Līdzās Harijam Liepiņam Eduards Pāvuls ir vadošais 20. gs. otrās puses Dailes teātra aktieris. E. Pāvula aktiermākslas raksturīgākās iezīmes ir vienkāršība, patiesības izjūta, emocionalitāte un dabiskums. Viņa skatuviskais temperaments ļāva spēlēt gan traģiska piesātinājuma, gan komēdiju viegluma iezīmētas lomas. E. Pāvula personības spēks ļāva iemantot tautas mīlestību un autoritāti skatītāju acīs, kā arī īstena Latvijas patriota reputāciju. Aktieris nav bijis nevienā partijā; īsu laiku bija deputāts Jūrmalas pilsētas padomē (1989–1991). 

E. Pāvula tēvs Kārlis Eduards Pāvuls savulaik bija strēlnieks 1. Daugavgrīvas pulkā, vēlāk strādāja par zvejnieku un ugunsdzēsēju. Māte Anna Ivanova (Анна Васильевна Иванова) bija dienestmeita Rīgas ģimenē. Lielāko mūža daļu aktieris dzīvoja Valteros, Jūrmalā. Mācījās Jūrmalas 73. pamatskolā (1937–1943) Asaros un 21. vidusskolā Pumpuros (1943–1946). Pabeidza Latvijas PSR Valsts Akadēmiskā Jāņa Raiņa Dailes teātra 2. studiju (1946–1949). Mācību laikā 2. kursā kādu laiku tika ieskaitīts brīvklausītājos, kas lika aktierim saņemties. Mācoties studijā, piedalījās nelielās lomās Dailes teātra izrādēs. E. Pāvula iesniegums direktoram Jānim Palkavniekam ar lūgumu uzņemt viņu par aktieri Dailes teātrī datēts ar 03.09.1950. 1951. gadā apprecējās ar Liliju Volfu, kura strādāja par skolotāju un bērnudārza muzikālo audzinātāju.

Sākotnēji E. Pāvuls Dailes teātra izrādēs spēlēja epizodiskas lomas. Izaugušam no Eduarda Smiļģa skolas, E. Pāvulam pirmā lielā loma bija Romeo Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1953, rež. E. Smiļģis). E. Pāvula Romeo ar daudzveidīgo domu un jūtu gammu, jaunības skaidrību un patiesīgumu pārī ar Vijas Artmanes Džuljetu kļūst par mīlestības ideālu vairākām paaudzēm. Svarīgs pavērsiena brīdis latviešu dramaturģijā un skatuves mākslā ir jaunā dramaturga Gunāra Priedes lugu iestudējumi Pētera Pētersona režijā. P. Pētersons ir nozīmīga personība E. Pāvula izaugsmē. Aktiera spēlētais Uģis Daugavietis (“Jaunākā brāļa vasara”, 1955) ir īsts sava laika varonis, kas iemieso patiesības, zemes un dzīves īstenības spēku – tēls, ar ko var identificēties sava laika skatītājs. Tādi ir arī E. Pāvula Valters (“Lai arī rudens”, 1956) un Voldemārs Gailītis (“Pozitīvais tēls”, 1959). Ar Romeo, Rūdolfa Blaumaņa Miku (“Pazudušais dēls”, 1954, rež. E. Smiļģis), G. Priedes varoņiem E. Pāvuls kļūst par vadošo aktieri Dailes teātrī. E. Pāvulam raksturīga izteiksmes līdzekļu vienkāršība un tiešums, jūtīgums un dzīves vērojumu asums, kā arī absolūta skatuves dzīves organika. Viņa spēlētie varoņi ir patiesības, vienkāršības un cilvēcības mērs, cilvēciski silti tēli, kas atspoguļo aktiera personību. E. Pāvuls ir jūtīgs, emocionāli atkailināts partneris, kurš katrā lomā pazaudē sevi un atrod no jauna, vispirms sajūt tēlu sevī un izdzīvo tēla dzīvi kā savu, nekad netaupot sevi nevienā lomā.

Viena no pēdējām E. Pāvula zēniskajām lomām ir Valdis Vētra dramaturģes Ventas Vīgantes lugā “Palmas zaļo vienmēr” (1959, rež. Felicita Ertnere). Ļoti īpaša loma un aktiermākslas etalons ir Pjērs Bezuhovs Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Karš un miers” (Война и мир) lielinscenējumā (1960, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Nora Muižniece). Tas ir tīrs un viengabalains cilvēks, kurš, mokoties sarežģītās pretrunās, maigi un saudzīgi mīl Dinas Kuples atveidoto Natašu Rostovu un meklē zaudēto cilvēcību. Ar šo lomu E. Pāvuls kļūst par skatuves meistaru.

