Sinekdoha pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Sinekdoha ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā sinekdoha tiek uzskatīta par tropu, kas var izpausties divējādi – no lielākā uz mazāko un no mazākā uz lielāko. Sinekdohas teorija aprakstīta Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.), kur tā definēta kā veids caur paveidu vai arī viss daļas vietā, piemēram, mirstīgie ir cilvēki, četrkājainie – zirgi, dzelzs – ieroči, priede – kuģis un tā tālāk. Kvintiliāns arī norādījis, ka ir pavisam šaura robeža starp sinekdohu un metonīmiju. Sinekdoha aprakstīta arī Senās Romas oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), Aleksandrijā dzīvojošā grieķu gramatiķa Trifona (Τρύφων) traktātā “Tropi” (Περὶ τροπῶν, ap 1. gs. p. m. ē.) un spāņu teologa un zinātnieka Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae/Origines, 7. gs.).