Sadzīves skatu luga ar dziedāšanu “Skroderdienas Silmačos” uzrakstīta 1901. gada pavasarī un vasarā. 20. gs. sākumā R. Blaumanis aktīvi pievērsās dramaturģijai un radīja vairākus nozīmīgus sacerējumus, arī drāmu “Indrāni” (1904) un skatu lugu “Ugunī” (1905). “Skroderdienas Silmačos” atbilst 19. gs. populārajam t. s. tautas lugas žanram. R. Blaumaņa darbā šķietami tēloti pavisam vienkārši notikumi, tomēr ikdienas norisēs, to saiknē ar dabas cikliskumu un cilvēka dzīves dažādiem posmiem atspoguļotas būtiskas eksistenciālas kopsakarības. Šajā darbā autors radījis modeli, ko varētu dēvēt par latviešu sabiedrības ideālo pasauli, tās svarīgākās iezīmes ir dzīvesprieks, vitalitāte un labestība. Cilvēku rīcību ietekmē arī ārējie faktori un vide, tajā skaitā, sociālā un materiālā nevienlīdzība, taču nozīmīgākā lugā risinātā tēma ir tieksme pēc personības piepildījuma un iekšējas saskaņas. Tiklīdz izdodas tai pietuvoties, cilvēki kļūst skaisti un harmoniski, bet, kad attiecības samezglojas, skumji un melanholiski. Lugā pieteiktā nedēļa pirms kāzām, pretstatā tolaik tradicionālajam laulāšanās laikam rudenī, sakrīt ar Jāņu dienas gaidīšanu un pārgalvīgajām vasaras saulgriežu svinībām. Gluži kā cilvēka mūža gaitā te prieks mijas ar bēdām, un visiem sarežģījumiem seko laimīgs atrisinājums, piesakot precības, bērnu dzimšanu un dzīvības turpinājumu.

Autors savu darbu raksturojis kā sadzīves skatus, un lugas intonāciju daudzveidību raksturo gan pārgalvīga jautrība, gan smalki niansēts humors, gan liriska smeldze. Silmaču māju saimniece Antonija pēc vīra nāves gatavojas otrreiz doties laulībā, viņas izredzētais ir priekšstrādnieks Aleksis. Lai viss noritētu godam, uz Silmačiem ir uzaicināts skroderis un šuvēja, un gaidāmie svētki piešķir īpašu noskaņu arī māju ikdienas ritmam. Lugas notikumi savijas krāšņā un grūti atšķetināmā mezglā gan tāpēc, ka Aleksis nav līdz galam pārliecināts par savām jūtām, gan tādēļ, ka Silmačos ierodas ceļojoši ebreju tirgotāji, kuri arī iesaistīti sirdslietu kārtošanā, gan jaunu cilvēku dzīvespriecīgo aktivitāšu dēļ, kuras paspilgtina Līgo svētku tuvošanās. R. Blaumanis radījis daudzveidīgu un mākslinieciski harmonisku norišu kopainu, kurā katrai situācijai ir sava vieta lugas struktūrā, un tēlu pārdzīvojumi savstarpēji atbalso cits citu līdz pat fināla ainai, kad visi pārpratumi noskaidrojas, un Silmaču saime ir gatava svinēt kāzas.

