Novele “Romeo un Jūlija” ir Eiropas kultūrā pazīstama motīva variācija. R. Blaumaņa literārajā darbā izmantots sižets, kas risināts arī angļu dramatiķa Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1597) un Šveices prozaiķa Gotfrīda Kellera (Gottfried Keller) novelē “Ciemata Romeo un Džuljeta” (Romeo und Julia auf dem Dorfe, 1856).

R. Blaumaņa noveles sižeta pamatā ir divu savstarpēji naidīgu dzimtu jauniešu mīlestība. Notikumu priekšvēsture atklāj, ka divus kaimiņus, Lielupmalieti un Mazupmalieti, sanaidojusi interese par vienu un to pašu meiteni, Lazdu Lieni. Vēlāk Liene pieņemta par kalponi Lielupmalieša mājās, savukārt pēc tam viņu apprecējis Mazupmalietis. Mīlestība starp Lielupmalieša dēlu Juri un Mazupmalieša meitu Annu, kam pretī stājas vecāku naids, virza noveles sižetu. Juris pret tēva gribu aiziet no mājām pie Annas. Pēc tam abi jaunieši saņem no Lielupmalieša zīmīti, kurā pavēstīts, ka viņi ir brālis un māsa. Šis atklājums izraisa traģisko finālu, kas sižeta tradīcijā saistīts ar abu jauniešu nāvi. R. Blaumaņa izmantotais incesta motīvs ietver novatorisku pieeju attiecību atklāsmei.

Noveles centrālie tēli ir Lielupmaliešu Juris, Mazupmaliešu Anna, kā arī saimnieki Lielupmalietis un Mazupmalietis. Epizodiski tēlota Lielupmalieša sieva, Mazupmalieša māsa un cilvēki, kas pulcējas krogā, pie kura atjaunojas abu kaimiņu strīds. Personu attiecības lielā mērā nosaka tradicionālā patriarhālā kārtība, kuru, nevēlēdamies sekot vecāku diktātam, liktenīgi izaicina Juris un Anna.  

Noveles centrā ir Jura aiziešana no mājām, lai būtu kopā ar Annu, un ar to saistītais traģiskais atrisinājums. Notikumi ir koncentrēti laikā. Novelē tēlota viena diena un nakts, no agra rīta, pulksten astoņiem, līdz nākamajai rītausmai. Šī koncentrācija ir ar dramaturģisku raksturu, sekojot klasiskajā drāmas teorijā akcentētajam principam, ka darbībai jāiekļaujas viena saules ritējuma robežās. Notikumu gaita iesākas ar konkrētu situāciju, Lielupmalieša gatavošanos braucienam uz baznīcu, taču viņu tajā pavadīt atsakās dēls Juris, jo tēvs aizvien vēl kavējas sniegt atbildi uz jautājumu, vai Jurim būs ļauts precēt Annu. Kad Lielupmalietis dēla vēlēšanos strupi un neatgriezeniski noraida, seko Jura saruna ar māti, kurā viņš paskaidro savu aiziešanu no mājām. Lielupmalieša un Mazupmalieša konflikta vēsture atstāstīta noveles otrajā epizodē, saistot to ar Jura gājienu uz Mazupmaliešiem un viņa satraukumu. Trešā epizode apraksta Jura ierašanos Annas mājās, kuras ir nabadzīgas un nolaistas. Savukārt ceturtajā ainā, kurā tēlotais notikums risinās vienlaikus ar iepriekšējo, raksturota Mazupmalieša bravūra krogā, kur viņš lepojas ar gaidāmajām meitas kāzām. Te Mazupmalietis atkal satiekas ar Lielupmalieti, kurš, līdzīgi citiem apkārtnes ļaudīm, krogā grib iegriezties pēc baznīcas apmeklējuma. Abu starpā izraisās strīds, kura laikā Lielupmalietis klūp un, nespēdams noturēties kājās, visu acu priekšā iekrīt peļķē pie kroga kāpnēm, iesveldamies negantās dusmās. Piektā epizode ir Mazupmaliešu mājās, kad pie Jura ar vēsti no Lielupmalieša divas reizes nāk kalps Mārtiņš, otrajā reizē atnesdams arī liktenīgo zīmīti. Sestajā ainā atspoguļota Jura un Annas aiziešana no mājām, kas saistāma ar pašnāvības domu izraisītu izmisīgu bēgšanu no cilvēkiem, un viņu traģiskā likteņa atrisinājums. Savukārt septītā noveles epizode veidota kā epilogs, tā tēlo divus bērnus, zēnu un meiteni, kuri ezera malā rīta agrumā atrod Jura un Annas pamesto zīmīti, kas izskaidro iepriekšējos notikumus.

