Antitēze pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Antitēze ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā antitēze tiek uzskatīta par domu figūru un nodēvēta par vārdu, vārdu grupu vai teikumu pretnostatījumu. Sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) traktātā “Rētorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) par antitēzi rakstīts, ka tā klausītājiem sniedz iespēju vieglāk uztvert runātāja domas tieši pretnostatījuma dēļ. Smalkāks antitēzes raksturojums sniegts traktātos, kas rakstīti latīņu valodā. Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.) antitēzi definējis kā pretnostatījumu, kur viena lieta tiek likta pretī otrai. Traktātā sniegti arī vairāki piemēri. Viens no tiem Cicerona runā “Par Kluentiju” – valda sapulcēs, bet ir bezspēcīgi tiesās. Līdzīgi antitēze raksturota arī Senās Romas oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) ar vairākiem ilustratīviem piemēriem – glaimošanai ir tīkams sākums, taču noslēgums grūts vai pie ienaidniekiem samierinošu, bet pie draugiem nepielūdzamu tu sevi rādi.