Principiāls ir lugas plašais personu izvērsums. “Skroderdienās Silmačos” detalizēti raksturotas sešpadsmit personas, un ar katru no tām autors spējis radīt spilgtu, atmiņā paliekošu tēlu, turklāt raksturi savstarpēji cieši savīti. Centrālās personas ir Silmaču saimniece Antonija, viņas iecerētais puisis Aleksis, skroderis Dūdars un Aleksim agrāk tuvā Elīna. Antonija pēc vīra nāves uzrunājusi Aleksi, tomēr viņas personisko attiecību priekšvēsture saistīta arī ar Dūdaru, no kura jaunā sieviete novērsusies, kad Dūdars savainojis kāju, un Antonija, sekojot mātes spiedienam, apprecējusies ar bagāto Silmaču saimnieku. Lugas gaitā kļūst nepārprotami skaidrs, ka Dūdars joprojām ir Antonijas valdzinājuma varā, un pēc tam, kad Aleksis pēc ilgas vilcināšanās kāzu priekšvakarā atzīstas, ka Antoniju tomēr nemīl, var tikt labota gan kādreizējā, gan jaunā alošanās, precoties Antonijai ar Dūdaru un Aleksim ar Elīnu. Tādējādi lugas finālā prāta diktētie lēmumi un materiālie apsvērumi tiek nobīdīti malā, un notikumi cilvēkus aizveduši turp, kur tiecas viņu sirdis. Paralēles ar Antonijas, Dūdara, Alekša un Elīnas pārdzīvojumiem saskatāmas arī citu tēlu raksturos. Atšķirībā no cilvēkiem, kas iemantojuši jau lielāku dzīves pieredzi, lugā savus pirmos attiecību lokus iziet Dūdara māceklis Rūdis, viņa draugs, Alekša brālis Kārlēns, un ganu meitene, jautrā un asprātīgā Ieviņa. Šajos tēlos spilgti atklāts, kā agrās vasaras, ziedēšanas un vainagu pīšanas laiks atraisa emocijas un mudina uz ārējās izpausmēs vēl stūrainu, toties dzīvespriecīgu savstarpēju tuvināšanos. Par meitas gaitām sajūsmā nav viņas tēvs Pindaks, kurš šķiet aizmirsis pats savu jaunības laiku un dzīvo it kā pastāvīgi uzsvērtos konfliktos ar sievu Pindacīšu. Ņemot vērā Ieviņas pusaudzes vecumu, ir skaidrs, gan Pindaks, gan Pindacīša vēl ir spēka gados, un abu saskaņa atkarīga tikai no viņiem pašiem. Savukārt komiski deformētas kaislību izpausmes, ja tās salīdzina ar jauniešu draiskulībām, R. Blaumanis atklājis dziednieces Tomuļu mātes tēlā, un viņai līdzās ar nelieliem grēciņiem izceļas arī vaļiniece Bebene.

Personu grupu, kura netieši atbalso sarežģījumus citu tēlu dzīvēs, veido ceļojošie ebreju tirgotāji, Ābrams un viņa dēls Joske, kā arī šuvēja Zāra. Attiecību pretrunu pamats ir manta, jo Ābrams negrib ļaut dēlam precēties, tāpēc ka iemīļotajai jaunkundzei nav bagāta pūra, tomēr Silmačos gūtie iespaidi pārliecina tēvu piekāpties, un Joske ar Zāru lugas finālā var priecīgi pievienoties citiem brūtes pāriem. Savukārt nemainīgi harmoniski lugā tēlotās dienas pavada laimīgie jaunie vecāki, Pičuks un Auce. Autors lugā pasmaida arī par viņu neviltoto sajūsmu vienam par otru un par jaundzimušo bērnu, tomēr vissvarīgākais ir tas, ka Pičuks un Auce ikvienam kļūst par konkrētu piemēru un atskaites punktu tam, ko cilvēka dzīvē nozīmē laime un mīlestība.

Luga “Skroderdienas Silmačos” izceļas ar mākslinieciski neuzkrītoši organizētu, bet precīzu simetriju cilvēku attiecībās un ainu izkārtojumā. Mīlestības sarežģījumi izkārtoti vairākās tēlu grupās, kuras lielākoties sastāv no trim personām. Dažkārt šie trīsstūri saskaras vai daļēji pārklājas, tā tas notiek ar Antoniju, Aleksi un Elīnu, kā arī Dūdaru, Aleksi un Antoniju, un šis piemērs rāda, ka viens un tas pats cilvēks var būt iesaistīts vairākos tēlu grupējumos. Lugā ir arī trīs ebreji (Ābrams, Joske un Zāra), divas ģimenes katra ar vienu bērnu (Pičuka un Pindaka saime), trīs jaunieši (Rūdis, Kārlēns un Ieviņa), un arī Ieviņa pievienojas divām lugā tēlotām grupām, tāpat kā viņas māte Pindacīša iekļaujas gan ģimenes attiecībās, gan sievu trijotnē kopā ar Bebeni un Tomuļu māti. Lugas finālā skaitlis trīs tiek daudzināts vēlreiz, jo ir ne tikai trīs brūtes pāri, bet kāzas Silmačos tiks dzertas trīs garas dienas un trīs naktis. Līdzīgs akcents ir sižeta izkārtojumā, jo luga “Skroderdienas Silmačos” veidota trīs cēlienos un sešās bildēs jeb izvērstās ainās. Katrā cēlienā ietilpst divas bildes, no kurām viena ir jautra un enerģiska, toties otru arvien ievada nopietnas, dažkārt pat dramatiskas pārdomas un sarunas. Ceturtajai bildei otrā cēliena finālā arī izskaņa ir nopietna, savukārt pirmā un trešā cēliena noslēgums ir enerģijas pilns. Šāda kontrastu dinamika pārliecinoši darbojas visos cēlienos. Pirmajā bildē “Skroderi nāk!” lasītāji un skatītāji tiek strauji ievadīti lugas pasaulē, savukārt otrā bilde “Žīdi un bites” ļauj dziļāk ieskatīties Dūdara un Alekša izjūtās, līdz tās noslēgumā izceļas vispārējas jukas spietojošo bišu dēļ. Otrajā cēlienā bilžu secība nosacīti ir apvērsta. “Dinamīts krāsnī” ietver gan Alekša un Elīnas, gan Antonijas un Dūdara nopietnās sarunas, toties bildes noslēgumā uzsprāgst krāsns, uz kuras uzrāpies Ābrams, lai izsekotu sava dēla mīlas gaitām. Sekojošā ceturtā bilde “Laime pirtiņā”, kas risināta pie Pičuka un Auces, toties ir mierīga un līdzsvarota. Lugas trešajā cēlienā atkal izmantots pirmā cēliena modelis. Vispirms tēlots enerģiskais Jāņu vakara “Līgo!”; savukārt pēdējā, sestajā bildē ar saturam atbilstošo nosaukumu “Kāzas būs” Aleksis atklāj savas izjūtas Antonijai, Antonija Dūdaram, maldi noskaidrojas, un uz laulībām var posties gan Joske ar Zāru, gan Antonija ar Dūdaru, gan Aleksis ar Elīnu.  

