Viljama Šekspīra luga, kuras pilnais nosaukums ir “Divpadsmitā nakts jeb Ko jūs vēlaties”, (Twelfth Night, or What You Will), ir viens no rakstnieka brieduma gadu darbiem, kad viņa trupas izrādes jau notika “Globusa” (The Globe) teātrī. Lugā tvertie konflikti attīsta vairākas tēmas (dubultnieku motīvs, mīlestība un apmātība, likteņa nepastāvība), kas jau iepriekš risinātas V. Šekspīra darbos, piemēram, “Divi veronieši” (The Two Gentlemen of Verona), “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, abi 1590–1591), “Maldu komēdija” (The Comedy of Errors, 1594), “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595) un “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597). Viņa lugās sapludināti komiski un dramatiski, vai pat traģiski notikumi, tāpēc zīmīgi, ka atsevišķi komēdijas “Divpadsmitā nakts” motīvi saistīti gan ar V. Šekspīra agrīno traģēdiju “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595), gan lugu “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark, 1600–1601), kas uzrakstīta 17. gs. sākumā. Komēdijas “Divpadsmitā nakts” iespējamās literārās ierosmes rodamas 16. gs. 30. gados tapušajā itāļu komēdijā “Pieviltie” (Gl’Ingannati), kas V. Šekspīram, visticamāk, bija pazīstama angļu rakstnieka Bārnabija Riča (Barnaby Riche) pārstrādātā prozas versijā “Apolonijs un Silla” (Apolonius and Silla, 1581), kuras centrā arī ir jauna sieviete, kas pārģērbusies vīrieša drēbēs. Tomēr par tiešu V. Šekspīra lugas avotu komēdija “Pieviltie” nav uzskatāma, jo angļu autors izmantojis savu parasto metodi, literāro priekšgājēju veikumu radikāli pārveidojot. Svarīgs lugas tapšanā ir vēsturiskais konteksts, jo tās saknes lielā mērā rodamas 16. gs. otrajā pusē strauji pieaugošajā renesanses laikmeta ceļojumu dinamikā, kas saistīta gan ar jaunas pieredzes apgūšanu, gan iespējamiem apdraudējumiem, kas vismaz daļēji motivē vēlmi slēpt savu identitāti.  

V. Šekspīra lugas sižets ir saistīts ar nokļūšanu nezināmā zemē pēc nupat kā notikušas kuģa bojāejas. Lugas centrālais tēls Viola, kas cietusi šajā katastrofā, kurā, iespējams, laupīta viņas brāļa dzīvība, un viena nonākusi nepazīstamajā Ilīrijas zemē, nolemj pārģērbties vīrieša drēbēs un doties uz valdnieka Orsino galmu, kur, pieņēmusi Cezario vārdu, kļūst par valdnieka pāžu. Jau pirms nokļūšanas galmā Viola uzzina, ka Orsino nelaimīgi iemīlējies grāfienē Olīvijā, kura nolēmusi septiņus gadus nenoņemt sēru plīvuru pēc sava brāļa nāves. Orsino lūdz, lai pāžs cenšas mainīt Olīvijas domas, un, kad par Cezario pārģērbusies Viola ierodas grāfienes namā, Olīvija viņā iemīlas. Šis sarežģījums iegūst jaunu pavērsienu pēc tam, kad grāfienes nama tuvumā parādās Violas brālis Sebastians, kuru uzskatīja par noslīkušu. Viņš pieņem Olīvijas izteikto precību piedāvājumu, kurš domāts Cezario, un laulība starp Olīviju un Sebastianu tiek noslēgta. Pēc vairākiem pārpratumiem, kad hercogs pārmet Cezario šķietamo viltvārdību, atklājas Violas un Sebastiana patiesās identitātes. Lugas fināls norāda arī uz Orsino un Violas iespējamām laulībām, jo Viola hercogā slepeni iemīlējusies tūlīt pēc nokļūšanas galmā. Paralēlu sižeta līniju lugā veido vēstījums par dzīves baudītājiem, Olīvijas tēvoci seru Tobiju Belču, kurš, izmantojot Olīvijas labvēlību, uzturas viņas galmā, kā arī viņa draugu seru Andreju Eigjūčiku, sauktu par Bālģīmi. Viņi abi ne tikai pavada laiku izpriecās, bet ar Olīvijas istabmeitas Marijas palīdzību izjoko nama pārvaldnieku Malvolio, kurš neslēpj nepatiku pret abiem uzdzīves tīkotājiem. Ar pašu sacerētas vēstules palīdzību viņiem izdodas pārliecināt Malvolio, ka grāfiene viņā iemīlējusies un kā viņa jūtu apliecinājumu sagaida visai dīvainu un pārdrošu rīcību. Malvolio pārvērtības grāfieni izbrīna, liekot domāt, ka viņas pārvaldnieks zaudējis veselo saprātu. Lugas beigās šī līnija tiek daļēji atrisināta, jo Malvolio tiek atbrīvots no īslaicīga ieslodzījuma, tomēr no citām lugas personām šķiras ar neapmierinātību un slēptām dusmām. Nav piepildījušās Eigjūčika cerības uz grāfienes roku, savukārt sers Tobijs precas ar Mariju.      

