Viljama Šekspīra daiļrade simbolizē renesanses kultūras uzplaukumu un mākslinieku spēju pievērsties cilvēka dzīves eksistenciālo problēmu izpētei, kā arī to ietilpīgam un daudzveidīgam attēlojumam. V. Šekspīra dramaturģija, kas tapa 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā, bija cieši saistīta ar konkrētajiem vēsturiskajiem apstākļiem, it īpaši ar monarhijas nostiprināšanos Anglijā karalienes Elizabetes I (Elizabeth I) valdīšanas periodā (1558–1603). Centralizētā pārvalde radīja priekšnoteikumus politiskai un ekonomiskai attīstībai, ko sekmēja arī valsts globālās ietekmes nostiprināšanās. Šo laikposmu tāpat raksturo zinātnes un mākslas strauja attīstība. V. Šekspīra literārais veikums izveidojās no angļu vēlo viduslaiku un renesanses teātra pieredzes, kuras apguvi veicināja viņa skatuves prakse, it īpaši līdzdalība aktieru trupā, kas darbojās “Globusa” (Globe) teātrī. Viņa daiļradē tika pieteikti un risināti plaša mēroga konflikti, aplūkotas filozofiskas, sociālas un psiholoģiskas tēmas, kas izrietēja no laikmeta aktualitātēm un bija ar universālu nozīmi. V. Šekspīrs strādāja visos nozīmīgākajos dramaturģijas žanros, viņš sarakstīja vēsturiskās hronikas, komēdijas, traģēdijas un traģikomēdijas. Rakstnieka darbi ieguva popularitāti jau no to pirmajiem uzvedumiem renesanses laikmetā, tie daudzkārt interpretēti arī vēlākajos gadsimtos.

V. Šekspīrs dzimis ādas apstrādes un cimdu meistara Džona Šekspīra (John Shakespeare) un Mērijas Šekspīras (Mary Shakespeare, dzimusi Ārdena, Arden) ģimenē, kurā bija astoņi bērni. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš noslēdza laulību ar Annu Hetaveju (Anna Hathaway), tajā piedzima trīs bērni – Sūzanna (Susanna), kā arī dvīņi Džūdita (Judith) un Hamnets (Hamnet).

Lai gan V. Šekspīra darbība ir izsmeļoši pētīta, par viņa dzīves un izglītības datiem ir daudz neskaidrību. Tas rosinājis diskusijas par V. Šekspīra darbu autorību, tomēr tā nav pārliecinoši noraidīta. V. Šekspīra izglītība acīmredzot bija salīdzinoši pieticīga, taču varēja sniegt pietiekamu pamatu zināšanām, kas tālāk pilnveidotas un atspoguļotas viņa lugās. Pieņemts uzskatīt, ka 16. gs. 70. gados viņš apmeklēja Karaļa Jauno skolu (King’s New School) Stretfordā, kur mācības notika latīņu valodā un ietvēra literatūras paraugu apguvi. Zināšanas par antīko kultūru apliecina V. Šekspīra literārie darbi, kur izmantoti Senās Romas vēstures materiāli. Citi vēlāko lugu avoti ir renesanses laikmeta itāļu un angļu rakstniecība, angļu vēsturiskās hronikas, kā arī viduslaiku un renesanses teātris, kas piedzīvoja strauju uzplaukumu 16. gs. pēdējā ceturksnī. Nozīmīga bija arī V. Šekspīra dzīves pieredze saskarsmē ar dažādiem sabiedrības slāņiem, tostarp aristokrātiem. Līdzās izrādēm publiskajos teātros aktieri daudzkārt uzstājās arī galmā.