R. Blaumaņa darbs veidots kā latviešu sabiedrības dzīves šķērsgriezums priekos un bēdās, ikdienā un svētkos. Rakstnieks iedziļinājies svinēšanas tradīcijās, Līgo vakara norises saistot ar tradīciju aprakstiem latviešu tautasdziesmu krājumos un citos avotos, kā arī balstoties savā pieredzē. Daudziem lugas tēliem izmantoti konkrēti prototipi, autors šos cilvēkus labi pazinis un spējis radīt apjomīgus, reljefus raksturus, turklāt daži no tēliem, piemēram, Pičuks un Auce, kuri parādās jau R. Blaumaņa lugā “No saldenās pudeles” (1901), kā arī Ābrams zīmīgus vaibstus iegūst, būdami pa daļai atpazīstami no citiem autora darbiem. Svarīgas vides konkrētībai ir R. Blaumaņa Brakos un kaimiņu māju sadzīvē aizgūtas detaļas. Lugas “Skroderdienas Silmačos” sižeta veidojumā R. Blaumaņa ikdienā sastaptie cilvēki tēloti neparastos, neikdienišķos apstākļos, viņu attiecību intensitāti kāpina gan Līgo svētku tuvums, gan kāzu gaidīšana, gan jaundzimušais, un arī dabas pilnbrieds ikvienu no lugā atveidotajiem cilvēkiem tuvina viņa dziļāko ilgu apzināšanai un tieksmei pēc to piepildījuma.

Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas lugas cenzūras eksemplārs, kurā cenzors izdarījis atsevišķus teksta svītrojumus. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas krājumā ir ar autora roku rakstīts lugas pirmā cēliena manuskripts.

