“Ugunī” ir Rūdolfa Blaumaņa pēdējā pabeigtā vairākcēlienu luga. Tajā rakstnieks izmantojis iespaidus, kas gūti, kā rakstvedim 19. gs. 80. gadu vidū strādājot Kokneses muižā. Vairāku tēlu veidojumā ierosmes snieguši konkrēti šajā laikā sastapti cilvēki. Dramaturģiskajā darbā niansēti atklāti personu psiholoģiskie pārdzīvojumi un veidota ietilpīga 20. gs. sākuma sadzīves aina. Lugas centrālie tēli un viņu attiecības jau iepriekš iezīmētas R. Blaumaņa novelē “Purva bridējs” (1898). Tomēr, kaut gan daži nozīmīgi motīvi abos darbos sasaucas, “Ugunī” ir patstāvīgs mākslas darbs, kurā ievērotas drāmas likumības un sniegts iepriekš veidoto attiecību padziļinājums. Izmaiņas skar gan lugas centrālo tēlu atveidi, gan plaši izvērsto laikmeta panorāmu.

Sižeta centrālā līnija saistīta ar lugā tēlotās Alaines muižas istabeni Kristīni, kura nonākusi vairāku apkārtējo vīriešu uzmanības lokā. Kristīne mīl staļļa puisi Edgaru, taču par viņu interesējas arī gruntnieks Akmentiņš un sulainis Vīskrelis. Personisko attiecību attīstībā ir vairāki pavērsieni, turklāt Kristīnes izvēli aktīvi cenšas ietekmēt viņas māte, kura pēc pašas rūgtās pieredzes laulībā vēlas ievirzīt meitu stabilās attiecībās ar Akmentiņu, tādējādi garantējot arī materiālo labklājību. Lugas finālā, izšķirdamās palikt kopā ar Edgaru, Kristīne atklāj jūtu dziļumu un patiesīgumu, kā arī personības briedumu, apliecinot to ar spēju sekot savai izvēlei. Personu attiecības risinātas niansēti atklātā muižas vidē, kurā cilvēku rīcība ir gan sociāli, gan psiholoģiski motivēta. R. Blaumanis uzsver gan muižas dzīves stabilās tradīcijas un hierarhiju, gan radikālās pārvērtības, kas raksturo attēloto 20. gs. sākuma laiku kā pārmaiņu posmu sabiedrībā.    

Lugas centrālās personas ir Kristīne un Edgars, kuru tēlos atklāta daudzveidīga sajūtu gamma, kam pamatā ir viņu mīlestība un kaislība. Nozīmīgs tēls lugā ir gruntnieks Akmentiņš, kurš iemieso izglītību un ekonomisko stabilitāti ieguvušo latviešu tautas daļu, kas sevi jau izjūt kā līdzvērtīgu vācbaltiešu elitei. Vešeriene, Kristīnes māte, autora skatījumā ir daudz cietusi sieviete, kuras uzskatus noteikusi viņas skarbā dzīves pieredze. Muižas sociālajā hierarhijā augstāko pozīciju ieņem barons Mēvenšterns, kura personībā rakstnieks atklājis gan liberālu uzskatu iezīmes, gan tradicionālo pārākuma apziņu. Vienkāršāk un brutālāk savu varu demonstrē muižkungs Frišvagars. Viņa pretstats ir jaunais muižas rakstvedis Alders, kurš tiecas pēc labākas izglītības un iemieso latviešu attīstības potenciālu. Savukārt uzskatu, ka tautai jāturas pie ierastās pazemības, īpaši sakāpināti lugā pauž Alaines nomnieks Klenga.

R. Blaumanis lugā “Ugunī” izmantojis drāmas piecu cēlienu struktūru, kuras veidojums plaši iztirzāts vācu autora Gustava Freitāga (Gustav Freytag) pētījumā “Drāmas tehnika” (Die Technik des Dramas, 1863). Līdzīgu uzbūvi, kurā ekspozīcijai, sarežģījumam un kāpinājumam seko kulminācija trešā cēliena finālā un tālāk īslaicīgs darbības atslābums, pēc kura ir pēdējā sasprindzinājuma moments, katastrofa un atrisinājums, R. Blaumanis izmantojis arī bēdu lugā “Pazudušais dēls” (1893) un drāmā “Indrāni” (1904). Struktūras elementi skatu lugā “Ugunī” kārtoti brīvāk, autors īpašu uzmanību pievērsis ikdienas dzīves ritmam un radījis izvērstāku tēlu sistēmu. 

Lugā “Ugunī” katrā cēlienā ir atšķirīga darbības vieta. Autors veidojis ieskatu muižas ikdienā no dažādu tēlu perspektīvas, vienlaikus izmantojot vidi, kurā lugas personām ir iespējams ērti satikties. Tādējādi katra telpa iegūst funkcionālu nozīmi konflikta risinājumā. Pirmajā cēlienā tā ir virtuve jeb ķēķis, otrajā – Vešerienes istaba, trešajā – barona kabinets, kas savienots ar lepnu zāli. Notikumiem kāpinoties, autors līdz ar to ieved lasītājus muižas centrālajā daļā, telpās, kur tradicionāli tikuši izšķirti ne tikai tās iemītnieku, bet arī apkārtējo iedzīvotāju likteņi. Rakstniekam būtiskā vēlme dažādot darbības vidi atklājas arī faktā, ka ceturtajā cēlienā notikumi risināti Alaines muižas parkā dārza svētku laikā. Piektajā cēlienā tēlojums atkal pārceļas uz iekštelpām, uz saimniecības vadītājas un Kristīnes uzticības personas Horsta madāmas istabu.

