Lugas “Spēlēju, dancoju” tapšana cieši saistīta ar izjūtām, kādas dzejniekā radīja Pirmais pasaules karš Latvijā un tā raisītie draudi latviešu nācijas eksistencei. Rainis literārajam darbam devis žanra apzīmējumu “velnu nakts piecos cēlienos”, tā emocionālo aizmetni veidojuši bērnības iespaidi Randenes muižas rijā. Par lugā aplūkoto vielu dzejnieks domājis ilgākā laika periodā, sākot jau no 20. gs. sākuma, kad 1904. gadā tika iecerēts sižets par dzīrēm velnu rijā un velnu izdzīšanu, pateicoties uzņēmīgam un atjautīgam puisim. 1914. gada pavasarī dažas no šīm idejām tika saistītas ar lugu “Zīles vēsts”, kas palika neizstrādāta. Lugas “Spēlēju, dancoju” iecere tika konkretizēta 1914. gada decembrī, svarīga nozīme tās tapšanā bija nosaukumā minētās dziesmas motīvam. Dramaturģiskais darbs tika uzrakstīts īsā laika posmā 1915. gada janvārī un februārī, taču pilnā apjomā publicēts tikai 1919. gadā.

“Spēlēju, dancoju” ir ideju drāma, kuras centrā ir jautājums par mākslinieka misiju un attiecībām ar tautu laikmeta griežu situācijā. Darba uzrakstīšanā svarīgi bija gan kara laika pārdzīvojumi, kas veidoja tā tapšanas emocionālo fonu, gan jautājums par mākslinieka atbildību un iespējām ietekmēt vēstures gaitu. Sižeta norises saistītas ar spēlmani Totu, cilvēku no tautas un – Raiņa izpratnē – ģeniālu mākslinieku, kurš līdz ar vairākiem citiem ķekatniekiem jeb dākiem ierodas kāzās un kuram iepatīkas jautrā un enerģiskā līgava Lelde. Kāzu norisē iejaucas neparedzēts notikums, līgavas pēkšņa un racionāli neizskaidrojama nāve, kas saistīta ar mirušā Kunga no Leldes simboliski izsūktām trim asins lāsēm. Lai Lelde varētu atgriezties dzīvē, Tots dodas viņu meklēt pazemes valstībā, kur satiekas gan ar Kungu, gan velniem. Viņš izrāda apņēmību un atjautību, iztur visas grūtības un pārbaudījumus, un, tieši pateicoties Tota drosmei un apņēmībai, Lelde var atkal atgriezties zemnieku sētā. Tomēr viņa joprojām ir bez dzīvības, un, lai viņa atdzimtu, vajadzīgs Tota upuris, ziedojot Leldei trīs asins lāses un tādējādi pašam ejot nāvē. Tots ziedojumu uzņemas, neraugoties uz to, ka alkst dzīves un lieliski apzinās tās vērtību. Mierinājums ir vienīgi Tota dziesma, kas turpinās skanēt, jo dziesmai ir treji loki, tāpēc tai piederīgs gan pagātnes un tagadnes, gan arī nākotnes laiks. Neraugoties uz tēlu daudzveidību, Raiņa lugas sižets ir visai lakonisks, literārā darba galvenā vērtība ir tās sarežģītajā un bagātajā simbolikā.       