Teātra vēsturē daudz rakstīts par divām lomām, kuras E. Pāvuls nospēlējis tikai vienu reizi. Pirmā ir Hamlets V. Šekspīra traģēdijā “Hamlets” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Aktieris jūtas nesagatavots lomai un atsakās no tās, atstājot lomu H. Liepiņam. Otra loma ir Šveiks Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Šveikā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1961, insc. E. Smiļģis, rež. N. Muižniece, Luijs Šmits), kad nodošanas izrādē pieņemšanas komisijai rodas iebildumi pret tēla traktējumu un E. Smiļģis piedāvā nomainīt E. Pāvulu ar dublantu Gunāru Placēnu. Tas ir kritisks lūzums E. Pāvula un E. Smiļģa attiecībās.

Seko nozīmīgas lomas: Mati Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Matti, 1962, rež. P. Pētersons), Edgars R. Blaumaņa “Ugunī” (1963, rež. F. Ertnere, Velta Krūze), Pērs Gints Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pēra Ginta” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) iestudējumā, Aleksejs Vsevoloda Višņevska (Всеволод Витальевич Вишневский) “Optimistiskajā traģēdijā” (Оптимистическая трагедия, 1965, insc. E. Smiļģis, rež. P. Pētersons, Pauls Putniņš), Lāčplēsis Raiņa “Ugunī un naktī” (1965, māksl. vad. E. Smiļģis, rež. insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere), Edvarts R. Blaumaņa “Indrānos” (1970, rež. Juris Strenga), Ole Hanzens Ervīna Štritmatera (Erwin Strittmatter) romāna “Bišu Ole” (Ole Bienkopp, 1975, insc. Arnolds Liniņš) uzvedumā. Zīmīgs ir E. Pāvula Rogožins Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1969, rež. P. Pētersons) – neprātīgas mīlestības ugunīs degošs un dvēseles tumšajās dzīlēs grimstošs. Aktiera raksturotāja talants izpaužas arī spilgtos komiskos tēlos, piemēram, Klumpočā Ādolfa Alunāna “Džonā Neilandā” (1982, rež. Kārlis Auškāps). Tieši E. Pāvuls tiek izvēlēts tobrīd nozīmīgajam Vladimira Ļeņina tēla iemiesojumam Mihaila Šatrova (Михаил Филиппович Шатров) lugas “Zili zirgi sarkanā pļavā” (Синие кони на красной траве, 1980, insc. A. Liniņš, rež. K. Auškāps) iestudējumā. Lomas, kurās pēdējo reizi uz skatuves izpaužas aktiera personības spēks, ir Jēkabs Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos” (1981, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa) un Jedigejs Žangeldins Čingiza Aitmatova (Çıŋgız Töröquloviç Aytmatov) romāna “Un garāka par mūžu diena ilgst” (И дольше века длится день, 1984, insc. A. Liniņš) uzvedumā. Kopumā Dailes teātrī E. Pāvuls nospēlējis ap 80 lomu.

1984. gada sezonas beigās aktieris uzraksta iesniegumu, kurā lūdz atbrīvot viņu no darba teātrī sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos. E. Pāvuls turpina spēlēt atsevišķās repertuāra izrādēs, taču pēc ilgstoša konflikta ar teātra administrāciju, kas tiek risināts tiesu zālēs, 1985. gadā viņš no teātra aiziet pavisam. Neņemot vērā vēlākus vairākkārtīgus aicinājumus, E. Pāvuls teātrī vairs neatgriežas.

15.11.2004. Dailes teātrī notiek E. Pāvula un V. Artmanes jubilejas vakars “Romeo un Džuljeta pēc 50 gadiem” (rež. Jānis Streičs). 75 gadu jubilejā Romeo atkal ir uz Dailes teātra skatuves kopā ar savu Džuljetu. Mūža nogalē pēdējos sešus dzīves gadus E. Pāvuls ar koncertprogrammu apceļo Latviju kopā ar žurnālisti Elitu Veidemani un mūziķi Aivaru Brīzi.

