Tropi pirmo reizi pētīti antīkās retorikas teorijā, aprakstot un sistematizējot ornatus jeb izgreznojuma jomu, kas ir svarīga runas sastāvdaļa. Antīkajā retorikā līdzās tropiem ir aprakstītas arī vārdu un domu figūras. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) retorikas profesora Tomasa O. Slouna (Thomas O. Sloane) redakcijā tapušajā grāmatā “Retorikas enciklopēdija” (Encyclopedia of Rhetoric, 2001) norādīts, ka retorikas teorija auga un paplašinājās līdz ar katru jaunu traktātu šajā jomā, tomēr tā nav bijusi konsekventa. Taču ir pamata dalījums – tropi (sengrieķu τρόποι, tropoi) un figūras (sengrieķu σχηῆματα, shēmata, latīņu figurae). Trops tiek definēts kā verborum immutatio – vārdu maiņa. Lai gan šī joma ir daudz aprakstīta, teorētiķu vidū nav vienotības par to, kas pieder pie domu vai vārdu figūrām un kas pieder pie tropiem, piemēram, perifrāzi daži teorētiķi definē kā domu figūru, daži kā tropu. Vācu klasiskā filologa Heinriha Lausberga (Heinrich Lausberg) apjomīgajā darbā par antīkās pasaules retoriku “Literārās retorikas rokasgrāmata” (Handbook of literary rhetoric: a foundation for literary study, 1998) norādīts, ka pie tropiem pieder metafora, metonīmija, sinekdoha, emfāze, hiperbola, antonomāze, ironija, litota un perifrāze. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) par tropiem rakstījis traktātos “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) un “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.), uzsverot, ka tas nav kaut kas haotiski nepiemērots, bet gan tēlainība ar semantisku saikni. Tropu teoriju aprakstījis Senās Romas valstsvīrs un orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.), kā arī Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), sniedzot gan definīciju, gan funkcijas. Tāpat tropi raksturoti Ciceronam piedēvētajā traktātā “Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Tropi aprakstīti arī vēlāku autoru darbos, piemēram, Aleksandrijā dzīvojošā grieķu gramatiķa Trifona (Τρύφων) trakātā “Tropi” (Περὶ τροπῶν, ap 1. gs. p. m. ē.) un Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.).

Mūsdienu teorijā tropi tiek definēti līdzīgi kā antīkajā pasaulē – vārda nozīmes maiņa. Vēl viena būtiska līdzība ir tā, ka arī mūsdienu teorijā dažādos avotos atšķiras informācija, kas tiek un kas netiek pie tropiem pieskaitīts. Taču dalījums tropos un figūrās parasti saglabājas, piemēram, tas lasāms angļu rakstnieka Henrija Pīčhema (Henry Peachham) darbā “Daiļrunas dārzs” (The Garden of Eloquence, 1593). Lielu ieguldījumu loģiskā un sakārtotā tropu dalījumā veica franču teorētiķis Petrs Ramī (Petrus Ramus) un viņa sekotājs angļu dzejnieks Abrahams Franss (Abraham Fraunce), savukārt angļu rakstnieks Džordžs Patnems (George Puttenham, 1529–1590) grāmatā “Angļu poēzijas māksla” (The Art of English Poesy, 1589) pirmo reizi mēģināja pārtulkot gan grieķu, gan latīņu cilmes retorikas terminus, tajā skaitā arī tropus. Sākot ar 19. gs. parādās tropu klasificēšana alfabētiskā sistēmā. Vēlāk parādās klasiskās sistēmas modernizācija, kas uzsver, ka lielākajai daļai tropu ir divpusēja struktūra – retoriskā langue ‘valoda’ (Sosīrs) vai competence ‘izpratne’ (Čomskis) un retoriskā parole ‘runa’ (Sosīrs) vai performance ‘izpildījums’ (Čomskis). Šo dalījumu gan grūti izprast, ja nav zināmas Šveices valodnieka un strukturālisma pamatlicēja Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) un amerikāņu valodnieka un ģeneratīvās gramatikas pamatlicēja Noama Čomska (Avram Noam Chomsky) teorijas.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte norādījusi, ka parasti pie tropiem tiek pieskaitīta metafora, metonīmija, sinekdoha, salīdzinājums, paralēlisms, alegorija un personifikācija. Uzsvērts arī, ka valoda, kurā izmantoti tropi, tiek saukta par aplokainu – vārdi vai teikumi lietoti ne tiešajā nozīmē, bet gan tādā, kas uzminama. Latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis izdalījis metaforisko tropu grupu, kurā ir metafora, personifikācija, alegorija, simbols, metonīmija un sinekdoha, un pārējos tropus – ironiju, sarkasmu, humoru, satīru, perifrāzi, paradoksu un hiperbolu. Šie tropi tiek nodēvēti par komikas galveno kategoriju. Tāpat kā ir grūti nošķirt, kas pieder pie tropiem, tāpat ir grūti novilkt stingras robežas starp vienu un otru tropu – lai gan ir pieejamas definīcijas, tropu noteikšanā vienmēr līdzās pastāvoša ir subjektivitāte. To rāda amerikāņu valodnieka un ģeneratīvās gramatikas pamatlicēja N. Čomska teikums – colorless green ideas sleep furiously ‘bezkrāsainas zaļas idejas dusmīgi guļ’. Lai gan šo izteicienu N. Čomskis izmantoja kā piemēru, ka teikums var būt gramatiski pareizs, bet neloģisks, tas ir labs paraugs, kurā saplūst vairāki tropi – kuri tie un kāpēc, ir diskutabls, bet ne nepamatojams jautājums. Tropi ir vērojami ne tikai dzejā, tautasdziesmās, runās, reklāmās, terminoloģijā u. c., bet arī ikdienā, līdz ar to par tiem ir daudz pētījumu.