Teikumā īpašības vārds var būt apzīmētāja vai nomināla izteicēja funkcijā. Piemēram, teikumā Baltais kaķis ir ļoti liels īpašības vārds baltais ir apzīmētājs, savukārt liels – ietilpst nominālā izteicējā (ir liels).

Īpašības vārds sākotnēji (piemēram, senindiešu, sengrieķu un latīņu gramatikās) ticis aplūkots kopā ar lietvārdu (un arī skaitļa vārdu) kā viena vārdšķira, t. s. nomeni, jo šīs vārdšķiras vieno vienas un tās pašas gramatiskās kategorijas – dzimte, skaitlis, locījums. Tomēr sengrieķu un latīņu gramatikās, lai gan apvienoti vienā vārdšķirā, terminoloģiski tiek šķirts lietvārds, īpašības vārds un skaitļa vārds (piemēram, latīņu nomen substantivum, nomen adjectivum un nomen numerale), jo katrai vārdšķirai ir sava semantika un funkcijas valodas sistēmā. Mūsdienu gramatikā lietvārdi, īpašības vārdi un skaitļa vārdi parasti tiek aprakstītas kā trīs atsevišķas vārdšķiras.

Īpašības vārds parasti tuvāk paskaidro lietvārdu vai lietvārda vārdkopu, piemēram, liels koks, maldīgs uzskats, zaļgani krūmi, spoža saule, vējaina diena, tālīnas balsis un garšīga brokastu maize, zeltains labības lauks, veci porcelāna trauki. Tāpēc īpašības vārds mēdz dzimtē, skaitlī un locījumā pieskaņoties lietvārdam, uz kuru tas attiecas. Šāds īpašības vārda un lietvārda saskaņojums ir raksturīgs, piemēram, latviešu, lietuviešu, čehu, poļu valodai, to izsaka lietvārda un īpašības vārda galotnes, sal. latviešu valodā – liel-a egl-e, liel-as egl-es, liel-ai egl-ei, liel-u egl-i utt.; jaunāk-ais brāl-is, jaunāk-ā brāļ-a, jaunāk-ajam brāl-im, jaunāk-o brāl-i un tā tālāk. Savukārt, piemēram, vācu valodā dzimtē, skaitlī un locījumā saskaņojas lietvārda nenoteiktais vai noteiktais artikuls un īpašības vārds – vīriešu dzimtē ein großer Baum, eines großen Baumes, einem großen Baum, einen großen Baum ‘liels koks, liela koka, lielam kokam, lielu koku’, sieviešu dzimtē eine breite Straße, einer breiten Straße, einer breiten Straße, eine breite Straße ‘plata iela, platas ielas, platai ielai, platu ielu’, nekatrā dzimtē ein gutes Auto, eines guten Autos, einem guten Auto, ein gutes Auto ‘laba automašīna, labas automašīnas, labai automašīnai, labu automašīnu’.

Īpašības vārda formu sistēma parasti ir saistīta ar lietvārda formu sistēmu – cik dzimšu, skaitļu un locījumu valodā ir lietvārdam, tik arī īpašības vārdam. Ja, piemēram, valodā ir trīs dzimtes – vīriešu, sieviešu un nekatra –, tad tieši tādas pašas dzimtes formas būs arī īpašības vārdam. Tā vācu un čehu valodā gan lietvārdam, gan īpašības vārdam ir trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu, nekatra), savukārt latviešu, lietuviešu valodā un spāņu valodā – divas (vīriešu un sieviešu). Vienīgais lietvārda  locījums, kura nav īpašības vārdam, ir vokatīvs. Ja nepieciešams, tad vokatīva funkcijā parasti lieto nominatīvu, piemēram, latviešu valodā vokatīva vārdkopās mīļā māt!, labais cilvēk!, lai gan iespējams arī akuzatīvs: mīļo māt!, labo cilvēk!

Taču ir arī valodas, kurās īpašības vārds ar lietvārdu nesaskaņojas vispār, piemēram, angļu valodā small village – small villages ‘mazs ciems – mazi ciemi’, black horse – black horses ‘melns zirgs – melni zirgi’, wild rose – wild roses ‘savvaļas roze – savvaļas rozes’.

