Pirmā rakstos minētā izrāde notika 1205. vai 1206. gadā. Tā bija misionāru un krusta karotāju rīkota reliģiska satura izrāde Rīgā. Pirmo stacionāro teātri − Rīgas Vācu teātri (atradies tagadējā R. Vāgnera ielā) − dibināja Oto Hermans fon Fītinghofs 1782. gadā. Tajā par kapelmeistaru darbojies Rihards Vāgners (1837−1839); viesojušies franču, krievu, itāļu teātra, operas un baleta mākslinieki, kas veidoja Rīgu par Eiropas kultūrai piederošu pilsētu. Pirmā latviešu izrāde notika 1818. gadā, kad Dikļu muižas kalpotājs Jānis Peitāns pārtulkoja Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) drāmu “Laupītāji” (Die Räuber, 1781) un iestudēja to ar jauniešiem, izrādot muižas šķūnī. Pirmais joprojām pastāvošais stacionārais teātris ir Rīgas Krievu teātris (dibināts 1883. gadā).
Pirmā profesionāli organizētā izrāde bija Jaunā Stendera (Aleksandrs Johans Stenders, Alexander Johann Stender) lokalizētā Ludviga Holberga (Ludvig Holberg, Baron of Holberg) luga “Žūpu Bērtulis” (Jeppe paa Bjerget, “Kalnu Jepe”), kuru 02./14.06.1868. izrādīja “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem”. Šis datums tiek uzskatīts par latviešu profesionālā teātra pirmsākumu. Pirmais latviešu lugas iestudējums bija Ādolfa Alunāna luga “Pašu audzināts”, kas tapa Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) 1869. gadā. Ā. Alunāns, saukts par latviešu teātra tēvu, bija pirmais latviešu režisors, teātra direktors un dramaturgs, vadījis RLB teātri (1869.−1874. gadā un 1876.−1885. gadā). Pirmie latviešu aktieri − Kristaps Bergs, Maija Brigadere, Voldemārs Švarcs, Dace Akmentiņa un Berta Rūmniece, kura jau no jaunības spēlējusi vecu sieviešu lomas un tādēļ tiek saukta par latviešu teātra māti. Pirmais Rūdolfa Blaumaņa lugas iestudējums “Zagļi” notika RLB teātrī 1890. gadā; pirmais Aspazijas lugas “Vaidelote” iestudējums − RLB teātrī 1894. gadā; pirmais Raiņa lugas “Pusideālists” iestudējums − Jaunajā latviešu teātrī 1902. gadā. Pirmais stacionārais teātris bērniem un jauniešiem izveidots Latvijas Jaunatnes teātrī 1945. gadā.