Alma Ābele bija aktrise, kurai raksturīga stalta, majestātiska stāja, izteiksmīgi, plaši, precīzi žesti un dziļš lomas pārdzīvojums. Savos daudzveidīgajos skatuves tēlos viņa iemiesoja ētisko sievišķību un skaidrību, sievietes lepnumu un garīgo spēku. Aktrises gaitu sākuma gados viņai piemita tieksme pēc lielām līnijām un pacilātas spēles manieres, realizējot uz skatuves režisora Eduarda Smiļģa vērienīgā teātra formu. A. Ābele bija E. Smiļģa aktrise un viņa partnere vairākos iestudējumos. Decenti izstrādāta forma aktrisei bija raksturīga arī vēlāk. Ā. Ābelei piemita augsti izkopts intelekts, viņa prata radīt lomu individuāli. Viņa bija prasīga pret saviem partneriem, gaidot no pretspēlētāja aktīvas jūtas. Aktrisei bija svarīgi izprast un attaisnot tēlu, iedziļināties katrā spēlētajā lomā vai runātajā dzejolī. 

Aktrise ir dzimusi Zaķusalā, Rīgā. Viņas tēvs bija laivu meistars, enkurnieks Eižens Roberts Cūnābels, bet māte – Matilde Pundiņa, kas strādāja par kalponi pie sava pusbrāļa laukos. A. Ābele mācījās Rīgas Valsts paraugpamatskolā (1921–1924), Rīgas pilsētas 4. vidusskolā (1924–1928) un jau skolas laikā apmeklēja dramatiskā pulciņa nodarbības, ko vadīja Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors Kristaps Linde. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņa strādāja Dzelzceļa pārvaldē un līdztekus apmeklēja Ernesta Feldmaņa dramatiskos kursus (1927–1929). Bija precējusies ar Jelgavas teātra aktieri un režisoru Nikolaju Kraukli (dēls – arhitekts Oļģerts Krauklis).

1929. gadā pēc E. Feldmaņa ieteikuma aktrise tika pieņemta trupā Jelgavas Latviešu teātrī. Tur viņa pieņēma vārdu Alma Ābele. Aktrises pirmā loma bija Laimdota Raiņa lugas “Uguns un nakts” fragmentu uzvedumā (1929, rež. Jānis Kļava), un Rainis aktrisei arī vēlāk bija ļoti nozīmīgs viņas radošajā mūžā. Aktrise latviešu autoru radītajos darbos bija: Elīna Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1932, rež. Jēkabs Zaķis), Made R. Blaumaņa lugā “Trīnes grēki” (1933, rež. J. Zaķis), Zane Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1932, rež. Žanis Kopštāls), Anita Viļa Lāča “Zvejnieka dēlā” (1934, rež. J. Zaķis). Savas staltās stājas un slaidā auguma dēļ A. Ābele daudz spēlēja arī augstdzimušas cēlas dāmas ar izkoptām manierēm: komtesi Helianti Aspazijas lugā “Madlienas baznīcas torņa cēlējs” (1931, rež. Ž. Kopštāls), kņazieni Betsiju Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Annā Kareņinā” (Анна Каренина, 1933, rež. Ž. Kopštāls), hercogieni Džozianu Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) darbā “Cilvēks, kas smejas” (L'Homme qui rit, 1934), grāfieni Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Figaro kāzās” (Le Mariage de Figaro, 1935, rež. J. Zaķis). Jelgavas Latviešu teātris aktrisei deva spēcīgu pamatu un iespēju sevi pārbaudīt.

1935. gadā A. Ābele sāka strādāt Latgales teātrī Rēzeknē, kur strādāja aktrises skolotājs E. Feldmanis, kurš centās repertuārā iekļaut vērtīgus darbus. Tur aktrise radīja tādus pilnasinīgus tēlus kā Gundegu Annas Brigaderes lugā “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1935, rež. E. Feldmanis), Pindacīšu R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1936, rež. N. Krauklis), Čivleja kundzi Oskara Vailda (Oscar Fingal O'Flahertie Wills Wilde) lugā “Ideāls vīrs” (An Ideal Husband, 1936, rež. E. Feldmanis).