V. Šekspīra nozīmīgākais veikums rakstniecībā ir cieši saistīts ar viņa skatuves darbību. Pirmās drošās ziņas par to ir datētas ar 1592. gadu, kad viņa vārds ir minēts saistībā ar teātru dzīvi Londonā. Tomēr tiek arī pieļauts, ka V. Šekspīrs jau pirms tam iesaistījās ceļojošā teātra trupā un ieguva pirmo skatuves pieredzi; šie minējumi attiecas uz laika posmu no 1585. gada līdz 1592. gadam. 16. gs. 90. gadu sākumā teātru dzīve Londonā jau bija ievērojami attīstījusies. Līdzās 1576. gadā uzceltajai pirmajai stacionārajai skatuvei “Teātris” (The Theatre) bija tapuši citi pastāvīgi spēles laukumi, piemēram, teātri “Priekškars” (The Curtain, 1577) un “Roze” (The Rose, 1587). Šeit tika izrādītas arī V. Šekspīra pirmās, 90. gadu sākumā tapušās lugas. Pēc īslaicīga apsīkuma mēra epidēmijas dēļ teātru darbība Londonā strauji atjaunojās 90. gadu vidū. V. Šekspīrs no 1594. gada bija “Lorda kambarkunga vīru” (Lord Chamberlain’s Men) trupas dalībnieks; no 1603. gada tās nosaukums bija “Karaļa vīri” (King’s Men). Līdz 1598. gadam izrādes notika uz īrētās “Teātra” skatuves, savukārt 1599. gadā tika uzbūvēta pastāvīga ēka – “Globusa” teātris. Viens no teātra līdzīpašniekiem bija arī V. Šekspīrs. Viņš, visticamāk, piedalījās izrādēs līdz pat ugunsgrēkam 1613. gadā, kas ēku nopostīja un pēc kura viņš savu darbību trupā pārtrauca. Līdzās aktīvai darbībai uz skatuves V. Šekspīrs jau no 16. gs. 90. gadu sākuma līdz pat aiziešanai no teātra pievērsās dramaturģijai. Iespējams, ka savus pirmos darbus viņš sacerēja kopīgi ar līdzautoriem, tomēr drīz patstāvīgi sarakstīja lugas, kuru izstrādē ņēma vērā arī trupas aktieru pieredzi un iespējas. Pastāvīgā aktiera prakse, it īpaši darbs “Globusa” teātrī, palīdzēja V. Šekspīram izprast un pilnveidot tos teātra principus, kas bija dominējošie renesanses laikmeta angļu kultūrā.

V. Šekspīra lugas raksturo vēlme un spēja saistīt publikas interesi, risināto problēmu eksistenciāls dziļums un izteiksmes daudzveidība. Daiļrades sākumposmā sacerētas viņa vēsturiskās hronikas. Interese par Anglijas vēsturi visizteiktākā bija valsts politiskās augšupejas spilgtākajā dekādē starp 1588. gadu, kad jūras kaujā tika pieveikta Spānijas flote, tā dēvētā Neuzvaramā Armāda (Armada Invencible), un grāfa Eseksa (Earl of Essex) neveiksmīgo karagājienu uz Īriju 1599. gadā, kam sekoja galma apvērsuma mēģinājums Anglijā, Eseksa arests un sodīšana ar nāvi 1601. gadā. V. Šekspīrs Anglijas vēsturei detalizēti pievērsās 10 hronikās, kurās galvenokārt aplūkoti 15. gs. notikumi, kas veido Elizabetes I valdīšanas laika priekšvēsturi un atklāj monumentālu un dramatisku nācijas dzimšanu. Nozīmīgs viņa daiļrades avots bija Rafaela Holinšeda (Raphael Hollinshed) “Anglijas, Skotijas un Īrijas hroniku” (The Chronicles of England, Scotland and Ireland) otrais izdevums 1587. gadā. Pirmā vēsturisko hroniku tetraloģija tapa 16. gs. 90. gadu sākumā. Tajā ietilpst lugas “Henrijs VI” (Henry VI) trīs daļas (1591–1592), kā arī “Ričards III” (Richard III, 1592–1593), kas ir šīs tetraloģijas pazīstamākais darbs un tuvojas V. Šekspīra vēlāko traģēdiju mērogam. Otrajā vēsturisko lugu tetraloģijā, kas sacerēta no 1595. līdz 1599. gadam, aplūkoti hronoloģiski agrāki notikumi. Tetraloģijā ietilpst “Ričards II” (Richard II, 1595), lugas “Henrijs IV” (Henry IV) pirmā un otrā daļa (1596–1598), kā arī “Henrijs V” (Henry V, 1598–1599). Šie darbi ir mākslinieciski niansēti izstrādāti. Vēsturiskajām hronikām piederīga arī luga “Karalis Džons” (King John, 1596), kurā tēlots šī karaļa valdīšanas laiks 12. gs. un 13. gs. sākumā, un kopā ar Džonu Flečeru (John Fletscher) uzrakstītā “Henrijs VIII” (Henry VIII, 1613), kuras notikumi risinās 16. gs. pirmajā pusē.

