Lielinieki (vēlāk komunisti) propagandēja visas varas nodošanu strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomēm, lai ar to starpniecību īstenotu proletariāta diktatūru. Faktiski padomju vara bija Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD; no 03.1919. – Latvijas Komunistiskās partija, LKP) diktatūra, jo lielinieki atzina tikai tās padomes, kuras viņi bija izveidojuši vai kuras pakļāvās viņu diktātam. Padomju likumdevējas un izpildvaras struktūras saplūda ar partijas struktūrām.

LSPR tika oficiāli dibināta 13.01.1919. un likvidēta 13.01.1920. Padomju varas nodibināšana Latvijas teritorijā tika pasludināta 17.12.1918. (17. decembra manifests). To izdarīja Pētera Stučkas vadītā Latvijas Pagaidu padomju valdība (dibināta 04.12.1918. Maskavā). Padomju Latvija oficiāli tika likvidēta Latgales atbrīvošanas operācijas rezultātā 01.1920., lai gan tās kontrolētā teritorija un patstāvība bija ievērojami sarukusi jau pēc Rīgas zaudēšanas 22.05.1919. No 1919. gada maija beigām padomju valdība darbojās sašaurinātā sastāvā, 06.1919. tika likvidēta Padomju Latvijas armija, bet vasaras beigās latviešu strēlnieku pulkus pārvietoja no Latgales uz citām Krievijas pilsoņu kara frontēm.

Padomju Latvija izveidojās Krievijas Sarkanās armijas iebrukuma rezultātā pēc Pirmā pasaules kara noslēguma un Padomju Krievijas paziņojuma par Brestļitovskas miera līguma anulēšanu. Ārpolitisku un propagandas mērķu vadīta Padomju Krievija organizēja formāli neatkarīgus valstiskus veidojumus ieņemtajās teritorijās (Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā, Ukrainā), lai nodrošinātu militāro operāciju īstenošanu rietumu virzienā.

LSD Centrālkomitejas (CK) Ārzemju birojs (priekšsēdētājs P. Stučka) sākotnēji bija pret Padomju Latvijas izveidošanu, jo uzskatīja, ka Latvijai ir jāpaliek Krievijas sastāvdaļai, paredzot tai ierobežotu autonomiju. Šī pozīcija tika mainīta pēc 23.11.1918. LSD CK Ārzemju biroja sēdes, kurā Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი), atsaucoties uz Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) norādījumiem, piespieda atzīt nepieciešamību izveidot pagaidu padomju valdību un pasludināt Padomju Latviju.

Apvienotās Latvijas strādnieku, strēlnieku un bezzemnieku padomju 1. kongresā Rīgā 13.–15.01.1919. tika izstrādāta un pieņemta LSPR Konstitūcija. Tā tika izstrādāta, balstoties uz Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KSFPR) Konstitūciju (apstiprināta 10.07.1918.) un pieņemti šīs Konstitūcijas pamatnoteikumi. LSPR Konstitūcija paredzēja visas varas nodošanu Latvijas revolucionārajai tautai – proletariātam. Visām pārējām šķirām tika atņemtas vēlēšanu tiesības.

Augstākā politiskā institūcija LSPR bija Apvienotās Latvijas strādnieku padomju kongress, uz kuru tika deleģēti pārstāvji no vietējām padomēm. Kongress ievēlēja Latvijas Centrālo Izpildkomiteju (LCIK) 60 cilvēku sastāvā, kura, savukārt, ievēlēja padomju valdību 11 cilvēku sastāvā. Faktiski vara atradās nevis padomju kongresa, bet LSD (vēlāk LKP) rokās, jo valdības vadītājs un komisāri vienlaikus bija arī LSD (vēlāk LKP) CK un LCIK Prezidija locekļi. Tāpat vietējo padomju vadītāji un vairums locekļu, kuri tika vēlēti pēc šķiriskiem principiem, bija partijas biedri, kuriem bija jāpakļaujas partijas disciplīnai.

Vietējā vara sākotnēji, Sarkanajai armijai ieņemot konkrēto teritoriju, tika realizēta ar pagaidu ārkārtas institūciju – Revolucionāro kara komiteju (RKK) – palīdzību. Tās sastāvēja no LSD biedriem vai partijas atbalstītājiem. Pēc visas varas nonākšanas lielinieku rokās, RKK tika likvidētas, un to funkcijas pārņēma vēlētas vietējās (pagastu, pilsētu un apriņķu) padomes un to izpildkomitejas. Agrāk demokrātiski ievēlētās pašvaldības institūcijas tika padzītas. Tas attiecās arī uz strādnieku un bezzemnieku padomēm, kurās līdz varas pārņemšanai lieliniekiem nebija vairākuma. Padomēm bija jākļūst nevis par demokrātiskām pašpārvaldes institūcijām, bet par proletariāta diktatūras realizētājām.

