Felicita Ertnere bija unikāla parādība Latvijas teātra dzīvē. Klusa un iejūtīga, vienmēr nosvērta, ar bezgala lielu pietāti pret saviem kolēģiem un viņu radošo darbu – viņa atstājusi nozīmīgas pēdas gan Dailes teātra īpatnējā stila veidošanā, gan arī aktieru personību izaugsmē. Viņas smalkjūtīgajā un gudrajā vadībā izauguši vairāku paaudžu aktieri. F. Ertnere bija pacietīga pedagoģe un dziļa, smalka māksliniece ar bagātu garīgo kultūru – sākumā plastikas un ritmikas, vēlāk aktiermeistarības jomā un režijā.
Saistītie šķirkļi
Felicita Ertnere. Rīga, 1921. gads.
Satura rādītājs
Izcelšanās, izglītība un ģimene
F. Ertnere dzimusi lauksaimnieku Mārtiņa un Annas Ertneru ģimenē Siguldas pagasta Spriguļos. Skolas gaitas viņa sāka Suntažos, vēlāk mācījās Madlienas draudzes skolā (1900–1904). Jau agrā jaunībā F. Ertnere piedalījās amatieru izrādēs Siguldas tautas namā. Pēc draudzes skolas beigšanas viņa mācījās Viļa Olava komercskolā Rīgā (1904–1911), kur bieži apmeklēja teātra izrādes. Mācības F. Ertnere turpināja Pēterburgā Pētera Leshafta (Пётр Францевич Лесгафт) Augstākajos sieviešu kursos (1912–1914) un P. Leshafta Fiziskās audzināšanas institūtā (1914–1917). P. Leshafts bija fiziskās audzināšanas zinātniskās sistēmas radītājs, un viņa ideāls bija harmoniski attīstīts cilvēks. Šajā laikā F. Ertnere iepazinās ar Fransuā Delsarta (François Alexandre Nicolas Chéri Delsarte) atziņām par izteiksmīgu kustību un žestu, kā arī ar Emīla Žaka-Dalkroza (Émile Jaques-Dalcroze) ritmikas mācību un šos principus vēlāk izmantoja praksē Dailes teātrī. 1913. gadā Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības veidotajā Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” pirmuzvedumā (rež. Oskars Kandāts) viņa spēlēja Zani. F. Ertnere arī ir beigusi Sofijas Aueres (Софья Венедиктовна Ауэр) ritmiskās vingrošanas un plastikas studiju (1919). Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma studija piedalījās teatralizētos uzvedumos. Petrograda tajā laikā bija nozīmīgs mākslas dzīves centrs, kur F. Ertnere tikās ar krievu kultūras dižgariem, dzejniekiem, teātra mākslas revolucionāriem, apmeklēja muzejus, izstādes un teātra izrādes. Turpmāk visu mūžu viņa augstu vērtēja krievu mākslu un literatūru. Aleksandra Tairova (Александр Яковлевич Таиров, īst. uzv. Корнблит) vadītais Maskavas Kamerteātris (Камерный театр) kļuva par F. Ertneres paraugu, apstiprinot domu par ritmikas un izteiksmīgas kustības nozīmi izrādē. Pēc mācību beigšanas viņa strādāja par fiziskās audzināšanas skolotāju Anatolija Lunačarska (Анатолий Васильевич Луначарский) internātskolā Petrogradā (1917–1920), kur kopā ar audzēkņiem iestudēja arī izrādes. 1920. gadā, ciemojoties Latvijā, pēc Andreja Kurcija (īstajā vārdā Andrejs Kuršinskis) aicinājuma F. Ertnere un sāka strādāt par kustību disciplīnu pasniedzēju Tautas augstskolas dramatiskajā studijā.
