Partikulas ir nelokāmi vārdi, to nozīme nosakāma kontekstā, turklāt teikumā tās parasti nav obligātas.

Partikulām nav teikuma locekļu funkcijas, taču atsevišķos gadījumos tās var iekļauties teikuma locekļa sastāvā, piemēram, latviešu valodā partikula kā salīdzinājuma konstrukcijās, ja tās ir nomināla izteicēja daļa – Diena bija kā pasaka (izteicējs – bija kā pasaka); Šodien esmu kā aizmigusi (izteicējs – esmu kā aizmigusi). Atšķirībā no prievārdiem vai saikļiem partikulām nav sintaktisku saistītājfunkciju, tās nenorāda arī uz priekšmetu, parādību vai procesu savstarpējām attieksmēm.

Partikulu izpratne un apraksts gramatikās ir atšķirīgs. Viena tradīcija, kas vismaz daļēji joprojām tiek turpināta angļu u. c. valodu gramatikās, paredz ar terminu “partikula” apzīmēt ikvienu nelokāmu vārdu – apstākļa vārdus, saikļus, izsauksmes vārdus u. c. –, īpaši nenošķirot partikulu kā atsevišķu vārdšķiru. Šādas pieejas pamatā ir robežu trūkums starp minētajām nelokāmajām vārdšķirām, t. i., vārdšķiru homonīmija. Daudzās valodās vieni un tie paši nelokāmie vārdi atkarībā no lietojuma teikumā var būt apstākļa vārdi, partikulas, saikļi vai izsauksmes vārdi. Piemēram, latviešu valodā vārds jau teikumā Jau līst ir apstākļa vārds ar nozīmi ‘tagad’, bet teikumā Tā jau var nogulēt visu dienu! – partikula. Savukārt vārds jo teikumā Drīz būs jāsāk gatavot pusdienas, jo gribas ēst ir pakārtojuma saiklis, teikumā Darbs bija paveikts jo glīti – partikula. Vārdam nu iespējams lietojums pat trīs vārdšķiru funkcijā – kā apstākļa vārds (Nu [resp., tagad] ir klāt ziema!), partikula (Nu nevar taču tā rīkoties!) un izsauksmes vārds (Nu, kas mums vēl ir darāms?).

Citā vārdšķiru iedalījuma tradīcijā partikulas tiek uzskatītas par vienu no palīgvārdu vārdšķirām blakus prievārdiem, saikļiem un izsauksmes vārdiem. Tā partikulas tiek aprakstītas, piemēram, latviešu, lietuviešu, čehu un krievu valodas gramatikā.

Trešā tradīcija paredz par partikulām uzskatīt tikai tos nelokāmos vārdus, kas tiek lietoti gramatiskā, t. sk. formveidošanas, funkcijā. Tādējādi partikulām, kas ievada jautājuma teikumus, ir gramatiska, resp., modāla, funkcija. Šādas partikulas var būt gan pirmajā pozīcijā teikumā, kā, piemēram, latviešu valodā vai (Vai tu jau esi paēdis pusdienas?), gan otrajā pozīcijā, piemēram, somu valodā -ko/-kö, kas novietojas aiz darbības vārda (Onko hän suomalainen? ‘Vai viņš ir soms? burt. Ir vai viņš soms?’).

Gramatiska (formveidošanas) funkcija ir partikulām, kas tiek lietotas izteiksmju formu veidošanā, piemēram, tegùl lietuviešu valodā pavēles izteiksmes 3. personā – tegù(l) eĩna ‘lai iet!’, tegù(l) rãšo ‘lai raksta!’. Līdzīgi latviešu valodā tiek lietota partikula lai – Lai viņš iet prom!, Lai nāk, kas nākdams!

Angļu valodas gramatikā par gramatisku partikulu uzskata arī nenoteiksmes rādītāju to (to go ‘iet’, to work ‘strādāt’, to read ‘lasīt’), kā arī kustības u. c. verbiem piesaistītus apstākļa vārdus vai prievārdus, kas norāda darbības mērķi vai rezultātu (to eat up ‘apēst’, to sit down ‘apsēsties’, to look for ‘meklēt’). Šādi darbības vārdi tiek saukti par frāzes verbiem (phrasal verbs) vai partikulverbiem (particle verbs).

Par gramatiskām tiek uzskatītas arī visas nolieguma partikulas, piemēram, latviešu valodā ne un nē (Vakars bija mierīgs, ne skaņa nebija dzirdama; Nē, tā tas nebūs!).

