Paradokss pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Paradokss ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā paradokss tiek uzskatīts par domu figūru. Paradokss aplūkots Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Senās Romas oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), kā arī Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae/Origines, 7. gs.). Paradokss raksturots kā kaut kas apbrīnojams un nepieņemams reizē, tātad kas tāds, kas izraisa pretējas sajūtas, piemēram, Senās Grieķijas filozofa Sokrata (Σωκράτης) teicienā οἶδα οὐδὲν εἰδώς, oida ūden eidos ‘es zinu, ka neko nezinu’. Paradokss antīkajā pasaulē parādās ne tikai retorikā, bet arī filozofijā, piemēram, Senās Grieķijas filozofa Zēnona (Ζήνων ὁ Ἐλεάτης) paradokss, kurā Trojas kara varonis Ahillejs (Ἀχιλλεύς) skriešanā, sacenšoties ar bruņurupuci, kurš tam mazu gabaliņu priekšā, nekad nevar šo distanci pārspēt.

Mūsdienu teorijā paradokss tiek definēts līdzīgi kā antīkajā pasaulē. Paradokss ir kodolīgs izteiciens, kurā parādās spilgta pretruna, piemēram, latīņu spārnotajā teicienā quae nocent, docent ‘kas kaitē, tas māca’ vai in quo studiosius absconditur, eo magis apparet ‘jo rūpīgāk slēpj, jo skaidrāk izpaužas’. Kā norāda latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis paradoksā var būt aforisma pazīmes, tas var tikt izteikts kā kalambūrs vai vārdu spēle. Vārdu spēli var pamanīt pirmajā latīņu spārnotajā teiciena piemērā, kur parādās atskaņas darbības vārdos – nocent un docent. V. Valeinis norāda arī paralēles starp paradoksu un ironiju – ja ironijā tiek nosaukta tikai pretstata pozitīvā puse, tad paradoksā nosauktas abas, piemēram, jauns vecais. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver, ka paradoksu lietojums piesaista uzmanību un papildina uzskatus par nosaukto parādību, jo tā aplūkota no pilnīgi neierasta skatupunkta. Šādi uzmanību piesaista, piemēram, Džordža Orverla (George Orwell) darbā “Dzīvnieku ferma” (Animal Farm, 1945) lasāmais izteikums, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, tomēr daži ir vienlīdzīgāki nekā citi. Taču paradoksi sastopami ne tikai literatūrā, bet arī ikdienā, piemēram, beigu sākums. Dažkārt paradokss var pārklāties ar antitēzi un oksimoronu. Parasti gan oksimorons sastāv no diviem vārdiem, savukārt paradokss var būt garāks izteikums, un antitēzē izteiktajos pretstatījumos var būt loģika.