Īpašības vārds attiecībā pret lietvārdu vārdkopā var būt novietots prepozitīvi (pirms lietvārda) un postpozitīvi (pēc lietvārda). Latviešu valodā īpašības vārdi tradicionāli ir pirms lietvārda – liels koks, veca māja, skaista diena un tā tālāk. Taču, piemēram, spāņu valodā īpašības vārds parasti novietojas aiz lietvārda – un árbol grande ‘liels koks’, una casa vieja ‘veca māja’, un dia bonito ‘skaista diena’.

Īpašības vārdiem var šķirt šādas galvenās nozīmju grupas:

1) viedoklis vai vērtējums (īsts, patiess, skaists, neglīts, labs, slikts, pareizs, nepareizs);

2) lielums vai izmērs (liels, neliels, mazs, vidējs);

3) vecums (jauns, vecs, sens);

4) veids vai veidols (apaļš, trijstūrains, garens, plats, šaurs);

5) krāsa (balts, melns, dzeltens, sarkans, zils, zaļš, brūns).

Ja vārdkopā ir vairāki īpašības vārdi, kas raksturo priekšmetu, tad tuvāk lietvārdam parasti būs krāsas vai veidola raksturojums, tālāk sekos izmērs, vecums vai vērtējums – liels melns suns, vecs trijstūrains galds, skaista sarkana kleita. Ja kombinējas lieluma un vecuma pazīme, tad tuvāk lietvārdam būs īpašības vārds, kas raksturo vecumu, piemēram, liela veca liepa, mazs jauns runcītis.

Īpašības vārdi nozīmes ziņā iedalāmi arī kādības (jeb kvalitatīvajos) un attieksmes (jeb relatīvajos) īpašības vārdos. Kādības īpašības vārdi nosauc tādu pazīmi, kas var mainīties (jauns, vecs, liels, mazs, kluss, skaļš, skaists, labs, slikts utt.), tāpēc šādiem īpašības vārdiem iespējams veidot salīdzināmās pakāpes, piemēram, jauna grāmata, jaunāka grāmata, visjaunākā grāmata; liels koks, lielāks koks, vislielākais koks. Attieksmes īpašības vārdi turpretī nosauc ļoti konkrētu, pastāvīgu pazīmi, kas mainīties nevar (malējais, virsējais, vakarējais, iezaļgans, melnīgsnējs, zilganpelēks, brūnacains utt.), tāpēc šādiem īpašības vārdiem salīdzināmās pakāpes parasti neveido.

Raksturīga kādības īpašības vārdu pazīme ir salīdzināmās pakāpes jeb komparācija. Ar šo pakāpju palīdzību tiek tuvāk raksturots priekšmets vai dzīva būtne, uz ko attiecas īpašības vārds. Parasti valodās ir trīs salīdzināmās pakāpes – pamata pakāpe (jeb pozitīvs), kas nosauc priekšmetu bez salīdzinājuma (liels koks, skaista diena), pārākā pakāpe (jeb komparatīvs), kas priekšmetu ar kādas pazīmes palīdzību pretstata citiem līdzīgiem priekšmetiem (lielāks koks, skaistāka diena) un vispārākā pakāpe (jeb superlatīvs), kas priekšmetu ar kādu pazīmi izceļ citu vidū, t. i., norāda, ka priekšmetam vai dzīvai būtnei šī pazīme piemīt visvairāk (vislielākais koks, visskaistākā diena). Salīdzināmās pakāpes (pārākā un vispārākā pakāpe) parasti tiek izteiktas ar piedēkļu vai priedēkļu palīdzību, piemēram, angļu valodā big – bigger – biggest ‘liels – lielāks – vislielākais’, lietuviešu valodā gẽras – gerèsnis – geriáusias ‘labs – labāks – vislabākais’. Taču iespējamas arī sintaktiskas konstrukcijas, piemēram, spāņu valodā viejo – más viejo – el más viejo ‘vecs – vecāks ‒ visvecākais’; angļu valodā īpašības vārdiem, kam ir vismaz trīs zilbes – beautiful – more beautiful – most beautiful ‘skaists – skaistāks – visskaistākais’. Daļā valodu īpašības vārdu salīdzināmo pakāpju izteikšanā izmantota arī saknes maiņa (it īpaši pamata un pārākās pakāpes pretstatījumā), piemēram, vācu valodā gut – besser – best-/am besten, angļu valodā good – better – best vai spāņu valodā bueno – mejor – el mejor ‘labs – labāks – vislabākais’.