Luga “Skroderdienas Silmačos” pirmo reizi izdota 1902. gadā Cēsīs. 1908. gadā R. Blaumaņa darbu publicēja grāmatizdevējs Jānis Brigaders Rīgā, savukārt 1913. gadā, pēc tam 1923. gadā un vēl vairākos atkārtotos izdevumos līdz starpkaru neatkarības perioda beigām luga iespiesta Valtera un Rapas apgādā. Vēlākajā periodā tā publicēta R. Blaumaņa “Kopotu rakstu” izdevumos 1958. gadā un 1997. gadā. 2006. gadā luga izdota apgādā “Nordik” ar Līvijas Volkovas priekšvārdu. 20. gs. 20. un 30. gados lugu igauņu valodā ar nosaukumu "Skroderi Silmačos" (Rätsepad Sillamatsil) tulkoja gan Marts Pukitss (Mart Pukits), gan Karls Abens (Karl Aben), K. Abena tulkojums iespiests 1938. gadā Tallinā. Lietuviešu valodā R. Blaumaņa darbu ar nosaukumu "Skroderu dienas Silmačos" (Siuvējų dienos Silmačiuose) tulkojis Kosts Korsaks (Kostas Korsakas), tulkojums izmantots iestudējumos Lietuvas teātros. Krievu valodā luga Liānas Blumfeldes (Лиана Гуговна Блюмфельд) tulkojumā ar nosaukumu "Skroderi Silmačos" (Портные в Силмачах) 1959. gadā publicēta R. Blaumaņa darbu “Izlasē” (Избранное) Maskavā. Šajā pašā gadā krājumā “Lugas” (Пьесы) “Skroderdienas Silmačos” publicēta Jurija Abizova (Юрий Иванович Абызов) tulkojumā ar nosaukumu "Skroderu dienas Silmačos" (Дни портных в Силмачах). Vācu valodā R. Blaumaņa lugu tulkojis Greifsvaldes Universitātes (Universität Greifswald) profesors Štefans Keslers (Stephan Kessler), tulkojuma fragments "Skroderdienas Lītvaldenhofā" (Schneidertage auf Lűttwaldenhof) 2019. gadā publicēts grāmatā “Rūdolfs Blaumanis (1863–1908). Latviešu modernā rakstniecība un vācu literatūra” (Rūdolfs Blaumanis (1863–1908). Lettische Moderne und deutschsprachige Literatur) Bīlefeldē.

“Skroderdienas Silmačos” ir vispopulārākā un visvairāk izrādītā luga latviešu teātra repertuārā. Pēc pirmiestudējuma tā izpelnījās visai skarbu kritiku, vairāki recenzenti, it īpaši Jānis Asars, pārmeta autoram attēloto notikumu banalitāti, gaumes un ideju trūkumu. Pats R. Blaumanis uzskatīja, ka viņa daiļradē lugas, kurās līdzās nopietnībai ir arī daudz humora un smieklu, atklāj būtisku personības daļu, un šie darbi tapuši, apzinoties, ka skatītāji teātrī meklē arī izklaidi un prieku. Pateicoties R. Blaumaņa bagātīgajai izdomai un Aleksandra Būmaņa dzīvespriecīgajai mūzikai, “Skroderdienas Silmačos” kļuvusi par vēlāko paaudžu īpaši iemīļotu lugu, kurā izdevies līdzsvarot azartisku jautrību ar pārdzīvojumu dramatismu un smeldzi, šajā salikumā iezīmējot būtiskas cilvēku dzīves ritējuma likumsakarības un tēlu raksturus.

Lugas pirmiestudējums bija 1902. gadā, kad uzvedumu Rīgas Latviešu teātrī sagatavoja režisors Pēteris Ozoliņš. Tajā lomas atveidoja Otīlija Muceniece (Antonija), Aleksandrs Freimanis (Aleksis), Aleksis Mierlauks (Dūdars), Jūlija Skaidrīte (Elīna), Berta Rūmniece (Pindacīša), Dace Akmentiņa (Kārlēns). R. Blaumanis vairākus tēlus bija rakstījis, domājot par konkrētiem Rīgas Latviešu teātra aktieriem, tomēr iestudējums izrādīts tikai trīs reizes. Atkārtoti luga uzvesta 1907. gadā. Izrādes režisors Aleksis Mierlauks, Antonijas lomā Lizete Iesmiņa, vairākus citus tēlus atveidoja jau pirmuzvedumā iesaistītie aktieri. Tas bija pēdējais jauniestudējums, ko teātrī noskatījās pats autors. Atkārtoti “Skroderdienas Silmačos” Rīgas Latviešu teātrī izrādītas 1908., 1915. un 1917. gadā. Kopš 1908. gada luga vairākkārt bijusi arī Liepājas teātra repertuārā. 20. gs. 20. un 30. gadu periodā lugas uzvedumi tika sagatavoti Latvijas Nacionālajā teātrī (1921. un 1935. gadā, atkārtotais uzvedums parādīts arī, atzīmējot teātra 5000. izrādi 31.08.1935.), Dailes teātrī (1923. un 1933. gadā), Liepājas teātrī (1923., 1931. un 1939. gadā), Daugavpils teātrī (1928. gadā), Jelgavas Latviešu teātrī (1932. un 1939. gadā), Ziemeļlatvijas teātrī (1939. gadā) un citur. Nozīmīgi bija režisora Eduarda Smiļģa Dailes teātrī veidotie “Skroderdienas Silmačos” iestudējumi, kuros akcentēta teatralitāte un dinamika, spilgti sakāpināti tēlu raksturojumi. 1934. gadā luga izrādīta Krievu Drāmas teātrī Rīgā Jurija Jurovska (Юрий Ильич Юровский) režijā. Bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara tā 1946. gadā uzvesta Eslingenas Latviešu teātrī.

