Teikumā darbības vārds parasti ir izteicējs, piemēram, Spoži spīd saule; Vai tu jau esi paēdis pusdienas?; Jaunais tilts drīz būšot pabeigts. Darbības vārds var būt arī galvenais loceklis, ja veido gramatisko centru vienkopas teikumā, piemēram, Vakarpusē sniga.

Darbības vārdu kā īpašu vārdšķiru aprakstījis jau sanskrita gramatiķis Jāska (यास्क) apmēram 6.–5. gs. p. m. ē. Vēdu etimoloģijas un sanskrita vārdu skaidrojumā “Nirukta” (निरुक्त), kā arī Eiropas lingvistiskās domas vēsturē – Dionīsijs Trāķietis (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ) 2. gs. p. m. ē. un Prisciāns (Priscianus Caesariensis) grāmatā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae) m. ē. 5. gs. Darbības vārds, joprojām vismaz daļēji balstoties uz sengrieķu un latīņu autoru apraksta tradīcijām, tiek aplūkots gramatikās līdz mūsu dienām.

Darbības vārdi nozīmes un gramatisko formu ziņā veido pretstatu lietvārdiem, īpašības vārdiem un skaitļa vārdiem. Ja trīs minētās vārdšķiras parasti nosauc dažādus priekšmetus vai izsaka to pazīmes, tad darbības vārds izsaka darbību, kas notiek noteiktā laikā un realitātē, ir nepabeigta vai pabeigta, kam ir vai nav noteikts veicējs un kas ir vai nav orientēta uz mērķi. Tas nosaka arī gramatisko kategoriju atšķirību lietvārdiem, īpašības un skaitļa vārdiem (dzimte, skaitlis, locījums) un darbības vārdiem (persona un skaitlis, laiks, veids, izteiksme, kārta).

Darbības vārda izteiktā darbība var izpausties dažādi – kā process (skriet, ēst, dziedāt, žāvāties, tumst, dīgt), kā fizisks un garīgs stāvoklis (gulēt, sēdēt, salt, svīst, prast, ciest, just) un kā attieksme (piederēt, ļaut, lūgt, vajadzēt, gribēt). Pēc nozīmes darbības vārdus iespējams iedalīt dažādās grupās, piemērm, runāšanas darbības vārdos (runāt, teikt, sacīt, stāstīt), kustības darbības vārdos (lēkt, bēgt, dejot, klupt, soļot), skaņu darbības vārdos (zumēt, sanēt, šņākt, rībēt, šķindēt), sajūtu un uztveres darbības vārdos (just, redzēt, dzirdēt, vērot, atcerēties), kā arī modālos darbības vārdos (spēt, varēt, gribēt, vajadzēt). Darbības vārdu nozīme ir plaša un daudzveidīga, tāpēc robežas starp darbības vārda semantiskajām grupām, kā arī starp procesa, stāvokļa vai attieksmju izpausmi ne vienmēr ir precīzi nosakāmas.

Darbības vārdu formas atkarībā no personas formu esamības un sintaktiskajām funkcijām teikumā tiek iedalītas divās grupās:

1)    finītās formas – darbības vārda personas formas, kam teikumā ir izteicēja funkcija (Es rakst-u vēstuli; Tu rakstīj-i vēstuli; Mēs rakstīs-im vēstuli; Jūs bij-āt rakstījis vēstuli u. tml.);

2)    infinītās formas – darbības vārda formas, kam nav personas un kuras izteicēja funkcijā parasti nelieto – nenoteiksme (nākt, skriet, domāt, tikties, draudzēties), divdabji (spīdošs, spīdējis, spīdēdams, spīdam, spīdot, redzēts, redzams), kā arī reti lietota forma ‒ supīns ‒, kas izsaka darbības mērķi blakus kustības darbības vārdiem, piemēram, latviešu valodā (vidus dialekta Vidzemes izloksnēs) Iesim ēstu!, latīņu valodā Lūdōs spectātum veniunt ‘Viņi nāk skatīties spēles’.

Darbības vārda gramatisko kategoriju klāsts un izteikšanas līdzekļi valodās var būt ļoti atšķirīgi – ne tikai galotnes, bet arī piedēkļi, priedēkļi, partikulas, skaņu mijas, īpašas konstrukcijas, palīgdarbības vārdi un citi.