Republikas mēroga un vietējā izpildvara bija stingri centralizēta un pakļauta partijas kontrolei. Padomju valdību veidoja komisāri, kuri pārraudzīja atbilstošās nozares. Viņi vadīja komisariātus, kuri bija apvienoti speciālās padomēs. Tautsaimniecības padomē ietilpa Rūpniecības, Zemkopības, Satiksmes, Darba, Pārtikas, Finanšu un Maiņas komisariāts; Revolucionārās cīņas padomē – Kara, Iekšlietu un Tieslietu komisariāts; Sociālās apgādības un izglītības padomē – Sociālās nodrošināšanas, Veselības un Izglītības komisariāts. Patstāvīgi darbojās Valsts kontroles komisariāts un Statistikas komisariāts, kuri, līdzīgi minētajām padomēm, deleģēja pārstāvjus dalībai padomju valdībā. Tāpat padomju valdības sastāvā ietilpa sekretārs – LSD galvenā laikraksta “Cīņa” redaktors.

Vietējā līmenī izpildvara tika stingri pakļauta centrālajām institūcijām, veidojot apriņķu un pilsētu padomju izpildkomiteju sastāvā komisariātiem atbilstošas nodaļas (Kara nodaļa, Pārtikas nodaļa utt.), kuras arī bija apvienotas padomēs. Līdzīga struktūra tika veidota arī pagastu padomju izpildkomitejās.

Padomju režīma politiskās pamatnostādnes tika deklarētas 17. decembra manifestā un pēc tam papildinātas Apvienotās Latvijas strādnieku, strēlnieku un bezzemnieku padomju kongresa pieņemtajos dokumentos. Padomju Latvijas valdības un LKP CK mērķis bija tūlītēja pāreja uz sociālismu, īstenojot radikālas reformas un izvairoties no Padomju Krievijā pieļautajām kļūdām. Padomju Latvijai bija jākļūst par “šķiru valsti”, kurā valdītu proletariāta diktatūra, un kas varētu kalpot par paraugu pārējai Eiropai un Krievijai.

Ekonomiskajā politikā tika īstenota privātīpašuma likvidēšana un līdz tam pasaulē nepieredzēta ekonomikas valstiskošana un centralizācija. 17. decembra manifests paredzēja privātīpašuma tiesību uz muižu zemi un inventāru likvidēšanu. 31.01.1919. padomju valdība uzlika vienreizēju ārkārtas nodokli buržuāzijai, uzsākot nodokļu karu pret turīgajām iedzīvotāju grupām. Lielie kapitāli, zemes īpašumi un uzņēmumi tika aplikti ar 50–100% nodokli vai konfiscēti. Februāra sākumā notika banku sistēmas nacionalizācija, valstij bez atlīdzības pārņemot visas bankas un to kontus, un ieviešot valsts monopolu banku darījumos. Valsts konfiscēja visus noguldījumus virs 10 tk rubļiem. Visus konfiscētos banku aktīvus nodeva valsts bankai – LSPR Tautas bankai. 01.03. tika izsludināta visas zemes nacionalizācija, atņemot privātīpašuma un mantošanas tiesības uz zemi. 08.03. privātīpašuma likvidēšana tika faktiski pabeigta, valdībai izdodot dekrētu par visu tirdzniecības, rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu konfiskāciju. Tika konfiscēti arī iedzīvotājiem piederošie dārgmetāli un dārgakmeņi.

Rūpniecības atjaunošanas mēģinājumi, kas tika pasludināti par vienu no galvenajām režīma prioritātēm, Padomju Latvijā kopumā bija nesekmīgi. Padomju valdībai neizdevās panākt rūpniecības uzņēmumu reevakuāciju no Krievijas. Vietējo ražošanas izņēmumu attīstība bija apgrūtināta izejvielu, darbaspēka, pārtikas un transporta problēmu dēļ. Tāpat Latvijas ražojumiem trūka noieta tirgus. Norēķinos par precēm Padomju Latvijā mēģināja ieviest maiņas attiecības, lai varētu atteikties no naudas lietošanas. Tomēr nepieciešamība pēc ārējās tirdzniecības un galvenais – pārtikas piegādēm no Ukrainas un Krievijas, par kurām bija jānorēķinās naudā, lika pagaidām atteikties no šī nodoma.