Arī V. Šekspīra komēdijas tapa galvenokārt viņa daiļrades sākumposmā. Viņa pirmie dramaturģijas darbi bija lugas “Divi veronieši” (The Two Gentlemen of Verona, 1590–1591) un “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, 1590–1591). Nereti izmantojot aizgūtus sižetus, V. Šekspīrs savos darbos atklāja raksturīgas tēlu īpašības, kam piemita liels vispārinājums. Situāciju komēdijas un raksturu komēdijas elementu savijums ir vērojams lugās “Maldu komēdija” (The Comedy of Errors, 1594), “Sapnis vasaras naktī” (A Midsommer Night’s Dream, 1595), “Jautrās vindzorietes” (The Merry Wives of Windsor, 1602), “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado about Nothing, 1598), “Kā jums tīk” (As You Like It, 1599–1600), “Divpadsmitā nakts” (The Twelfth Night, 1600–1601) un “Gals labs, viss labs” (All’s Well That Ends Well, 1604–1605). Viena no V. Šekspīra daiļrades sākumposma nozīmīgākajām lugām ir traģēdija “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595). Šī un citas sākotnējās traģēdijas saglabāja ticību pasaules pārveides iespējamībai, savukārt vēlākajā posmā autora skatījums kļuva aizvien skeptiskāks. Tas bija saistīts arī ar politisko krīzi Anglijā un karalienes Elizabetes I nāvi 1603. gadā. Skepse parādās jau traģēdijā “Hamlets” (Hamlet, 1600–1601), tā saasinās traģēdijā “Otello” (Othello, 1603–1604), bet it īpaši lugās “Karalis Līrs” (King Lear, 1605–1606) un “Makbets” (Macbeth, 1606). V. Šekspīra traģēdijās “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar, 1597) un “Antonijs un Kleopatra” (Antony and Cleopatra, 1606. gadā vai 1607. gādā) izmantoti antīkās pasaules, galvenokārt Romas Impērijas, vēstures materiāli, taču arī tajās risinātas laikmetīgas problēmas. Mūža otrajā pusē V. Šekspīrs sarakstīja vairākas lugas, kas žanriski var tikt uzskatītas par traģikomēdijām – “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597), “Dots pret dotu” (Measure for Measure, 1603) –, kā arī romanci “Ziemas pasaka” (The Winter’s Tale, 1611). Viena no interesantākajām mūža nogales lugām ir “Vētra” (The Tempest, 1611), kurā atspoguļota nozīmīga renesanses laikmeta aktualitāte – Eiropas saskarsme ar aizjūras teritorijām un to pakļaušana.

V. Šekspīra darbu uzmanības centrā ir globāla mēroga problemātika, kas saistīta ar indivīda vietu un lomu pasaules ainā. Renesanses laikmeta teātris Anglijā tika uztverts kā miniatūrs pasaules modelis. Izrādes “Globusa” teātrī notika, skatītājiem daļēji ieņemot vietas zem klajas debess, viņi bija ciešā kontaktā ar aktieriem, kuri darbojās uz neliela izmēra skatuves. Minimāli tika izmantotas dekorācijas un rekvizīti, spēcīgākais aktierspēles ierocis bija runātais vārds. V. Šekspīra lugās tieši ar vārda starpniecību tiek raksturoti darbības apstākļi un personas, dialogi atklāj tēlu uzskatus un to izpausmes darbības procesā. Autors lielu vērību pievērsis situāciju konkrētībai, tomēr viņa mērķis ir akcentēt liela mēroga nozīmīgus konfliktus. Lielākajā daļā V. Šekspīra lugu darbojas augstdzimušas personas, taču rakstnieks atklāj, ka izvēles, kas jāizdara šiem tēliem, attiecas uz ikviena cilvēka dzīvi. Viens no raksturīgiem V. Šekspīra dramaturģijas aspektiem ir sižeta dinamika un straujš notikumu risinājums, kas uz renesanses laikmeta skatuves viņa darbus ļāva parādīt apmēram divu stundu laikā. Taču rakstnieks spēja iedziļināties arī filozofiskos jautājumos, ko atklāj viņa tēlu monologi un dialogi, izmantojot gan poētisku augstā stila izteiksmi, gan sadzīviskas, nereti parupjas tēlu sarunas, kā arī darbos spēja atklāt lielisku humora izjūtu. Viena no svarīgākajām V. Šekspīra dramaturģijas tēmām ir cilvēka individualitātes apliecinājums un sevis piepildījuma tieksmes. Nozīmīgākie traģiskie raksturi (Hamlets, Otello, karalis Līrs, Makbets) ir kļuvuši par arhetipisku nozīmju nesējiem, savukārt komēdijās izcelti raksturīgi tipi (Falstafs), kuru gaitas atklāj cilvēka vieglprātību, vājības un šaubas.