Aktiera prasība pēc vienkāršības, kā arī skaudrākas izteiksmes, dzīves konkrētības meklējumi un izteiktā organika ir ideāli piemērota kino ekrānam. E. Pāvuls ir nospēlējis vairāk nekā 60 lomu Rīgas kinostudijas un citu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kinostudiju filmās, kļūdams par nozīmīgāko latviešu kino aktieri.

1955. gadā E. Pāvuls debitē kino ar epizodisku lomu filmā “Uz jauno krastu” (rež. Leonīds Lukovs, Леонид Давидович Луков). Seko Oskars Kļava (“Zvejnieka dēls”, 1957, rež. Varis Krūmiņš), Andrejs Meteļskis (“Sarkanās lapas”, Красные листья, Belarusfiļm, Беларусьфильм, 1958, rež. Vladimirs Koršs-Sabļins, Владимир Владимирович Корш-Саблин), Janka Pipars (“Latviešu strēlnieka stāsts”, 1958, rež. Pāvels Armands), Žanis Mežmalis (“Kārkli pelēkie zied”, 1962, rež. Gunārs Piesis; kino scenāriju veidojis G. Priede, kurš šo lomu rakstījis speciāli E. Pāvulam), Valdis Nulle (“Kapteinis Nulle”, 1964, rež. Leonīds Leimanis), Ričards (“Akmens un šķembas”, 1966, rež. Rolands Kalniņš), Oļģerts Kurmis (“Pie bagātās kundzes”, 1969, rež. L. Leimanis), Ērmanis (“Vella kalpi”, 1970, un “Vella kalpi Vella dzirnavās”, 1972, rež. Aleksandrs Leimanis), Grīntāls (“Nāves ēnā”, 1971, rež. Gunārs Piesis), Ceplis (“Ceplis”, 1972, rež. R. Kalniņš), Ozols (seriāls “Ilgais ceļš kāpās”, 1981, rež. Aloizs Brenčs), Kārlis Paipala (“Fronte tēva pagalmā”, 1985, rež. Ēriks Lācis), Andrejs Zītars (seriāls “Zītaru dzimta”, 1989, rež. A. Brenčs), Pārupu saimnieks (televīzijas uzvedums “Izpostītā ligzda”, 1998, rež. Uldis Pūcītis, Armands Zvirbulis), Jāzeps Poškus (“Baiga vasara”, 2000, rež. Aigars Grauba), Maestro (“Vecās pagastmājas mistērija”, 2000, rež. J. Streičs). E. Pāvula kontā ir arī spilgtas, ar azartu nospēlētas raksturlomas: Sutka (“Purva bridējs”, 1966, rež. L. Leimanis), Prātnieks (“Mērnieku laiki”, 1968, rež. Voldemārs Pūce), Sietiņš (“Dāvana vientuļai sievietei”, 1973, rež. Ē. Lācis), Džims Lengtons (“Teātris”, 1978, rež. J. Streičs), Pakuls (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1982, rež. Imants Krenbergs).  

1996. gadā tika uzņemta dokumentālā filma par E. Pāvulu "Kā tev klājas, Eidi?"  (rež. Varis Brasla). E. Pāvulam veltīta memoriālā izstāde ir skatāma Babītes novada kultūrizglītības centrā “Vietvalžos”. 

Latvijas PSR Valsts prēmija par Oskara lomu filmā “Zvejnieka dēls”, Andreja Meteļska lomu filmā “Sarkanās lapas” un Jankas Pipara lomu filmā “Latviešu strēlnieka stāsts” (1959), Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1959), Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums; Latvijas PSR teātru pavasara skates balva par Alekseja lomu izrādē “Optimistiskā traģēdija” (1965), Latvijas PSR teātru pavasara skates balva par Oles Hanzena lomu izrādē “Bišu Ole” (1976), Latvijas PSR teātru skates balva par Elizbara Gelovani lomu izrādē “Brīvais temats” (1978), PSRS Valsts prēmija par Ozola lomu filmā “Ilgais ceļš kāpās”, Latvijas PSR teātru skates balva par Jedigeja lomu izrādē “Un garāka par mūžu diena ilgst” (1984), Latvijas PSR Valsts prēmija par Kārļa Paipalas lomu filmā “Fronte tēva pagalmā” (1985). 

“Lielā Kristapa” balva kategorijā “Labākais aktieris” par lomu daudzsēriju televīzijas filmā “Zītaru dzimta” (1989), “Lielā Kristapa” balva par mūža ieguldījumu kinomākslā (1998), V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1994), Jūrmalas Gada cilvēka nosaukums (2006).