V. Šekspīra lugas centrā ir Romeo un Džuljetas attiecības, kurām pakārtotas citu tēlu darbības līnijas. Romeo vecāki lugā attēloti epizodiski, psiholoģiski tos neizvēršot. Lielāka vērība veltīta Džuljetas tēvam un mātei. Sinjors Kapuleti dažādās situācijas atklāj atšķirīgas rakstura iezīmes. Traģēdijas sākumā viņš pret Džuljetu izturas labvēlīgi un saprotoši, tomēr vēlāk, vēlēdamies panākt meitas izdevīgas laulības ar grāfu Parisu, kļūst ass un neiecietīgs. Džuljetas mātei, sinjorai Kapuleti, šāds skarbs spiediens liekas pārspīlēts un viņa cenšas meitu no tā pasargāt. Tomēr, atcerēdamās savu jaunību un to, kā pati kļuvusi par sievu un māti, laulības ar Parisu arī viņa uztver kā pašsaprotamas. Līdzīgu nostāju ieņem Džuljetas aukle, kura līdz tam bijusi Džuljetas atbalstītāja un arī zina par slepeni noslēgtajām laulībām. Traģēdijā aukle tēlota kā enerģiska un vitāla sieviete, kura savas pārplūstošās enerģijas dēļ nonāk komiskās situācijās. Tomēr viņas nevēlēšanās iejaukties Džuljetas vecāku plānos, lai tos aizkavētu un meiteni aizstāvētu, ir pielīdzināma nodevībai pret Džuljetu. No atbildības bēg arī mūks Lorenco, kurš veicis slepeno laulību ceremoniju. Lugas finālā viņš pamet Džuljetu vienu, tādējādi pēc Romeo nāves arī meiteni atstājot viņas traģiskajam liktenim. Sinjoras Kapuleti brāļa dēls Tibalts, Džuljetas brālēns, ir viens no naida turpinātājiem jaunajā paaudzē, no kura vecākā paaudze jau pa daļai ir nogurusi. Tomēr attiecību pretrunas ir tik iesīkstējušas, ka Tibalts nespēj pārvarēt vēlmi ciniski izaicināt Romeo draugu Merkucio. Lai gan Romeo cenšas šo strīdu pārtraukt, Tibalts nogalina Merkucio, bet pēc tam pats mirst divkaujā ar Romeo. Šīs situācijas absurdumu pasvītro arī tas, ka dzimtu savstarpējā radniecība vismaz daļēji pārklājas. Merkucio ir Veronas prinča radinieks tāpat kā Pariss, kurš pretendē uz Džuljetas roku. V. Šekspīra traģēdijā Merkucio raksturs ir detalizēti izstrādāts, tajā apvienojas ciniska realitātes pazīšana ar nepiepildītām un nepiepildāmām ilgām pēc attiecību harmonijas. Šādas ilgas ir raksturīgas arī Romeo un Džuljetas attiecībām. Romeo traģēdijas gaitā aizvien paliek zēniski aizrautīgs, kas ir arī saprotams, ņemot vērā gan viņa, gan Džuljetas pusaugu vecumu. Savukārt Džuljeta, pēc Romeo izraidīšanas cenšoties saglabāt viņu attiecības, spēj pieņemt drosmīgu un patstāvīgu lēmumu, piekrītot mūka Lorenco ieteiktajam situācijas iespējamam, lai gan riskantam risinājumam. Džuljetas garīgais briedums ir viena no centrālajām tēmām V. Šekspīra traģēdijas otrajā daļā, kas būtiski papildina sākotnējo aizrautības motīvu.