Agrārajā politikā padomju režīms īstenoja atteikšanos no privātīpašuma un pāreju uz valstij piederošu lielsaimniecību (padomju saimniecību un komūnu) izveidošanu laukos. Agrārā reforma tika īstenota ar Dekrētu par zemes nacionalizēšanu, lietošanu un pārvaldīšanu 01.03.1919. Laukos tika izveidotas jaunas agrārās attiecības, visus agrākos zemes īpašniekus padarot par zemes nomniekiem. Laukos, līdzīgi kā rūpnīcās, tika ieviesta astoņu stundu darba diena. Konfiscētie lielie zemes īpašumi, pretēji bezzemnieku un sīkzemnieku gaidām, netika sadalīti. Pavisam Padomju Latvijā tika izveidotas 239 padomju saimniecības. Pēc lielinieku padzīšanas no Kurzemes un Vidzemes, 1919. gada rudenī Latgalē bija palikusi 51 padomju saimniecība.

Pārtikas politika balstījās uz 17. decembra manifestā deklarēto iedzīvotāju apgādes centralizēšanu. Valsts savās rokās pārņēma galveno pārtikas produktu sagādi un sadali, ieviešot valsts pārtikas monopolu. Padomju vara uzsāka vispārēju pārtikas krājumu reģistrāciju un konfiskāciju, nacionalizēja pārtikas veikalus, uzsāka cīņu pret nelegālu pārtikas tirdzniecību (“spekulāciju”) un uzlika zemniekiem paaugstinātas pārtikas nodošanas normas. Šādi soļi izraisīja iedzīvotāju apgādes krīzi, kas noveda pie bada. Pārtikas trūkumu padomju valdība mēģināja mazināt ar stingru pārtikas normēšanu un produktu ievešanu no Krievijas, Ukrainas un Lietuvas, tomēr šie soļi nebija pietiekami. 03.04. tika daļēji atcelts pārtikas monopols, atļaujot brīvu tirdzniecību ar nenormētajiem pārtikas produktiem (gaļu, sviestu, dārzeņiem u. c.).

Sociālās politikas jomā padomju vara ievēroja šķiru principus. Proletariāta diktatūras apstākļos to sociālo grupu tiesības, kuras nepiederēja pie t. s. darba tautas jeb proletariāta, tika ievērojami ierobežotas vai pat pilnībā likvidētas. T. s. buržuāzijai tika atņemtas ne tikai vēlēšanu tiesības un viņu privātais un bieži vien personiskais īpašums, bet tās pārstāvji tika pakļauti piespiedu darbam un bieži tika ņemti par ķīlniekiem, lai novērstu iespējamo pretlieliniecisko spēku izrēķināšanos ar lieliniekiem vai viņu piekritējiem. Turpretim LSD (vēlāk LKP) biedri un padomju darbinieki atradās priviliģētā stāvoklī. Viņiem bija noteiktas augstākas apgādes normas, tāpat viņi tika apbruņoti un izgāja obligātu militāro apmācību.

Padomju režīma īstenoto represīvo politiku apzīmē par “Sarkano teroru”. LSPR nepastāvēja Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju (čeka) kā Krievijā, bet gan Politiskā nodaļa ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī. Politiskā nodaļa un apakšnodaļas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Kriminālos un politiskos noziedzniekus tiesāja revolucionārie tribunāli, kuri tika izveidoti katrā apriņķī. Revolucionārie tribunāli pakļāvās Tieslietu komisariātam.

Padomju Latvijas kultūras politika bija vērsta uz valsts lomas palielināšanu un kultūras jomas izmantošanu propagandai. Visas kultūras iestādes (teātri, kinoteātri, muzeji, bibliotēkas u. c.) un privātās izglītības iestādes, arī grāmatnīcas, 01.–04.1919. tika nacionalizētas. To vietā valsts radīja jaunas: Mākslas muzejs, Strādnieku teātris, padomju Latvijas Augstskola (tagad Latvijas Universitāte) u. c. Buržuāzijai konfiscēja personiskās bibliotēkas un mākslas priekšmetus, kurus nodeva valsts kultūras institūcijām.

Padomju vara reformēja arī izglītības sistēmu, uzsākot pāreju uz t. s. darba skolu. Tā paredzēja izglītošanas un ražošanas apvienošanu, mācības skolās tika pietuvinātas darbam rūpnīcās. Tika atceltas mācību stundas, pārtraukumi starp nodarbībām, eksāmeni, vērtēšanas sistēma u. c. Pilnībā pabeigt pāreju uz darba skolu lielinieku režīms nepaspēja.