F. Ertneres meita Anna Bērziņa (dz. Ertnere) kļuva par ķīmiķi.
Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas
Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis uzskatīja, ka kustība un ritms ir visas teātra mākslas pamatā un izrādē ir jāvalda skaidrai līnijai. Viņš mīlēja dinamiku un žesta izteiksmīgumu. Pēc Jāņa Munča ieteikuma 1920. gada nogalē E. Smiļģis aicināja F. Ertneri kļūt par jaunā Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātra līdzveidotāju un plastikas konsultanti. Viņas pienākumos ietilpa aktiera ārējo izteiksmes līdzekļu – kustību, žesta, ritma un plastikas – izkopšana. F. Ertnere kļuva par E. Smiļģa tuvāko domubiedri un palīdzi viņa māksliniecisko nodomu īstenošanā. F. Ertnere spēja izrādēm piešķirt ritmiskumu un dinamisku formu, praksē realizējot E. Smiļģa teorijas un atrisinot kustībā viņa fantāzijas. Viņa nostrādāja Dailes teātrī visu mūžu, kopš pirmās sezonas līdz pat savai nāvei. F. Ertnere apglabāta līdzās E. Smiļģim.
E. Smiļģis un viņa vērienīgie inscenējumi vienmēr bija priekšplānā, un F. Ertnere – ārēji klusa un nemanāma – mācīja jaunos aktierus, atraisot viņu ķermeni, lai kustība palīdzētu atklāt domu, ideju. Vēlāk E. Smiļģis sāka viņai uzticēt atsevišķu epizožu un skatu izstrādāšanu. F. Ertnere strādāja pie tēlu attiecībām, slīpēja dialogus, veidoja izteiksmīgas mizanscēnas, kopa aktieru stāju, ritma izjūtu, mērķtiecīgu kustību un žestu, atrodot precīzu izteiksmi iekšējās darbības procesiem.
Kad ilgus gadus F. Ertnere bija palīdzējusi E. Smiļģim veidot lielos inscenējumus, viņa pievērsās patstāvīgam režijas darbam Dailes teātra Mazajā ansamblī, iestudējot Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (1939), Ādolfa Alunāna darbu “Seši mazi bundzinieki” (1939) un Annas Brigaderes “Raudupieti” (1940).
Padomju okupācijas laikā – 1940. gadā – F. Ertnere tika nozīmēta darbā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPRS) Valsts Operas un baleta teātrī, kur nostrādāja vienu sezonu. Tad viņa atgriezās Dailes teātrī gan kā aktiermeistarības pedagoģe, gan režisore. Kopš 40. gadu vidus F. Ertnere bija līdzrežisore gandrīz visiem vērienīgajiem E. Smiļģa inscenējumiem, izstrādājot tēlu attiecības un psiholoģiskās nianses: Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1943; 1953), “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1946) un “Hamlets” (Hamlet, 1959), Andreja Upīša “Spartaks” (1945), Raiņa “Uguns un nakts” (1947), “Indulis un Ārija” (1950), “Pūt, vējiņi!” (1955), “Spēlēju, dancoju” (1956) un “Ilja Muromietis” (1962), Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1949) un “Karš un miers” (Война и мир, 1960), Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 1956), Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1958), Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964) un citiem. Kā režisore kopā ar E. Smiļģi F. Ertnere ir veidojusi ap 40 iestudējumu. Laba sadarbība viņai izveidojās arī ar Arnoldu Liniņu: V. Šekspīra “Ričards III” (Richard III, 1972), R. Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973), Miervalda Birzes (īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš) “Tā nebija pēdējā diena” (1975).
No kreisās: aktieris, administrators Pauls Melducis, galvenais režisors Eduards Smiļģis, stāv aktrise, kustību režisore Ērika Ferda, scenogrāfs Ģirts Vilks, skatuves mākslas pedagoģe un režisore Felicita Ertnere Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī iestudētās Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju" mēģinājumā. Rīga, 1956. gads.