V. Šekspīra lugas centrālie tēli saistīti ar abām sižeta līnijām. Vienā no tām īpaša nozīme ir Violai, Orsino un Olīvijai, savukārt komiskajā darbības līnijā dominē sera Tobija, Marijas un sera Andreja, kā arī Malvolio attiecības. Abas līnijas saista mīlestības tēma, kas risināta visai atšķirīgā intonācijā, tomēr zināmā mērā atbalsojot vienai otru. Hercogs Orsino savā mīlestībā ir melanholisks, viņš kavējas mūzikas pasaulē, kas rosina viņa sapņus, tomēr nav gatavs aktīvai rīcībai un savā vietā runāt ar Olīviju sūta pāžu. Arī Olīvijas tēlā dominējošā ir vēlme nošķirties no apkārtējās pasaules, apzināti vai neapzināti sēras par brāļa nāvi izmantojot kā aizbildinājumu. Sastopot Cezario, kļūst acīmredzami, ka apņemšanās ilgu laiku pavadīt sēru drānās neatbilst Olīvijas būtībai, un jaunais pāžs viņu ieinteresē tik strauji, ka grāfiene jau tūlīt ir gatava atsegt seju. Viola savas jūtas pret hercogu spiesta ilgstoši turēt noslēpumā, un viņa dotais uzdevums uzrunāt Olīviju nostāda jauno sievieti neizdevīgā situācijā. Violai jāsaglabā sava cieņa un jāpaļaujas uz laika ritējumu, kas nostādīs visu īstajās vietās. Lugas sižeta risinājumā līdz ar viņas brāļa Sebastiana parādīšanos tā šķietami arī notiek. Tomēr notikumu gaita ļauj uzdot jautājumus gan par Violas piespiedu pasivitāti, gan Olīvijas gatavību mainīt agrākās domas, kas noved pie laulībām ar Sebastianu, kuru viņa faktiski nemaz nepazīst, gan hercoga lēmumu savu dzīvi sastīt ar Violu, kuru viņš ir redzējis tikai vīrieša drēbēs. Sižeta sagatavotie notikumu pavērsieni centrālajiem tēliem ir negaidīti, tie liek šaubīties par ciešanu patiesumu un jūtu noturību. Šī tēma ir aktuāla arī saistībā ar otru sižeta līniju, kurā dominējoša ir vieglprātība un nepastāvība. Gan uzdzīves motīvi, gan Marijas un viņas sabiedroto vēlme izsmiet pedantisko pārvaldnieku Malvolio, kurš pilnīgi pārvēršas, kad viņa rīcību sāk diktēt iedoma par grāfienes iemīlēšanos, atklāj tēlus, kuri lielāko uzmanību pievērš mirkļa baudām, kā arī tos, kas gatavi strauji mainīt savu viedokli iespējama labuma meklējumos. Nozīmīgs ir arī āksta Festes tēls, kura pārdomas atklāj cilvēku mainīgo dabu un guvuma īslaicību.