V. Šekspīra darbiem ir bijusi ilglaicīga un noturīga ietekme pasaules dramaturģijā un teātrī. Tiem ir bagātīga skatuves vēsture Anglijā, kur lugu interpretācijas mainījušās gan 18. gs., kad tika pievērsta īpaša uzmanība izcilu aktieru tēlojumam, gan 19. gs., kad V. Šekspīra darbi tika spēlēti, uz skatuves detalizēti atveidojot tēloto vidi. Tāpat izcila nozīme viņa veikumam bija vācu nacionālās kultūras veidošanās procesā 18. gs. un 19. gs. pirmajā pusē, kad to kā izcilu novērtēja gan Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing), gan Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe). Daudzās kultūrās, kas savu patstāvību nostiprināja 19. gs. otrajā pusē, angļu autora sacerējumi kļuva par nozīmīgu paraugu un atskaites punktu. Svarīga ir arī V. Šekspīra tekstu publikāciju vēsture. Viņa dzīves laikā tika publicēti atsevišķi – gan autorizēti, gan neautorizēti – lugu izdevumi papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). 1623. gadā izdots pirmais V. Šekspīra dramaturģisko darbu izdevums pilnas lapas formātā (in folio) “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Tajā apkopotas 36 lugas.

V. Šekspīra darbu tulkojumi un to skatuves interpretācijas daudzās valodās kļuva par izaicinājumu daudzveidīgo un bagāto izteiksmes līdzekļu lietojuma dēļ. Jelgavas Latviešu biedrības teātrī 1884. gadā tika izrādīta luga “Venēcijas tirgotājs”, tas bija pirmais zināmais V. Šekspīra darbu iestudējums latviešu valodā. Pirmais profesionāli veidotais uzvedums bija šīs pašas lugas iestudējums Rīgas Latviešu teātrī 1888. gadā. Pirmā latviešu valodā iespiestā V. Šekspīra luga bija traģēdija “Hamlets”, kas Jēkaba Rempētera (J. Liekā) tulkojumā izdota 1892. gadā Jelgavā. Pirmais rakstnieka darbu apkopojums latviešu valodā tika uzsākts 1938. gadā, kad iznāca “Kopotu rakstu” pirmais sējums Rūdolfa Egles redakcijā ar sakārtotāja ievadu. Tajā bija ietvertas piecas lugas – “Ričards III”, “Divi veronieši”, “Veltas pūles mīlā” (Love’s Labour’s Lost, 1597), “Maldu komēdija” un “Spītnieces savaldīšana” (ar nosaukumu “Spītnieces pārmācība”). Plašākais izdevums ir V. Šekspīra “Kopoti raksti” sešos sējumos no 1963. gada līdz 1965. gadam. Jauni tulkojumi izdoti arī 21. gs. Apgādā “Jumava” 2004. gadā publicētas lugas “Romeo un Džuljeta”, “Simbelīns” (Cymbeline, 1610) un “Vētra”. 2007. gadā apgādā “Neputns” bilingvālā sējumā izdoti V. Šekspīra “Soneti” (Sonnets) Kārļa Vērdiņa sakārtojumā.     

Raidsabiedrības BBC (British Broadcasting Corporation) 1999. gadā veiktajā aptaujā V. Šekspīrs tika atzīts par aizvadītās tūkstošgades ievērojamāko britu. Rakstnieka piemiņa ir iemūžināta gan Stretfordā, kur apskatei pieejams viņa dzimtais nams (Shakespeare’s Birthplace) un apbedījuma vieta Svētās Trīsvienības baznīcā, gan Londonā, kur ir atjaunots un atvērts “Globusa” teātris. Karaliskā Šekspīra trupa (Royal Shakespeare Company), kuras darbības aizsākumi ir saistāmi ar 1879. gadā dibināto Šekspīra Memoriālo teātri (Shakespeare Memorial Theatre), arī 21. gs. turpina pastāvīgi izrādīt rakstnieka darbus Stretfordā un Londonā, un dodas arī viesizrādēs. V. Šekspīra personības pievilcību un popularitāti vairoja viņa dzīvei un radošajam darbam veltītā filma “Iemīlējies Šekspīrs” (Shakespeare in Love, 1998), tās režiju veidoja Džons Madens (John Madden). Filmas scenārija autors bija britu dramaturgs Toms Stopards (Tom Stoppard), V. Šekspīra lomā bija aktieris Džozefs Fainss (Joseph Fiennes).