Savās patstāvīgi iestudētajās izrādēs F. Ertnere akcentēja aktieru tēlojumu, psiholoģisko padziļinājumu, viņas iestudējumiem bija raksturīgs smalks tēlu attiecību izstrādājums un cilvēka iekšējo procesu atklāsme. Parasti režisore iestudēja nelielas formas izrādes, kas izteikti atšķīrās no galvenā režisora lielajiem inscenējumiem. Raksturīga F. Ertneres darba iezīme bija tā, ka viņa vienmēr noskatījās katru savu iestudēto izrādi. Viņas pirmā režijas izrāde bija Juzefa Bliziņska (Józef Bliziński) “Pans Damāzijs” (Pan Damazy, 1938). F. Ertnere īpaši pievērsās krievu klasikas darbiem. Viņa iestudējusi Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) darbus “Bez vainas vainīgie” (Без вины виноватые, 1950), “Pēdējais upuris” (Последняя жертва, 1950) un “Sniegbaltīte” (Снегурочка, 1948). Divas reizes viņa iestudēja Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) darbu “Trīs māsas” (Три сестры, 1951; 1959), radot smeldzīgu stāstu par cilvēka sapņu bojāeju. Īpaši nozīmīga dramaturģe F. Ertnerei bija Venta Vīgante, viņa iestudēja četras autores lugas: “Palmas zaļo vienmēr” (1959), “Diena sākās kā parasti” (1962), “Pēter, kur tavi dēli?” (1965), “Parastais 1 x 1” (1972). Nozīmīgi iestudējumi bija arī Raiņa “Pūt, vējiņi” (1945, kopā ar Margu Teteri un Emīlu Maču; 1953), Eižena Skriba (Augustin-Eugène Skribe) “Glāze ūdens” (Le Verre d’eau, 1950), R. Blaumaņa “Ugunī” (1963, kopā ar Veltu Krūzi), Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966), V. Šekspīra “Liela brēka, maza vilna” (1968) un Raiņa “Indulis un Ārija” (1971, kopā ar Edgaru Zīli). Kopumā F. Ertnere patstāvīgi iestudējusi vairāk nekā 30 izrādes.
F. Ertnere bija ritmoplastikas pasniedzēja Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos (1921–1938). Viņa strādāja par skatuves kustību pasniedzēju (1923–1943) un aktiermeistarības pasniedzēju (1946–1950) Latvijas Valsts konservatorijā, kā arī LPSR Valsts Teātra institūtā (1947–1950). Dailes teātra studijās viņa mācīja aktiermeistarību un ritmiku, kā arī bija Trešās studijas vadītāja.
Felicita Ertnere Viļa Olava komercskolā Rīgā. 1910. gads.
Latvijas kultūras darbinieki pie Turaidas Rozes kapa Siguldā. 1925. gads.
Skats no Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!" iestudējuma Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī. Rīga, 1955. gads.
Eduards Smiļģis un Felicita Ertnere. Rīga, 50., 60. gadi.
Valsts un sabiedrības novērtējums, apbalvojumi
Padomju otrreizējās okupācijas laikā F. Ertnere saņēma LPSR Nopelniem bagātās mākslas darbinieces goda nosaukumu (1947), LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1950), LPSR Teātru pavasara skatē balvu par režiju izrādei “Hamlets” (1959), LPSR Teātru pavasara skatē prēmiju par režiju izrādei “Palmas zaļo vienmēr” (1960), Jēkaba Dubura balvu par izciliem sasniegumiem teātra režijā un pedagoģijā (1971), PSRS tautu dramaturģijas un teātra mākslas Vissavienības festivāla LPSR teātru skatē balvu par režiju izrādei “Ričards III” (1973).
Blakus Spriguļu mājām ir tēlnieces Solveigas Vasiļjevas veidotais F. Ertnerei veltītais piemineklis “Žests” (1991).
Multivide
Felicita Ertnere. Rīga, 1921. gads.
Felicita Ertnere Viļa Olava komercskolā Rīgā. 1910. gads.
Latvijas kultūras darbinieki pie Turaidas Rozes kapa Siguldā. 1925. gads.
Skats no Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!" iestudējuma Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī. Rīga, 1955. gads.
No kreisās: aktieris, administrators Pauls Melducis, galvenais režisors Eduards Smiļģis, stāv aktrise, kustību režisore Ērika Ferda, scenogrāfs Ģirts Vilks, skatuves mākslas pedagoģe un režisore Felicita Ertnere Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī iestudētās Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju" mēģinājumā. Rīga, 1956. gads.
Eduards Smiļģis un Felicita Ertnere. Rīga, 50., 60. gadi.