08.02.1919. padomju valdība pieņēma dekrētu par Latvijas Augstskolas izveidošanu uz agrākās Baltijas Tehniskās augstskolas pamata. Šī augstskola tika veidota kā proletāriska mācību iestāde – vienīgais uzņemšanas kritērijs bija 16 gadu vecuma robeža, tika uzņemti pat analfabēti. Mācību programma augstskolā arī bija ideoloģizēta. Paralēli Latvijas Augstskolai agrākās Nikolaja ģimnāzijas telpās tika izveidota arī Proletāriskā universitāte jeb Partijas augstskola, kurā LKP līderi pasniedza sabiedriskās zinības. Pēc Rīgas zaudēšanas šī partijas augstākā mācību iestāde darbojās Daugavpilī.

Padomju režīma īstenotās ekonomiskās, sociālās un represīvās politikas sekas bija dziļa krīze, kas izpaudās masveida badā, epidēmijās, gan pasīvā, gan aktīvā iedzīvotāju pretestībā, kas noveda pie Padomju Latvijas sabrukuma 05.–06.1919. Neveiksmīgā ekonomiskā politika Padomju Latviju padarīja pārtikas un finansiālā ziņā pilnīgi atkarīgu no Padomju Krievijas. Tāpat LSPR bija pilnībā atkarīga no Krievijas militārā atbalsta. 01.06.1919. LSPR iestājās padomju republiku militārajā savienībā, faktiski atsakoties no savas suverenitātes.

Sākotnēji padomju režīms Latvijā saņēma salīdzinoši lielu atbalstu no sabiedrības, par ko liecināja brīvprātīgo pieteikšanās dienestam Padomju Latvijas armijā un straujais LSD biedru skaita pieaugs. Sevišķi liels atbalsts režīmam bija strādnieku un bezzemnieku vidū, kuri cerēja uz sava materiālā un sociālā stāvokļa uzlabošanos. Situācija mainījās padomju valdības īstenoto reformu rezultātā. Jau februārī–martā agrārie pārkārtojumi, pārtikas rekvizīcijas un vispārējā mobilizācija radīja partizānu kustību (“zaļā armija”) Latvijas lauku reģionos (sevišķi Vidzemes centrālajā, austrumu un dienvidu daļā, Sēlijā, mazāk Kurzemē). Pasīvā pretestība izpaudās sabotāžā uzņēmumos un uz dzelzceļa, kā arī agresīvā attieksmē pret LKP delegātiem Rīgas Strādnieku un zaldātu padomes vēlēšanās 1919. gada maija vidū. Neapmierinātība brieda arī armijā, par ko liecināja arvien biežākā dezertēšana, kas kļuva masveidīga 1919. gada maija beigās–jūnija sākumā, kad notika atkāpšanās uz Latgali. Šie procesi turpinājās arī 1919. gada vasarā Latgalē, latviešu strēlniekiem turpinot lielā skaitā pāriet Latvijas armijas pusē, kā arī straujajā LKP biedru sarukumā.

Padomju Latvijas pastāvēšanai bija liela nozīme gan Latvijas, gan reģiona vēsturē. Padomju valdības neveiksmes uz 20 gadiem likvidēja Latvijas komunistisko attīstības alternatīvu. Daudzos strādniekos, inteliģentos un bezzemniekos padomju režīma īstenotās reformas radīja vilšanos komunistu sludinātajos ideālos. No otras puses, lielinieku valstiskuma izveidošana aizkavēja Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Tāpat Padomju Latvija un tās armija kļuva par faktoru, kas darbojās pret Igaunijas un Lietuvas neatkarības centieniem. Padomju režīma uzturēšana Latvijā (arī Igaunijā un Lietuvā) Krievijai prasīja ievērojamus finansiālus un militārus resursus, kas potenciāli sarežģīja komunistu cīņu ar saviem pretiniekiem Krievijas pilsoņu kara (1918–1922) ietvaros un to paildzināja.

Pēc Otrā pasaules kara un it sevišķi pēc J. Staļina nāves Padomju Latvija un tās valdības vadītājs P. Stučka plaši tika izmantots padomju propagandā. Pētera Stučkas vārdā tika nosaukta Aizkraukles pilsēta, Latvijas Valsts universitāte un Tērbatas iela Rīgā. Pils laukumā Rīgā bija uzstādīts P. Stučkas piemineklis.

Padomju Latvijas periods atspoguļots daudzās atmiņās, sevišķi plaša bija vācbaltiešu autoru atmiņu literatūra par “Sarkano teroru”, un daiļliteratūrā: Aleksandra Grīna romāns “Dvēseļu putenis” (1933–1934), Kārļa Lapiņa-Merta romāni “Republika gaisā” (1932), “Nemiera paaudze” (1929), “Revolūcijas mutuļos” (1927) un citi darbi.