Oksimorons pirmo reizi minēts gramatiķa Maura Servija Honorāta (Maurus Servius Honoratus) 4. gs. beigu, 5. gs. sākuma traktātos, kas rakstīti latīņu valodā. Lai gan šim terminam ir grieķu cilme, tas tomēr neparādās nevienā no zināmākajiem Senās Grieķijas retorikai veltītajiem traktātiem.

Mūsdienu teorijā oksimorons ir loģiski nesavienojamu īpašību savienojums, kas rada krasu kontrastu kādas parādības, priekšmeta vai personas raksturojumā. Dzejā oksimoronam mēdz būt skandaloza funkcija, kas liek ieraudzīt ierasto pilnīgi citādā un pat neiedomājamā gaismā. Dažkārt oksimorons var tikt definēts kā epitets, kas ir tieši blakus apzīmējošajam vārdam, un abi ir jēdzieniski nesavienojami, piemēram, angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Romeo un Dželjeta” (Romeo and Juliet, 1595) ir izsauciens o loving hate ‘ak mīlošais naids’. Savukārt citas teorijas rāda, ka oksimorons var tikt definēts kā paradoksa daļa, jo gan viens, gan otrs rāda loģiski nesavienojamo. Tāpat oksimoronam ir līdzības ar antitēzi, kas arī pauž pretstatus. Oksimorons var parādīties arī ikdienas valodā, ne tikai dzejā, lugās vai citos daiļdarbos. Piemēram, tāds ikdienā lietots termins kā "plastmasas glāze" var tikt uzskatīts par oksimoronu, jo glāzei jābūt no stikla.