Par tipisku darbības vārda kategoriju tiek uzskatīta persona, jo tā balstās uz saziņas situāciju, proti, dialogu, kur piedalās teksta autors (viens vai kopā ar citiem civēkiem – 1. persona abos skaitļos) un teksta adresāts (viens vai kopā ar citiem cilvēkiem – 2. persona abos skaitļos). Katram dialogam ir arī saturs – par ko tiek runāts (3. persona abos skaitļos). Tā kā šāds saziņas modelis ir ikvienā valodā, tad teorētiski visās valodās darbības vārdam vajadzētu būt pa trim morfoloģiski izteiktām personām vienskaitlī un daudzskaitlī. Tā tas ir, piemēram, indoeiropiešu (čehu, poļu, vācu, angļu, spāņu, itāļu u. c.) un somugru (igauņu, somu, ungāru u. c.) valodās darbības vārda īstenības izteiksmē. Baltu valodas, resp., latviešu un lietuviešu valoda, no minētajām valodām atšķiras ar to, ka darbības vārda trešās personas forma ir vienāda vienskaitlī un daudzskaitlī, tāpēc skaitli norāda teikuma priekšmets, piemēram, viņš / viņi nāk, runā, lasa, dzied latviešu valodā, jìs / jiẽ miẽga, áuga, rãšo ‘viņš / viņi guļ, aug, raksta’, sal. vācu valodā er arbeitet, reist, grüßt – sie arbeiten, reisen, grüßen ‘viņš strādā, ceļo, sveicina – viņi strādā, ceļo, sveicina’. Tomēr ir arī valodas, kurās darbības vārda personas morfoloģiski netiek izteiktas, piemēram, lezgīnu, korejiešu, japāņu, vjetnamiešu, jorubu valodā.

Darbības vārda laika kategorija izsaka attieksmi pret runas momentu. Darbība var noritēt vienlaikus ar runas momentu, resp., tagadnē, pirms vai pēc tā, resp., pagātnē vai nākotnē. Attiecīgi darbības vārdiem katrā laikā ir īpašas gramatiskas formas, piemēram, latviešu valodā morfoloģiski tiek šķirta tagadne, pagātne un nākotne (pirk-t – pērk-u, pirk-u, pirkš-u, smie-ties – smej-os, smēj-os, smieš-os, lasī-t – las-u, lasīj-u, lasīš-u). Taču ir valodas, kurās darbības vārdam nav nākotnes formu, piemēram, igauņu un somu valodā. Savukārt, piemēram, vjetnamiešu, taju un birmiešu valodā darbības vārdam laika formu nav vispār.

Darbības vārda laika nozīmes var kombinēties arī ar veida nozīmēm. Daļā valodu laika formas ir saistītas ar rezultatīvas nozīmes jeb perfekta izteikšanu. Proti, ir simetriska nerezultatīvu un rezultatīvu laika formu sistēma. Piemēram, latviešu valodā (īstenības izteiksmē) ir trīs vienkāršās laika formas (vienkāršā tagadne, vienkāršā pagātne un vienkāršā nākotne), kas izsaka nepabeigtu vai pabeigtu darbību bez rezultāta vērtējuma (pērku, pirku, pirkšu), un trīs saliktās laika formas (saliktā tagadne, saliktā pagātne, saliktā nākotne), kas izsaka pabeigtas darbības seku vērtējumu (esmu pircis, biju pircis, būšu pircis). Līdzīga īstenības izteiksmes sešu laika formu sistēma ir, piemēram, arī latīņu valodā: amō, amābam, amābō – amāvī, amāveram, amāvero ‘mīlu, mīlēju, mīlēšu – esmu mīlējis, biju mīlējis, būšu mīlējis’ (latīņu valodas perfekta formas atšķirībā no latviešu valodas ir sintētiskas). Lietuviešu valodā blakus nerezultatīvu / rezultatīvu laika formu pretstatījumam ir arī t. s. daudzkārtējā pagātne ar piedēkli -dav-, kas izsaka atkārtotu, ierastu u. tml. darbību pagātnē, piemēram, mókydavau ‘mācījos iter., mēdzu mācīties’. Angļu valodā ir īpaša laika formu sistēma, kas norāda uz ilgstošu darbību (continuous tenses) – I am reading ‘es šobrīd lasu’, I was reading ‘es tobrīd lasīju’, I will be reading ‘es tobrīd lasīšu’.