1936. gadā A. Ābele sāka strādāt Rīgas Mazajā teātrī, kura repertuārā bija vienīgi latviešu autoru darbi. Nozīmīgas lomas bija: Inga Mārtiņa Zīverta “Tīreļpurvā” (1936, rež. N. Krauklis) un Maija Raiņa lugā “Mīla stiprāka par nāvi” (1937, rež. Herberts Zommers). 1937. gadā Mazo teātri likvidēja un pārveidoja par Dailes teātra Mazo ansambli. Mazajā teātrī un Mazajā ansamblī A. Ābele izvirzījās par vadošo aktrisi. 1938. gadā A. Ābele sāka strādāt Dailes teātrī, kur ienāca jau kā pieredzējusi aktrise ar gandrīz desmit gadu darba stāžu. Tādējādi A. Ābelei nebija epizodisko lomu posma, ko visbiežāk vajadzēja iziet katram Dailes teātra jaunajam aktierim. Vairākās lomās A. Ābeles partneris bija E. Smiļģis, kuru aktrise vēlāk vienmēr izcēla kā savu labāko, iejūtīgāko partneri. Pirmā lielā A. Ābeles loma Dailes teātrī bija Kristīne R. Blaumaņa “Ugunī” (1938, insc. E. Smiļģis) partnerībā ar E. Smiļģa Edgaru. E. Smiļģis bija viņas Petručo, kad A. Ābele spēlēja spītīgo Katarīnu Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Spītnieces precībās” (“Spītnieces savaldīšana”, The Taming of the Shrew, 1939, insc. E. Smiļģis).

Pēc daudzajām nospēlētajām jaunajām, skaistajām varonēm A. Ābele bija Oze Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1939, insc. E. Smiļģis). Aktrisei bija tikai 31 gads, savukārt E. Smiļģis, kurš spēlēja viņas dēlu Pēru, bija 20 gadus vecāks. Oze kļuva A. Ābelei par liktenīgu lomu, savā dzīvē viņai nācās to spēlēt vairākkārt, arī 1964. gada iestudējumā (insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere), kad viņas Pērs bija Eduards Pāvuls, kā arī Artūra Dimitera veidotajos “Pēra Ginta” koncertiestudējumos Operas un baleta teātrī (1956; 1976) ar A. Dimiteru un Hariju Liepiņu Pēra lomā. Arī savā 70 gadu jubilejā E. Smiļģa mājā viņa izvēlējās nospēlēt fragmentus no šīs lugas. 40 gadu laikā A. Ābele vairākkārt atgriezās pie Ozes lomas, saglabājot nemainīgu kodolu. Oze bija iemiesota mātes mīlestība – paskarba, skaudra, sarūgtināta zemnieku sieva, kas nodzīvojusi grūtu mūžu, daudz cietusi, bet dēlu vienmēr mīloša un aizstāvoša.

A. Ābele bija arī alkatīgā, viltīgā Varvara Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Emīls Mačs), kā arī maigā Hero V. Šekspīra lugā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

Vairākās vadošajās lomās A. Ābele dublējās ar Lilitu Bērziņu. Arī A. Ābele bija trauksmainā gara spēka nesēja Spīdola Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), skarbā un garīgi spēcīgā Majoriene Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) darbā “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Irme M. Zīverta “Minhauzena precībās” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece; A. Ābele šo lomu spēlēja arī 1941. gada iestudējumā, insc. E. Smiļģis). Taču pirmizrādēs vienmēr spēlēja L. Bērziņa, un tādējādi A. Ābelei bieži nācās palikt L. Bērziņas ēnā. Līdzvērtīgās lomās abas aktrises uz skatuves sastapās Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Marijā Stjuartē” (Maria Stuart, 1943, insc. E. Smiļģis). A. Ābele bija lepnā, majestātiskā, nežēlīgā, greizsirdīgā karaliene Elizabete ar indīgu smaidu un skarbu balsi. Taču vienlaikus viņas karaliene bija arī vientuļa un nelaimīga, šaubu pilna un nespējīga uzticēties nevienam. Abas aktrises vēlreiz satikās “Marijas Stjuartes” atjaunojumā (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Ar šo lomu A. Ābele atzīmēja arī savu skatuves darba 30 gadu jubileju 1957. gadā.