Lugas centrālās personas ir spēlmanis Tots un Lelde, kura Raiņa skatījumā iemieso arī Latviju jeb Latvi. Tota raksturs veidots niansēti, atklājot arī viņa šaubu brīžus, tēla raksturojumā savijas priekšstats par vienkāršu, mazliet bravūrīgu puisi ar to izredzētību, ko viņam piešķir talants, ar mūziku saistītās īpašās spējas un jūtīgā sirds. Leldes dzirkstošais dzīvesprieks, kas atklājas kāzu ainā, sižeta risinājumā zūd, kad jaunā sieviete nonāk mirušo pasaulē, un viņa to atgūst tikai lugas beigās, pateicoties Totam un vispārināti iezīmējot Latves apspiestības beigas. Arī citos lugas tēlos ietverta simboliska nozīme. Tota atbalstītāji ir reizē ar viņu kāzās atnākušie dāki, vecene Ragana, Klibais nabags un Aklais, kuri ar saviem padomiem un tiešu iejaukšanos konkrētās lugas situācijās palīdz Totam izturēt, lai gan grūtākajos brīžos visi lēmumi jāpieņem viņam pašam. Spēlmaņa noskaņojuma atbalss ietverta Zemes vēzīša tēlā. Svarīga ir arī Tota saikne ar mirušajiem, kuru pārdzīvojumiem un pieredzei jākļūst par varoņa spēku vairojošu faktoru, savienojot mirušo un dzīvo vienotā veselumā. Simboliski šī doma izteikta Miroņu svecītes tēlā, kas lugas svarīgākajās situācijās ļauj Totam pārvarēt visus pretspēkus. Zemes vēzīts un Miroņu svecīte pieder Raiņa darbos izmantotajiem neorganiskajiem simboliem, atšķirībā no organiskajiem, kas saistāmi ar drāmas personu attēlojumu. Viens no nozīmīgākajiem Tota pretiniekiem ir mirušais Kungs, kurš naktīs augšāmceļas, lai sūktu cilvēku asinis. Viņš tērpts 18. gs. kostīmā, Raiņa izpratnē šis tēls vispārina vācu muižniecības varu Baltijā. Simboliska nozīme ir Kunga ienaglošanai zārkā, pirms Tots un Lelde atgriežas virszemē. Tomēr Tots, pretēji padomiem, neiedur Kungā pīlādža mietu, lai viņu pilnīgi iznīcinātu. Tādējādi tiek akcentēta doma, ka tagadne ir nesaraujami saistīta ar pagātni, kuru nedrīkst nodot pilnīgai aizmirstībai. Lugā tēloto velnu vidū redzamākā figūra un cienīgs pretnis ir Trejgalvis, kurš, novērtējot Tota garīgo spēku, kādā no lugas epizodēm viņu pat nodēvē par savu dēlu. Līdzīgu apzīmējumu lieto arī Aklais, un šie izteikumi jāvērtē kā simboliski vispārinājumi, jo Totā kā ģeniālā māksliniekā faktiski saplūdusi visa cilvēces pieredze. Vairāk sadzīviskā plānā tēloti kāzu dalībnieki, līgavainis Zemgus, Meitas (līgavas) māte un Dēla (līgavaiņa) māte, arī Vagars, kurš saistīts ar agrākajiem tautas izkalpinātājiem. Kāzu ceremonijā simboliski vienojas dažādi latviešu nācijas sociālie slāņi, tomēr šī savienošanās nav vienkārši īstenojama ne reālā, ne simboliskā līmenī.    

Lugas kompozīcijā Rainis sekojis klasiskās dramaturģijas paraugiem, piecu cēlienu uzbūvei ar gredzenveida kompozīciju. Pirmais cēliens risinās istabā, kas izpušķota Leldes un Zemgus kāzām. Tālākajos cēlienos, kad Lelde nonākusi mirušo pasaulē, Tots nokļūst gan senā kapsētā, gan velnu rijā, gan kaulu kambarī. Viens no centrālajiem caurviju motīviem pazemē saistīts ar mirušā Kunga zārku. Pēdējā cēlienā, Totam un Leldei atgriežoties virszemē, lugas darbība lokalizēta kāzu nama pagalmā.  