Savās komēdijās, kurās V. Šekspīrs ievija vairākas patstāvīgas sižeta līnijas, viņš tās visbiežāk izmantoja šķietami atšķirīgo notikumu satuvinājumam pēc līdzības vai kontrasta principa. Lugā “Divpadsmitā nakts” pārmaiņus risinātas ar Orsino, Violas un Olīvijas tēliem saistītās romantiskās norises, kā arī humoristiskais blakus sižets. Kas vienā sižeta līnijā saistīts ar skumjām un melanholiju, otrā izmantots, uzsverot dzīves prieku baudīšanu, tāpat kā laimes īslaicīgumu un mānīgumu. Patiesības un maldu līdzāspastāvēšana ir viena no centrālajām renesanses un V. Šekspīra daiļrades tēmām.

V. Šekspīra komēdijas veidojumā atklājas gan universāli attiecību modeļi, gan laikmeta noskaņas un pārvērtības. Viena no lugas “Divpadsmitā nakts” stila atslēgām ir tās norišu pietuvinājums Ziemassvētku perioda beigām, kas to cieši saista ar karnevāla laiku kā paradoksāli apvērsta pasaules modeļa atspoguļojumu. Tradicionāli 6. janvāra datums saistīts gan ar dāvanām, ko trīs Austrumu gudrie nes jaundzimušajam Jēzum, gan Jēzus kristīšanu. Šie galvenokārt ar reliģiskajiem priekšstatiem saistītie svētki vēlīnajos viduslaikos ieguva arī pagānisku saturu, divpadsmitajai naktij, līdzīgi kā vasaras saulgriežiem, kļūstot par brīdi, kad nav spēkā tradicionālie morāles likumi un par dominējošo kļūst brīvdomīga visatļautība. Sižeta līnijā, kas saistīta ar seru Tobiju un seru Andreju, šie apvērstās pasaules motīvi kļūst par centrālajiem, un zināmā mērā tie dominē arī visā lugā. Tomēr būtiski ir arī tie iespējamie interpretācijas aspekti, kas ņem vērā lugas sarakstīšanas laika situāciju, tostarp aktualizējot lugas darbības vietas Ilīrijas nozīmi. Vēsturiskā Ilīrija ir saistāma ar teritoriju Vidusjūras austrumos, kas nosacīti ietver mūsdienu Slovēnijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes un Albānijas piekrastes reģionu. Šis apvidus 16. gs. bija venēciešu un Osmaņu Impērijas tirdzniecības interešu robežzona, kuras statusu noteica abu lielvaru savstarpējie līgumi, tomēr te pastāvīgi risinājās konflikti, kas atspoguļoja pārmaiņas spēku samērā. Arī ar to izskaidrojama Violas nepieciešamība mainīt savu identitāti svešajos apstākļos, kas ir neparedzami un var kļūt viņai draudīgi. Turklāt šajā lugā Viola ne tikai pārģērbjas vīrieša drēbēs, bet V. Šekspīra darbiem netipiski sevi galmā pozicionē kā einuhu, kas, iespējams, tiek darīts, lai iegūtu un nostiprinātu savu statusu Osmaņu Impērijas galmam raksturīgā, valdniekam pietuvinātā pozīcijā. Dekadentiskā noskaņa Orsino galmā, kur valdnieka laiskās skumjas tiek kliedētas mūzikas pavadījumā, atbilst šādai interpretācijai. Uz slēptiem konfliktiem dažādu grupējumu starpā, tostarp slepenu uzbrukumu draudiem, savukārt norāda kuģa kapteinis Antonio, kurš palīdzējis glābt Violas brāļa Sebastiana dzīvību un pavada viņu Ilīrijā, lai gan apzinās, ka viņam draud briesmas un hercoga atriebība. 16. gs. otrās puses Anglijas aizvien pieaugošā impēriskā ietekme, kas tika nostiprināta joprojām valdošo konfliktu un nestabilitātes ietvarā, ir kontekstuāli nozīmīga problēma, kas skarta arī V. Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs”, atklājot Antonio piederošo kuģu globālos ceļus un to pastāvīgo apdraudētību.    