Ļoti nozīmīgi aktrises radošajā mūžā bijuši Raiņa lugās atveidotie tēli: gan Laimdota un Spīdola lugā “Uguns un nakts”, gan arī Melnā māte “Zelta zirgā” (1940, insc. E. Smiļģis), Māte lugā “Pūt, vējiņi!” (1953, rež. F. Ertnere; 1955, atj., insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Ragana “Spēlēju, dancoju” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Teika “Iljā Muromietī” (1962, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

Savas cēlās, majestātiskās stājas un lepnās iznesības dēļ A. Ābelei daudz nācās spēlēt aristokrātes, vēsas, atturīgas sievietes, arī negatīvus tēlus: hercogieni Malboro Eižena Skriba (Augustin-Eugène Skribe) lugā “Glāze ūdens” (Le Verre d’eau, 1950, rež. F. Ertnere), grāfieni Lidiju Ivanovnu Ļ. Tolstoja “Annā Kareņinā” (1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Nozīmīga loma A. Ābelei bija pašaizliedzīgā Olga Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsās” (Три сестры, 1951; 1959, atj., rež. F. Ertnere).  

1967. gadā pēc savām 60 gadu jubilejas svinībām A. Ābele aizgāja no teātra un atgriezās tajā tikai pēc desmit gadu pārtraukuma, 1977. gadā, Dailes teātra jaunās ēkas atklāšanas izrādē “Visu savu mūžu...” (insc. Arnolds Liniņš). Aktrisei izveidojās laba sadarbība ar A. Liniņu, un viņa spēlēja Minnu Krauzi Gunāra Priedes lugas “Tava labā slava” iestudējumā (1978, rež. A. Liniņš) Mazajā zālē. Viņa bija arī Krustmāte Hermaņa Heses (Hermann Karl Hesse) “Stepes vilkā” (Der Steppenwolf, 1982, rež. Kārlis Auškāps) un Vecmāmiņa Morisa Māterlinka (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck) “Zilajā putnā” (L'Oiseau bleu, 1982, rež. K. Auškāps) – tā bija aktrises pēdējā loma. Kopumā A. Ābele nospēlēja vairāk nekā 160 lomu, pusi no tām – Dailes teātrī. 

Ļoti svarīga A. Ābeles dzīves daļa bija aktrises daiļrades vakari, kuros viņa runāja tautasdziesmas un latviešu dzejnieku dzeju. Te varēja izpausties aktrises garīgā pasaule, un dzejas runāšana bija viņas misijas apziņa, kā arī pretstats daudzajām intrigantēm, ko nācās tēlot teātrī. Pēc aiziešanas no teātra A. Ābele savu mīlestību uz dzeju realizēja literāros vakaros un programmās. Aktrisei bija raksturīga augsti attīstīta runas kultūra un padziļināta teksta izpratne, viņa atklāja dzejnieka domu pasauli, pārvaldīja panta un ritma likumības, un viņas daiļrades pasākumi bija ļoti iecienīti. Tajos dziļi skanēja latvietības tēma.

A. Ābele bija arī Dailes teātra Trešās studijas skatuves runas pedagoģe.

Kino A. Ābele ir nospēlējusi tikai dažas lomas. Pirmajā latviešu padomju filmā “Kaugurieši” (1941, rež. Voldemārs Pūce) viņa bija Vīteļu saimniece. Filmā “Kārkli pelēkie zied” (1961, rež. Gunārs Piesis) viņai spilgta loma bija Velduma.

Padomju okupācijas laikā A. Ābele saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1956) un LPSR teātru skatē balvu par Minnas Krauzes lomu izrādē “Tava labā slava” (1978).