Pēc morfēmiskā sastāva var būt vienvārda (arī, diez, ik, it, jel, jo, gan, lai, pat, kaut, jā, ne, nē, sak, tak, tik, tikai, vai, vien, vis) un vairākvārdu partikulas (it kā, tā kā, gan jau, nu gan, nu jau nu gan, droši vien, vai tad, tad gan).

Partikulas var izteikt šādas nozīmes:

1)    apgalvojumu – Jā, šodien ārā līst;

2)    noliegumu – Nē, vakar nekur negāju; Pirms vētras neatskanēja ne putna dziesma; Es došos pastaigāties, bet tu ne;

3)    jautājumu – Vai visi jau mājās?;

4)    salīdzinājumu – Putni dziedāja, it kā būtu agrs rīts; Lapsa rej kā suns;

5)    vēlējumu – Kaut rīt nebūtu vēja!, Lai piepildās visas ieceres!;

6)    ierobežojumu – Tikai vakar pamanījām, ka dārzā uzplaukusi ābele; Vienīgi gribētos zināt, vai šodien gaidāma tveice;

7)    pastiprinājumu vai pavājinājumu – Ak tā, tad zinu, kas darāms; Vai tu arī nāksi pastaigāties?; Vakariņu galds bija it bagātīgs; Tu gan to nezināji; Jel nesāciet strīdēties!; Tas tik bija brauciens!; Tie ir sīkumi vien!;

8)    vispārinājumu – Ik rītu eju skriet;

9)    nenoteiktību – It kā būtu jāiet uz veikalu, bet negribas; Tu man to varēji pateikt kaut vakar; Ko lai mēs tagad domājam?; Latvijā vai ik rudeni ir ļoti lietainas dienas;

10) vērtējumu, t. sk. šaubas – Tā nu diemžēl notika; Laikam tūlīt sāks snigt; Tā varbūt nevajadzēja darīt.

Partikulas parasti atrodas pirms vai pēc teikuma locekļa, kuram piešķirama modāla, emocionāla u. tml. nozīmes nianse. Apgalvojuma, nolieguma, jautājuma un vēlējuma partikulas parasti attiecas uz visu izteikuma saturu kopumā un tāpēc novietojas teksta sākumā – Jā, tā tas ir; Nē, tā tas nav; Vai tā ir laba grāmata?; Kaut rīt būtu brīvdiena! Runātā valodā, it īpaši sarunvalodā, apgalvojuma, nolieguma un jautājuma partikulas var būt arī teksta beigās – Es tev ticu, jā!; Tā tas nevar būt, nē!; Tu ēdīsi, vai?

Mūsdienu valodniecībā, jo īpaši pragmatikā, partikulas (kopā ar izsauksmes vārdiem) plaši tiek pētītas kā diskursa iezīmētājas, jo tās var piešķirt teikumam ne tikai teksta autora attieksmes niansi un modalitāti, bet arī dažādu slēpto saturu. Tāpat partikulas ir nozīmīgs evidencialitātes pētījumu objekts, jo tās var izteikt arī norādi uz informācijas iegūšanas veidu. Piemēram, latviešu valodā evidenciāla nozīme iespējama partikulai sak, kas norāda uz atstāstītu informāciju – Tad visi varēs brīnīties, sak, redz, kā dzīvoja sendienās!

Partikulas parasti tiek aplūkotas konkrētas valodas vārdšķiru aprakstā, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Partikulas tiek aplūkotas diskursa analīzē pragmatikā, kā arī kognitīvos, sintaktiskos, semantiskos, tipoloģiskos, ģeneratīvās gramatikas u. c. pētījumos gan sinhroniskā, gan diahroniskā aspektā, sk., piemēram, tādas monogrāfijas kā Majas Britas Mosegoras Hansenas (Maj-Britt Mosegaard Hansen) “Diskursa partikulu funkcija” (The Function of Discourse Particles, 1998), Karinas Aijmeres (Karin Aijmer) “Angļu valodas diskursa partikulas” (English Discourse Particles, 2002) un “Pragmatisko iezīmētāju izpratne” (Understanding Pargamatic Markers, 2013), Greiema Reindžera (Graham Ranger) “Diskursa iezīmētāji” (Discourse Markers, 2018), kā arī kolektīvus pētījumus “Diskursa iezīmētāji” (Discourse Markers, 1998) Andreasa Jukera (Andreas Jucker) un Jaela Ziva (Yael Ziv) redakcijā, “Beigu partikulas” (Final Particles, 2015) Silvijas Hensilas (Sylvie Hancil), Aleksandra Haselova (Alexander Haselow) un Margjes Postas (Margje Post) redakcijā.

Par partikulām saistībā un evidencialitāti sk. arī Lienes Kalvišas monogrāfiju “Evidencialitāte latviešu valodā” (2018).