Lugas manuskripts Dramatiskajai cenzūrai Pēterburgā iesniegts 1905. gada janvārī, apstiprināts publicēšanai 1905. gada 18. februārī. Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) fondos atrodas Rīgas Latviešu teātrim atsūtītais cenzūras eksemplārs. Pirms publicēšanas autors to rediģējis. RMM glabājas arī R. Blaumaņa melnraksts, kas sākts 1904. gada 14. augustā, darbs pabeigts 1904. gada 4. novembrī, un fragments ar papildinājumiem lugas 4. cēlienam.

Lugas “Ugunī” pirmpublikācija bija laikraksta “Latvija” literārajā pielikumā 1906. gada 22.–29. numurā. Pirmizdevums Jāņa Brigadera komisijā arī iznācis 1906. gadā. Atkārtoti lugas izdevumi publicēti 1909., 1913., 1923., 1928., 1938., 1947. gadā, tā iekļauta arī daudzās lugu izlasēs un R. Blaumaņa kopotu rakstu izdevumos. 

Igauņu valodā lugu “Ugunī” (Tules) tulkojis Marts Pukitss (Mart Pukits), tā pirmo reizi izrādīta Vanemuines teātrī Tērbatā 1921. gadā. 1986. gadā luga publicēta igauņu valodā Oskara Kuningasa (Oskar Kuningas) tulkojumā. Lugas “Ugunī” tulkojumu vācu valodā (Im Feuer) veicis Ferdinands fon Neireiters (Ferdinand von Neureiter), 1934. gadā luga izrādīta Rīgas Vācu teātrī. 1955. gadā publicēts lugas tulkojums krievu valodā (В огне).

“Ugunī” ir viena no nozīmīgākajām R. Blaumaņa lugām, kas apliecināja autoru kā izcilu dramatiķi, kurš gan meistarīgi pārvalda lugas struktūras veidojuma nosacījumus, gan spēj piešķirt tēlotajiem raksturiem dzīvus, cilvēciskus vaibstus. Latviešu literatūrā R. Blaumaņa veikums radīja samērošanās vērtu paraugu, savukārt režisoriem un aktieriem deva iespēju strādāt ar augstvērtīgu oriģināldramaturģiju. Kristīnes tēls sabiedrības izpratnē kļuvis arī par vispārinātu sievišķības simbolu.

Lugai “Ugunī” ir būtiska nozīme latviešu teātra vēsturē, darbs izpelnījies ievērību gan savas tematikas, gan pievilcīgo lomu dēļ. Pirmuzvedums uz profesionālās skatuves notika 30.03.1905. Rīgas Latviešu teātrī Jēkaba Dubura režijā. Kristīnes un Edgara lomas atveidoja aktieri Dace Akmentiņa un Rūdolfs Bērziņš. Pats autors rūpējās par lugas uzvedumiem uz amatieru skatuvēm. R. Blaumanis sagatavoja izrādi Valmierā 09.10.1905., kurā viesojās arī D. Akmentiņa. Šim notikumam veltīta piemiņas plāksne Valmieras Drāmas teātrī. 1906. gada beigās R. Blaumanis vadīja lugas iestudējumu Ērgļos. 1908. gadā luga Aleksandra Freimaņa iestudējumā izrādīta Jaunajā Rīgas teātrī, 1911. gadā Reinholda Veica uzvedumā Rīgas Latviešu teātrī, kurā Kristīnes lomu vēlreiz atveidoja D. Akmentiņa, un šajā pašā gadā luga pirmo reizi iestudēta Liepājas Latviešu teātrī. 1919. gada 30. novembrī R. Blaumaņa “Ugunī” bija Latvijas Nacionālā teātra atklāšanas izrāde, to sagatavoja režisors Aleksis Mierlauks. Dailes teātrī luga “Ugunī” pirmo reizi iestudēta 1938. gadā, inscenētājs Eduards Smiļģis pats spēlēja arī Edgara lomu.

Viens no nozīmīgākajiem iestudējumiem, R. Blaumaņa darbiem pakāpeniski atgriežoties uz latviešu profesionālās skatuves padomju periodā, bija lugas uzvedums Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī 1948. gadā. Tajā Edgaru atveidoja Žanis Katlaps, kurš bija arī izrādes režisors, Kristīni – Lidija Freimane un Velta Līne. 1982. gadā Drāmas teātrī lugu iestudēja režisors Alfrēds Jaunušans, Edgara lomā Ģirts Jakovļevs un Uldis Norenbergs, Kristīne – Astrīda Kairiša un Lāsma Kugrēna. 1987. gadā par vienu no spilgtākajām nacionālās atmodas perioda zīmēm kļuva režisores Māras Ķimeles uzvedums Valmieras teātrī, rūpīgajām laikmeta studijām sabalsojoties ar 20. gs. 80. gadu noskaņām sabiedrībā. Šajā izrādē īpaši nozīmīgi aktierdarbi bija Daces Eversas Kristīne, Aigara Vilima Edgars, Riharda Rudāka Akmentiņš.    

Pēc R. Blaumaņa lugas motīviem veidota komponista Jāņa Kalniņa opera “Ugunī”, kuras pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā notika 20.03.1937. 1959. gadā šīs operas iestudējums Liepājā kļuva par režisora Oļģerta Krodera debiju profesionālajā teātrī.

1966. gadā tapusi Rīgas kinostudijas spēlfilma “Purva bridējs” (režisors Leonīds Leimanis), kurā izmantoti gan R. Blaumaņa noveles, gan lugas “Ugunī” motīvi. Galvenajās lomās filmējušies aktieri Vija Artmane un Uldis Pūcītis.