Veida nozīmes baltu (latviešu un lietuviešu), slāvu (poļu, čehu, krievu, ukraiņu) u. c. valodās izsaka arī ar darbības vārda priedēkļu un piedēkļu palīdzību. Piemēram, nepabeigtas / pabeigtas (imperfektīvas / perfektīvas) darbības pretstatījums latviešu valodā atkarīgs no priedēkļa – ja darbības vārdam priedēkļa nav, tas parasti izsaka nepabeigtu darbību, ar priedēkli – pabeigtu, sal. iet – aiz-iet, ēst – ap-ēst, lasīt – iz-lasīt. Savukārt vienkārtējas / daudzkārtējas (semelfaktīvas / iteratīvas) darbības pretstatījums latviešu valodā saistīts ar piedēkļiem – darbības vārds bez piedēkļa izsaka vienkārtēju darbību, ar piedēkli – daudzkārtēju, sal. nest – nēs-ā-t, sviest – svaid-ī-t, vērt – vir-inā-t, šņākt – šņāk-uļo-t.

Darbības vārda izteiksmes kategorija izsaka modalitāti, proti, teksta autora attieksmi pret izteikuma saturu un darbības realitāti. Ja teksta autoram nepieciešams izteikt reālu darbību, tad parasti teikumā ir īstenības izteiksme jeb indikatīvs; īstenības izteiksmes formas vienlaikus ir arī darbības vārda laika formas (Es šobrīd lasu grāmatu; Vakar bija drēgns laiks; Drīz būs Ziemassvētki). Ja teksta autors vēlas izteikt ireālu, t. i., iedomātu, iespējamu vai noteikti veicamu, darbību, kā arī likt kaut ko darīt citam cilvēkam, tad parasti teikumā ir kāda no neīstenības izteiksmēm – vēlējuma vai pavēles izteiksme (jeb kondicionālis vai imperatīvs). Piemēram, latviešu valodā Nedēļas nogalē mēs labprāt brauktu uz laukiem; Kaut rīt nelītu!; Lūdzu, nāciet iekšā!; Iesim pusdienās!, vācu valodā Ich würde aussteigen ‘Es izkāptu’; Hannes wäre gern gekommen ‘Hanness labprāt būtu atnācis’; Bitte öffne das Fenster! ‘Lūdzu, atver logu!’; Kommt morgen zurück! ‘Nāciet rīt atpakaļ!’. Latviešu valodā nepieciešamas, obligāti īstenojamas darbības izteikšanai lieto īpašu vajadzības izteiksmi (jeb debitīvu) – Man jālasa grāmata; Mums būs jāiet uz veikalu; Skolēniem ir bijis daudz jāmācās. Citās valodās šādu nozīmi parasti izsaka ar modāla darbības vārda un nenoteiksmes konstrukciju, piemēram, angļu valodā I must go, I need to go ‘Man jāiet’, vācu valodā Du musst jetzt gehen ‘Tev tagad jāiet’. Daļā valodu (latviešu, lietuviešu, igauņu, lezgīnu, japāņu, ņencu, tamilu, aimaru, takelmu u. c.) ir arī izteiksme, kuru lietojot, teksta autors norāda, ka viņš nav šīs informācijas autors un ka teksts tiek atstāstīts, piemēram, atstāstījuma izteiksme (jeb relatīvais mods) latviešu valodā (Brālis teica, ka esot apslimis; Dzirdēju, ka rīt būšot sals un sniegs). Proti, šāda izteiksme izsaka evidencialitāti, kas var kombinēties arī ar modalitāti, ja tiek atstāstītas baumas, neticami vai neiespējami fakti, ironizēts par kaut ko un tamlīdzīgi. Tomēr tāda morfoloģiski izteikta darbības vārda izteiksmju sistēma kā, piemēram, latviešu, lietuviešu, vācu, igauņu, somu, franču, spāņu valodā ir pārstāvēta tikai daļā valodu. Citās valodās dažādu modālu nozīmju izteikšanai tiek izmantoti modāli darbības vārdi, partikulas, teikuma konstrukcijas un citi valodas līdzekļi.