Notikumu risinājumā Rainis izvēlējies cikliskuma principu, iesākot un noslēdzot darbību zemnieku sētā, savukārt lugas vidusposms norisinās vietās, kas saistītas ar pazemi. Darbība koncentrēta vienas nakts ietvaros, līdzīgi kā lugā “Pūt, vējiņi!” atspoguļoti vienas dienas notikumi, kuros tomēr iezīmējas būtiskas pārmaiņas cilvēku likteņos. Gan luga “Pūt, vējiņi!”, gan “Spēlēju, dancoju” saistīta ar precību rituāliem, turklāt notikumu norise iegūst neparedzētu virzību. Leldes un Zemgus kāzās ierodas spēlmanis Tots, kurš iemīl Leldi; vēl negaidītāka ir līgavas pēkšņā nāve, kad pēc trim viņas asins lāsēm ieradies mirušais Kungs. Raiņa darbiem raksturīgs arī sakņojums kultūras vēsturē, “Spēlēju, dancoju” centrālais vīriešu tēls Tots ir antīkā dziesminieka Orfeja līdzinieks. Arī Orfejam jānokāpj pazemē, lai glābtu no nāves mīļoto Eiridīki. Rainis pazīstamā sižeta risinājumam piešķīris savdabīgus, savai domu pasaulei un vēsturiskajai situācijai atbilstošus akcentus. Motīvs par kultūrvaroņa satikšanos ar mītiskas izcelsmes pretspēkiem izmantots arī lugā “Uguns un nakts”, kur Lāčplēsis nonāk gan nogrimušajā Burtnieku pilī, gan Nāves salā; lugā “Zelta zirgs” Antiņš aizmigušo Saulcerīti rod Stikla kalna virsotnē. “Spēlēju, dancoju” finālā svarīga nozīme ir saules motīvam, saullēkts tiek saistīts ar Leldes iespējamo atgriešanos dzīvē. Saules simbolika caurvij Raiņa daiļradi, visizvērstāk dzejnieks to attīstījis poēmā “Ave, sol!”, arī dramatiskajā poēmā “Daugava”. Viena no lugas “Spēlēju, dancoju” nozīmes ziņā ietilpīgākajām ainām ir kalvē, kur Totam tiek izkaltas bruņas, pirms viņš dodas atgūt Leldi, un, lai tās derētu, tiek pārkalta jauna, vēl spēcīgāka un ietilpīgāka sirds. Tots šajā ainā tiek padarīts par kolektīvās atmiņas uzturētāju un turpinātāju, tēlā iestrādātas Raiņa darbiem būtiskās idejas par nākotnes cilvēku, kas viņu nodarbinājušas jau kopš jaunībā veidotajām lugas “Īls” iecerēm. “Spēlēju, dancoju” kultūrvēsturiskie aspekti cieši savīti ar modernisma dramaturģijas mākslinieciskajiem meklējumiem 20. gs. sākumā. Lielā vispārinājuma pakāpe, indivīda un masu tēlojuma kontrasts, rakstura īpašību vienkāršojums un to deformācija radniecīgi Pirmā pasaules kara laikmetā aktuālajam ekspresionisma virzienam literatūrā.

Lugas manuskripts, fragmenti un autora piezīmes glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Luga “Spēlēju, dancoju” vispirms tika publicēta periodikā. Saistībā ar Pirmā pasaules kara sarežģīto situāciju šis process aizkavējās. 1916. gadā Raiņa darbu sāka iespiest Anša Gulbja izdotais laikraksts “Jaunās Pēterpils Avīzes”, tomēr publikācija netika pabeigta. Sākot no 1917. gada, lugu ar dzejnieka atļauju turpinājumos iespieda Kārļa Freinberga vadītais žurnāls “Taurētājs”, visa teksta publikācija tika noslēgta tikai 1919. gadā. “Spēlēju, dancoju” pirmais izdevums grāmatā bija A. Gulbja apgādā 1919. gadā. Luga iekļauta Raiņa “Kopotu rakstu” 4. sējumā 1921. gadā. Publikācijai kopotu rakstu “Dzīve un darbi” izdevumā 1925. gadā dzejnieks tekstu rediģēja. Šajā redakcijā darbs iespiests arī vēlākajos izdevumos. Raiņa “Kopotu rakstu” zinātniskajā izdevumā 20. gs. 80. gados publicēti arī lugas teksta varianti un dzejnieka radāmās domas.   