Baltu, t. i., latviešu un lietuviešu, valodās īpašības vārds ir saistīts arī ar noteiktību, t. i., izsaka opozīciju “nenoteikts/noteikts” attiecībā uz priekšmetiem, dzīvām būtnēm vai parādībām. Proti, gan latviešu, gan lietuviešu valodā īpašības vārdiem abās dzimtēs un skaitļos, kā arī visos locījumos ir divējādas galotnes – nenoteiktās un noteiktās, kuru izvēle atkarīga no saziņas situācijas un konteksta. Ja priekšmets, dzīva būtne vai parādība, uz kuru attiecas īpašības vārds, tekstā minēts pirmo reizi, teksta autoram nav zināms vai teksta autors konstatē kādu faktu, tad īpašības vārdam ir nenoteiktā galotne, piemēram, Pa ceļu nāca svešs cilvēks; Es redzu lielu māju; Diena ir skaista. Ja priekšmets, dzīva būtne vai parādība, uz kuru attiecas īpašības vārds, tekstā tiek minēts atkārtoti, teksta autoram ir pazīstams vai izsaka kādu konkrētu jēdzienu, tad īpašības vārdam parasti ir noteiktā galotne, piemēram, Pa ceļu nāca svešs cilvēks. Svešajam cilvēkam galvā bija platmale; Es redzu lielu māju. Tūlīt iešu iekšā šai lielajā mājā. Noteiktā galotne tiek lietota arī tad, ja nepieciešams sīkāk klasificēt kādu jēdzienu, piemēram, dažādus tējas veidus – melnā tēja, zaļā tēja, baltā tēja. Arī terminoloģiskās vārdkopās parasti ir noteiktā galotne, piemēram, baltais āboliņš, iekšējais tirgus, globālais tīmeklis. Atšķirībā no latviešu, t. i., baltu, valodas angļu, vācu vai franču valodā noteiktība tiek izteikta ar lietvārda nenoteiktā vai noteiktā artikula palīdzību un ar īpašības vārdu nav saistīta.

Īpašības vārdi parasti tiek aplūkoti konkrētas valodas vārdšķiru, kā arī teikuma sintaktiskās struktūras aprakstā. Tādējādi īpašības vārds, tā gramatiskās kategorijas un darināšana ir viens no morfoloģijas, resp., gramatikas pamattematiem, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Īpašības vārdi (t. sk. krāsu nosaukumi) ir arī nozīmīga dažādu tipoloģisku, semantisku, kognitīvu u. c. pētījumu daļa gan sinhroniskā, gan diahroniskā aspektā, sk., piemēram, Annas Vežbickas (Anna Wierzbicka) grāmatu “Semantika: sākotnējā nozīme un universālijas” (Semantics: primes and universals, 1996), Kristofera Laionsa (Christopher Lyons) pētījumu “Noteiktība” (Definiteness, 1999), Viljama Džervisa Džonsa (William Jervis Jones) monogrāfiju “Krāsu nosaukumi vācu valodā” (German colour Terms, 2013), Adriana Čardibona (Adrian Czardybon) disertāciju “Noteiktība valodā bez artikula – poļu valodas pētījumi” (Definiteness in a language without articles – a study of Polish, 2021). Latviešu valodniecībā var skatīt, piemēram, Antas Trumpas pētījumu “Adjektīvu semantiskā diferenciācija latviešu un lietuviešu valodā” (2010), Anitras Rozes grāmatu “Caur krāsu logu. Par krāsu nosaukumiem latviešu valodā” (2015).