens no Padomju Krievijas Tautas komisāru padomes Dekrēta par tiesu Nr. 1 projekta autoriem. Ar dekrētu tika atceltas visas līdz tam Krievijā darbojošās tiesu iestādes un izveidoti revolucionārie tribunāli un tautas tiesas. 11.1917. P. Stučku ievēlēja Krievijas Satversmes sapulcē.
P. Stučka bija Krievijas otrās delegācijas loceklis Brestļitovskas miera sarunās (01.1918.). Petrogradas darba komūnas tieslietu komisārs (no 03.1918.). Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas loceklis (03.–08.1918.); pēc tam ārlietu tautas komisāra vietnieks (līdz 12.1918.). Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (KK(b)P) 7. kongresā (06.–08.03.1918.) ievēlēts par partijas CK locekļa kandidātu. Petrogradas darba komūnas tieslietu komisārs (no 18.03.). Sevišķās izmeklēšanas komisijas (izmeklēja kreiso eseru dumpi) priekšsēdētājs (no 07.07.1918.). Pārraudzīja Padomju Krievijas pirmās Konstitūcijas izstrādāšanas gaitu (06.–07.1918.). P. Stučka bija ievēlēts Viskrievijas Centrālajā izpildkomitejā (VCIK), tās Prezidija loceklis.
1918. gadā P. Stučka bija LSD CK Krievijas biroja priekšsēdētājs. Viņš iestājās pret Latvijas neatkarību un uzskatīja, ka Latvijas darba komūnai jāatrodas Krievijas sastāvā kā autonomai vienībai (t. s. Stučkas doktrīna). 1918. gada novembra beigās LSD atteicās no šīs nostājas. Latvijas padomju pagaidu valdības priekšsēdētājs (no 04.12.1918.). P. Stučka parakstīja 1918. gada 17. decembra manifestu par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) valdības priekšsēdētājs un Ārlietu sekretariāta vadītājs (no 13.01.1919.), Latvijas Centrālās izpildkomitejas loceklis. LSD (no 03.1919. – Latvijas Komunistiskā partija, LKP) CK priekšsēdētājs.
Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas (KK(b)P) 8. kongresā (18.–23.03.1919.) P. Stučku ievēlēja partijas Centrālajā komitejā. LKP CK Ārzemju biroja priekšsēdētājs un LKP pārstāvis Komunistiskajā Internacionālē (KI), KI Latsekcijas priekšsēdētājs, KI Izpildkomitejas loceklis (1920–1932), KI Kontroles komitejas priekšsēdētājs (1924–1932).
P. Stučka bija Padomju Krievijas tieslietu tautas komisāra vietnieks un Tieslietu tautas komisariāta kolēģijas loceklis (10.06.1919.–1920). KK(b)P 9. kongresā (19.03.–05.04.1920.) ievēlēts par partijas CK locekļa kandidātu. Kominternes Izpildkomitejas loceklis, LKP Ārzemju biroja priekšsēdētājs (no 1920. gada). Kā delegāts piedalījās KK(b)P 10. un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas 14.–16. kongresā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Centrālās izpildkomitejas loceklis.
Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KSFPR) Augstākās tiesas priekšsēdētājs (1923–1932). Piedalījās Padomju Krievijas civilkodeksa izstrādāšanā (pieņemts 1922. gadā). Viens no galvenajiem padomju tieslietu teorētiķiem. Valsts un tiesību enciklopēdijas redaktors (1925–1927). 1925. gadā P. Stučku iekļāva Vissavienības Centrālās izpildkomitejas izveidotajā Konstitūcijas izstrādāšanas komisijā.
P. Stučka bija profesors Maskavas Universitātē (1925–1931), civiltiesību katedras priekšsēdētājs (1930–1931). Viens no Padomju tiesību institūta izveidotājiem un tā vadītājs (no 1931. gada).