Teikumā, resp., saziņas procesā, ļoti svarīga ir arī darbības vārda kārtas kategorija jeb diatēze, kas izsaka attieksmes starp darītāju (subjektu), darbību un objektu. Ja teksta autoram ir svarīgs darītājs, tad teikums ir darāmajā kārtā (jeb aktīvā) – Es rakstu vēstuli; Kaķis ķer peli. Ja teksta autoram darītājs nav svarīgs, tad teikumā ir ciešamā kārta (jeb pasīvs) – Vēstule tiek rakstīta; Pele tiek ķerta. Ciešamajā kārtā blakus īpašai darbības vārda formai notiek arī sintaktiskās struktūras maiņa, jo darītāja pozīcijā nostājas objekts, bet darītājs vai nu netiek minēts vispār, vai arī tiek piesaistīts atkarīgā locījumā (ģenitīvā, instrumentālī u. tml.), vai ar prievārdu, piemēram, Šie cimdi ir vecmāmiņas adīti; vācu valodā Martina wurde von Harald nach Hause gebracht ‘Haralds pavadīja Martinu uz mājām; burt. Martina tika no Haralda pavadīta uz mājām’, angļu valodā The house is built by my father ‘Nams ir mana tēva celts’. Taču ir arī valodas, kur īpašu ciešamās kārtas konstrukciju nav, piemēram, lezgīnu, abhāzu, jukagiru, čukču, nivhu, tagalogu, rapanuju valodā. Daļā valodu tiek šķirta arī t. s. vidējā kārta jeb medijs (sengrieķu, sanskrita, albāņu, tamilu, bengāļu u. c.), kas izsaka tādu darbību, kur darītājs ir reizē arī objekts, piemēram, sengrieķu valodā γυμναζόμεθα ‘mēs vingrināmies, burt. vingrinām sevi’. Latviešu valodā vidējās kārtas nozīmi izsaka virkne atgriezenisko darbības vārdu, piemēram, es mazgājos, slaukos, ģērbjos, gatavojos ‘es mazgāju sevi, slauku sevi, ģērbju sevi, gatavoju sevi’.

Darbības vārdiem valodā iespējami arī dažādi locīšanas tipi jeb konjugācijas, kas tiek šķirtas pēc noteiktām pazīmēm atkarībā no valodas sistēmas un arī konkrētas valodas apraksta tradīcijām. Tāpēc konjugāciju skaits var būt ļoti atšķirīgs, turklāt pat radniecīgās valodās tas ne vienmēr tiek norobežots pēc vienotiem principiem. Piemēram, latviešu un lietuviešu valodā darbības vārdiem ir trīs konjugācijas, latīņu valodā četras, somu valodā sešas. Turpretī angļu valodā darbības vārdiem konjugāciju nav.

Darbības vārdi parasti tiek aplūkoti katras valodas vārdšķiru aprakstā, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) un “Lietuviešu valodas gramatikā” (Lithuanian Grammar, 1997) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Taču darbības vārdi, to nozīme, gramatiskās kategorijas un sintaktiskais lietojums teikumā tradicionāli ir dažādu tipoloģsku, kognitīvu, antropoloģisku u. c. pētījumu objekts sinhroniskā un diahroniskā skatījumā, piemēram, tādās monogrāfijās kā Bernarda Komrī (Bernard Comrie) “Veids” (Aspect, 1976), Frenka Palmera (Frank Robert Palmer) “Izteiksme un modalitāte” (Mood and Modality, 1986, atk. izd. 2001), Mirjamas Kleimanes (Miriam Klaiman) “Gramatiskā kārta” (Grammatical Voice, 1991), Sjūzenas Kemmeres (Suzanne Kemmer) “Vidējā kārta” (The Middle Voice, 1993), Bernda Heines (Bernd Heine) “Palīgdarbības vārdi” (Auxiliaries, 1993), Annas Severskas (Anna Siewierska) “Persona” (Person, 2004), Mihaela Kēsova (Michael Cysouw) “Personas izteikšanas paradigmatiskā struktūra” (The Paradigmatic Structure of Person Marking, 2009), Aleksandras Aihenvaldes (Alexandra Aikhenvald) “Evidencialitāte” (Evidentiality, 2004) un “Sērijverbi” (Serial Verbs, 2018).

Baltu un latviešu valodniecībā te minamas šādas monogrāfijas – Aksela Holvūta (Axel Holvoet) “Latviešu valodas verba izpēte” (Studies in the Latvian Verb, 2001) un “Izteiksme un modalitāte baltu valodās” (Mood and Modality in Baltic, 2007), Intas Freimanes “Trešā persona latviešu verbu sistēmā” (2008), Lienes Kalvišas “Evidencialitāte latviešu valodā” (2018).