Noveles satura atklāsmei būtiska ir tās mākslinieciskā izveide, it īpaši lielā vērība, kas pievērsta detaļām, kā arī tēlojuma gleznieciskums. Rakstnieks cieši saista noveles sižeta un uzbūves klasisko tradīciju ar personiskām detaļām. Pēc R. Blaumaņa brāļa Arvīda liecības, novelē tēlotā Lielupmaliešu istaba, kuras vienīgās greznumlietas ir spogulis un vecs pulkstenis, atbilst “Braku” vecās, 1891. gadā noplēstās dzīvojamās mājas saimnieku istabas izskatam. Spilgti iezīmēts traģiskā paredzējuma motīvs. Kad Juris atstāj tēva mājas un dodas uz Mazupmaliešiem, ceļa malā gulošais akmens "vietvietām apklāts ar iesarkanu sūnu, kura saulē izskatījās pēc sarecējušām asinīm". Dramatiski spilgti tēlots Jura un Annas pēdējais gājiens, kurā viņi abi pirmo reizi ierauga liktenīgo ezeru, kurp nolēmuši doties. "Zeme tapa nelīdzena, ceļš pamazām sāka locīties uz augšu un noveda kalna galā, kur atvērās plašs apskats uz dziļu leju. Lejas vidū vizēja ezers." Noveles noslēgumā Annas izdarīto pašnāvību ļauj nojaust ezera vidū vientuļi peldošā laiva. Literārā darba veidojumā svarīga ir ezera un spoguļa motīvu paralēle, kas saistīta ar varoņu ielūkošanos savā iekšējā pasaulē.

Noveles “Romeo un Jūlija” pirmpublicējums ir 1897. gadā žurnāla “Mājas Viesa Mēnešraksts” 9. numurā. Žurnāla redakcija minētajā numurā ievietojusi arī vairākus citus materiālus saistībā ar literārajā darbā atspoguļoto sižetu, kuri atklāj R. Blaumaņa noveles kontekstu pasaules kultūrā. 1913. gadā novele iekļauta Luda Neimaņa izdoto R. Blaumaņa “Kopotu rakstu” 5. sējumā. Tā publicēta Kārļa Egles sastādītajos R. Blaumaņa “Kopotos rakstos” 1958. gadā, Ievas Kalniņas sastādītajos “Kopotos rakstos” 1994. gadā un citos rakstnieka darbu izdevumos. 1951. gadā novele “Romeo un Jūlija” publicēta R. Blaumaņa stāstu krājumā Maskavā krievu valodā Liānas Blumfeldes (Лиана Гуговна Блюмфельд) tulkojumā ar nosaukumu Ромео и Джульетта. Šis tulkojums vēlāk iespiests arī citos izdevumos. Vācu valodā darba tulkojums ietverts 1953. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā Berlīnē izdotajā R. Blaumaņa izlasē “Desmit latviešu noveles” (Zehn lettische Novellen) ar nosaukumu Romeo und Julia. Tulkojuma autors Valters Bīhāns (Walter Biehahn) darbam izmantojis krievu starpniekvalodu. 1956. gadā Šanhajā publicētajā R. Blaumaņa noveļu krājumā ietverts “Romeo un Jūlijas” tulkojums ķīniešu valodā.    

Novele “Romeo un Jūlija” ir viens no tiem R. Blaumaņa prozas darbiem, kas apliecina rakstnieka literārā veikuma ciešo saikni ar Eiropas rakstniecības tendencēm un tā māksliniecisko savdabību.