“Spēlēju, dancoju” ir viena no ietekmīgākajām Raiņa lugām. Tā it īpaši piesaistījusi uzmanību ar domas vērienu, aforistiskajiem izteikumiem, plašajiem vispārinājumiem. Esejveida pētījumu par lugu 1976. gadā publicēja dzejnieks Imants Ziedonis, izvirzot tajā aktuālus jautājumus par indivīda un nācijas attīstības dialektisko kopsakarību.

Lugas “Spēlēju, dancoju” pirmizrāde notika 1921. gada 23. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī. Uzvedumu sagatavoja režisors Aleksis Mierlauks, kurš bija arī vairāku citu nozīmīgu Raiņa darbu (“Uguns un nakts”, “Jāzeps un viņa brāļi”) pirmais interprets. Izrādes scenogrāfiju veidoja Jānis Kuga, komponists bija Jāzeps Vītols. Tota lomu atveidoja Jānis Ģērmanis, Leldi – Lilija Ērika. 1926. gadā režisors Eduards Smiļģis radīja vērienīgu inscenējumu Dailes teātrī. Aina velnu rijā iestudējumā bija interpretēta kā uzdzīve modernā restorānā, tādējādi režisors akcentēja lugā risinātā konflikta saistību ar laikmeta norisēm. Pats E. Smiļģis atveidoja Tota lomu, Lelde bija Emīlija Viesture. 1936. gadā Raiņa luga izrādīta Latvju drāmas ansamblī Rīgā un Jelgavas Latviešu teātrī. 1956. gadā E. Smiļģis veidoja inscenējumu Dailes teātrī, kas kļuva par vienu no izcilākajiem sasniegumiem latviešu teātra vēsturē un teātra repertuārā bija vairāk nekā divdesmit gadu. Tota lomā aktieris Harijs Liepiņš, Leldi pārmaiņus atveidoja Vija Artmane un Mudīte Šneidere. Režisors Valentīns Maculēvičs Raiņa lugu 1981. gadā iestudēja Valmieras Drāmas teātrī, Tota lomā aktieris Jānis Dauksts. Latvijas Nacionālajā teātrī “Spēlēju, dancoju” 1991. gadā uzveda Oļģerts Kroders.

Komponists Ādolfs Skulte pēc Raiņa lugas motīviem uzrakstīja baletu “Brīvības sakta”, tā pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī (tolaik Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Operas un baleta teātrī) notika 1950. gada 9. maijā. 1977. gada 30. decembrī šajā teātrī notika komponista Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” pirmizrāde. Operas libreta autors bija I. Ziedonis, diriģents Aleksandrs Viļumanis, režisors Mihails Kublinskis. Par folkrokoperu dēvētu muzikālu kompozīciju pēc Raiņa lugas motīviem, apvienojot tautas mūzikas un moderno instrumentu skanējumu, 2001. gadā festivāla “Homo Novus” ietvaros īstenotam projektam radīja postfolkloras grupa “Iļģi”, mūzikas albums izdots 2002. gadā. 2005. gadā “Iļģu” mūzika izmantota deju spēlei Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ietvaros, 2007. gadā arī studijā “Dauka” tapušajai režisores Rozes Stiebras animācijas filmai “Spēlēju, dancoju”. 2016. gadā pirmā Valmieras Vasaras teātra festivāla programmā bija iekļauts “Spēlēju, dancoju” uzvedums Valmiermuižā, to sagatavoja “Iļģi” sadarbībā ar režisoru Mārtiņu Eihi. 2019. gada 26. septembrī Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī notika I. Kalniņa operas jauniestudējuma pirmizrāde. Izrādes veidotāji bija režisore Laura Groza-Ķibere, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, scenogrāfs Miķelis Fišers. 2023. gada 14. septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā pirmizrādi piedzīvoja Justīnes Kļavas skatuves versija pēc Raiņa lugas motīviem, kas nodēvēta par muzikālu satīru (komponists – Edgars Mākens).