Simbols Senajā Grieķijā nav bijis termins retorikā, bet gan kāda zīme, līgums, savienība vai saistības. Burtiski šis sengrieķu lietvārds nozīmē ‘kopā saliktais’, tātad kaut kas tāds, kam ir divas puses, un tas kalpojis kā atminēšanās lauska. Latīniski to dēvē par tessera hospitalis ‘viesa tesera’ – tesera ir plāksnīte, kas noder par dokumentu tam, kas to uzrāda. Tas nozīmē, ka viesim tiek iedota kādas lauskas daļa, taču otra daļa paliek tai ģimenei, kas šo viesi uzņem. Tas tiek darīts ar nolūku, lai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad viesa pēctecis atgriežas tās ģimenes mājā, kurā viņa sencis tika uzņemts, viņi, savienodami lausku daļas, viens otru pazītu. Tā ir kā pielaišanas zīme, kas palīdz pazīt kaut ko sen zināmu.

Simbols mūsdienu izpratnē ir kāds tēls, kas nosauc kādu ideju vai domu. Pašos pamatos mūsdienu simbola izpratne sakrīt ar Senajā Grieķijā pieņemto – ar kaut ko kaut kas tiek pazīts, piemēram, bultiņa norāda virzienu vai sarkanā gaisma – aizliegumu turpināt kustību. Mūsdienās simbolam ir ļoti plašs pielietojuma lauks – tas var būt attēls, priekšmets, vārds vai izteiciens, ornaments, skaņdarbs, uzvedums, krāsa un to salikumi, emocijzīmes, ceļu satiksmes zīmes, karogi, ģerboņi, emblēmas un tā tālāk. Simbolu var pētīt mākslā, literatūrā, mūzikā u. c. nozarēs. Pēc Šveices valodnieka un strukturālisma pamatlicēja Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) domām valoda ir zīmju sistēma, nosacītu simbolu kopums, piemēram, rakstu zīmei ‘p’ latviešu alfabētā nav tā pati nozīme, kas krievu alfabētā.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver, ka simboli kādā kolektīvā var darboties gadsimtiem ilgi, saglabājot tā kodolu, un ka tie var būt grafiski un vārdiski. Grafisks simbols, piemēram, ir krusts, kas norāda uz kristietību, savukārt vārdisks – gaismas pils, kas var nosaukt gan Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, gan tautas gara mantojumu, zināšanas, brīvību un tamlīdzīgi. Simboli ir mitoloģijā un folklorā, piemēram, latviešu tautasdziesmās bite norāda uz čaklumu. Simboli vērojami literatūras virzienos, piemēram, simbolismā, romantismā un sirreālismā. Arī dzejā parādās simboli, piemēram, dabas tēlojums var attēlot pavisam citas norises. Latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis ievieto simbolu metaforisko tropu grupā, minot, ka tas var daļēji sakrist ar metaforu, personifikāciju, metonīmiju, alegoriju un paralēlismu.