Paradokss pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Paradokss ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā paradokss tiek uzskatīts par domu figūru. Paradokss aplūkots Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Senās Romas oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), kā arī Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae/Origines, 7. gs.). Paradokss raksturots kā kaut kas apbrīnojams un nepieņemams reizē, tātad kas tāds, kas izraisa pretējas sajūtas, piemēram, Senās Grieķijas filozofa Sokrata (Σωκράτης) teicienā οἶδα οὐδὲν εἰδώς, oida ūden eidos ‘es zinu, ka neko nezinu’. Paradokss antīkajā pasaulē parādās ne tikai retorikā, bet arī filozofijā, piemēram, Senās Grieķijas filozofa Zēnona (Ζήνων ὁ Ἐλεάτης) paradokss, kurā Trojas kara varonis Ahillejs (Ἀχιλλεύς) skriešanā, sacenšoties ar bruņurupuci, kurš tam mazu gabaliņu priekšā, nekad nevar šo distanci pārspēt.