Pirmās drošās ziņas par komēdijas “Divpadsmitā nakts” izrādi datētas ar 1602. gada februāri. 1623. gadā luga tika publicēta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kura nosaukums – “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā luga izdota 1924. gadā Rīgā “Letas” apgādā Jāņa Sudrabkalna atdzejojumā. Atkārtots iespiedums bija 1964. gadā Kārļa Egles sakārtoto V. Šekspīra “Kopotu rakstu” izdevuma 3. sējumā Latvijas Valsts izdevniecībā Rīgā. Šai publikācijā izmantota J. Sudrabkalna un Valdas Beitānes rediģēta agrākā teksta versija. 

“Divpadsmitā nakts” ir viens no populārākajiem V. Šekspīra darbiem, par kuru interesi sekmējis gan romantisko attiecību tēlojums, gan groteskais humors. Sieviete, kura pārģērbusies vīrieša drānās un romantiski iemīlējusies, ir renesanses laikmeta drāmā daudzkārt tēlots motīvs. Mārtiņš Zīverts to izmantoja V. Šekspīra personības atklāsmei lugā “Āksts” (1937). Šīs lugas tēlā Viljamā Šekspīrā iemīlējies viens no viņa trupas aktieriem Henrijs Kendels, kas ir vīrieša drēbēs pārģērbusies sieviete Henriete. M. Zīverta lugā Henrietes un Viljama izskaidrošanās skatā ir vērojamas paralēles ar Violas un hercoga Orsino dialogu komēdijas “Divpadsmitā nakts” otrā cēliena ceturtajā ainā. Līdzīgs motīvs izmantots arī spēlfilmas “Iemīlējies Šekspīrs” (Shakespeare in Love, 1998) sižetā, kuras scenārija autors ir britu dramaturgs Toms Stopards (Tom Stoppard).     

V. Šekspīra komēdiju viņa trupa pirmoreiz izrādīja 17. gs. sākumā. Latviešu valodā luga ar nosaukumu “Juku jukām” pirmo reizi iestudēta 1904. gadā Rīgas Latviešu teātrī Jēkaba Dubura režijā. Tās tulkotājs bija dzejnieks Edvards Treimanis-Zvārgulis. 1913. gadā šajā teātrī luga izrādīta ar nosaukumu “Kā jums tīk jeb Juku jukām”. Šis Frīdriha Podnieka iestudējums tika veidots pēc Meiningenas teātra (Meininger Theater) inscenējuma parauga, izmantojot vācu režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) skatuves iekārtojumu. 1921. gadā Dailes teātrī V. Šekspīra komēdiju iestudēja režisors Eduards Smiļģis. Šajā izrādē tika izmantots J. Sudrabkalna atdzejojums. 1926. gadā luga uzvesta Jelgavas Latviešu teātrī, savukārt 1932. gadā tā izrādīta Valmieras (tolaik Ziemeļlatvijas) teātrī. 1933. gadā komēdiju “Divpadsmitā nakts” Dailes teātrī vēlreiz inscenēja E. Smiļģis, Violas lomā šajā iestudējumā bija Lilita Bērziņa. 1942. gadā ar nosaukumu “Jums pa prātam” luga izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī (tolaik Rīgas Dramatiskais teātris) Osvalda Uršteina režijā. Pēc Otrā pasaules kara, 1946. gadā, bēgļu gaitās Vācijā komēdija “Divpadsmitā nakts” uzvesta Mērbekas Latviešu teātrī. O. Uršteina iestudētā izrāde kļuva par vienu no nozīmīgākajiem latviešu trimdas teātra notikumiem. Padomju okupācijas periodā V. Šekspīra luga vispirms izrādīta 1948. gadā un pēc tam 1951. gadā Valmieras teātrī Žaņa Vīnkalna režijā. 1951. gadā luga Felicitas Ertneres režijā iestudēta arī Dailes teātrī. 1964. gadā Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī “Divpadsmitās nakts” uzvedumu veidoja režisors Jānis Zariņš ar Veltu Līni Violas lomā. 1966. gadā veikts šī iestudējuma ieraksts Latvijas Radioteātrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lugu 2009. gadā Valmieras teātrī iestudēja igauņu režisors Andress Lepiks (Andres Lepik).