1955. gadā R. Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos” iestudēta Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī Alfrēda Amtmaņa-Briedīša režijā, atspoguļojot rakstnieka darbu pakāpenisku atgriešanos uz skatuves Latvijā. Kopš šī laika luga, izņemot vienīgi īslaicīgu tās aizliegumu 20. gs. 60. gadu sākumā, atkārtotos uzvedumos saglabāta Nacionālā teātra repertuārā. A. Amtmaņa-Briedīša interpretācijā svarīga vieta tika ierādīta sociālajām tēmām, tomēr skatītājus, līdzīgi kā vēlākajos iestudējumos, piesaistīja spilgtie raksturu tēlojumi un latviešu sadzīves ainas. 1975. gadā izrādes atjaunojuma režisors Alfrēds Jaunušans īpaši detalizētu uzmanību pievērsa Antonijas (Astrīdas Kairiša) un Dūdara (Ģirts Jakovļevs) raksturiem, nostādot šos tēlus iestudējuma centrā. 1994. gadā jaunu iestudējumu veidoja Edmunds Freibergs ar Zani Jančevsku Antonijas lomā. 2010. gadā “Skroderdienas Silmačos” Nacionālajā teātrī uzveda režisore Indra Roga, pievēršot īpašu uzmanību paaudžu saiknei Silmaču mājās. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotajā spēles telpā ļauts atdzīvoties arī mirušo gariem, kuri no bēniņiem nolūkojas visās izrādes norisēs, reizēm pat kļūdami par to ierosinātājiem vai līdzdalībniekiem. Antonijas lomā šajā uzvedumā Dita Lūriņa. Latvijas Nacionālajā teātrī veidotajos lugas iestudējumos piedalās viss teātra ansamblis, raksturīga tradīcija ir arī tēlotāju pāreja no vienas vecuma kategorijas citā. Dzejolī “Antonija”, kas publicēts krājumā “Es” (2008), šo fenomenu ar smaidu aplūkojis dzejnieks Kārlis Vērdiņš.

20. gs. otrajā pusē luga “Skroderdienas Silmačos” iestudēta arī citos profesionālajos teātros. Liepājas teātrī to 1956. gadā uzveda režisors Nikolajs Mūrnieks. Luga izrādīta arī Jaunatnes teātrī (1976. gadā) un Rīgas Krievu Drāmas teātrī (1980. gadā). Nozīmīgs ir režisora Viestura Kairiša 1998. gadā Jaunajā Rīgas teātrī veidotais iestudējums, kurā īpaša vērība pievērsta Jāņu rituāla norisēm un ar to saistītajām kaislību spēlēm lugas tēlu attiecībās. 2004. gadā iestudējumu Valmieras teātrī veidoja režisors Oļģerts Kroders, Antonijas lomā aktrise Elīna Vāne.

Luga vairākkārt iestudēta arī ārpus Latvijas. Igaunijā tā 1925. gadā izrādīta Vanemuines teātrī Tartu, 1938. gadā Tallinā, 1977. gadā Pērnavas teātrī Endla, Lietuvā 1936. gadā Kauņas Valsts teātrī (Valstybės teatras), 1956. gadā Kauņas Valsts drāmas teātrī (Valstybinis dramos teatras), 1957. gadā Viļņā Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī, 1993. gadā Jaunatnes teātrī (Jaunimo teatras), 1985. gadā Bulgārijā Ruses pilsētas teātrī.

Lielu atsaucību izpelnījušās lugas “Skroderdienas Silmačos” brīvdabas izrādes. Spilgtākais piemērs tam ir Nacionālā teātra brīvdabas uzvedums Druvienas Silmaču estrādē, kas pirmo reizi tika īstenots 1986. gadā, tolaik vēl Drāmas teātra statusā. 

30.01.2002. Latvijas Nacionālajā teātrī tika parādīts lugas “Skroderdienas Silmačos” pirmiestudējuma simtgadei veltīts uzvedums “Raibraibās dienas”, kurā tika ietverti fragmenti no vairākām R. Blaumaņa lugām un prozas sacerējumiem. Literāro materiālu sakārtoja Rita Melnace, uzveduma režisors bija Mihails Kublinskis.