Valodniecības aizsākumi Latvijas teritorijā saistāmi ar 17. gs. līdz ar nepieciešamību pēc latviešu valodas gramatikas apraksta, lai atvieglotu valodas apguvi garīdzniekiem cittautiešiem. Pirmās lingvistiskās piezīmes par latviešu valodu sniedzis Georgs Mancelis (Georgius Mancelius) grāmatas “Latviešu ceļvedis” (Lettisch Vademecum, 1631) ievadā. Viņš sagatavoja arī pirmo vācu-latviešu vārdnīcu “Latvietis” (Lettus, 1638). 1644. gadā izdots pirmais visai primitīvais latviešu valodas gramatikas apraksts – Johana Georga Rēhehūzena (Johann Georg Rehehusen) “Viegls un drošs vadonis latviešu valodā” (Manuductio ad linguam lettonicam facilis & certa/monstrata).
Nozīmīgākais 18. gs. latviešu valodas aprakstītājs bija Gothards Frīdrihs Stenders (Gotthard Friedrich Stender). Viņa “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik, 1783) ir pirmais plašākais latviešu valodas apraksts, kas ietver arī ziņas par izloksnēm, frazeoloģiju, folkloru un mitoloģiju.
1824. gadā dibināja Latviešu literāro (jeb draugu) biedrību, kas visu 19. gs. bija nozīmīgs latviešu valodas un tautas kultūras izpētes centrs. Biedrība izveidoja izdevumu Magazin, kas ir pirmais tieši latviešu valodas problemātikai veltītais turpinājumizdevums. Tērbatas Universitātes (Universität Dorpat) lektors Oto Benjamins Gotfrīds Rozenbergers (Otto Benjamin Gottfried Rosenberger) pirmais aprakstīja zilbes intonācijas, kā arī mēģināja lietot jauno – salīdzināmi vēsturisko ‒ metodi gramatikas aprakstīšanā. Par īsti zinatnisku pirmo latviešu gramatiku atzīstama Augusta Bīlenšteina (August Johann Gottfried Bielenstein) “Latviešu valoda” (Die lettische Sprache, 1863–1864). Šis darbs ieveda latviešu valodu starptautiskajā zinātniskajā apritē un bija nozīmīgākais faktu avots līdz pat Pirmā pasaules kara beigām.
Ar 1810. gadu un Jana Rimkeviča vārdu saistāma pirmā latgaliešu gramatika. Iespiestā formā, parakstīta ar Tomaša Kosovska vārdu, tā parādījās 1853. gadā. Pirmā iespiestā latgaliešu vārdnīca (sastādījis Jans Kurmins) izdota 1858. gadā.
Pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika ir Andreja Stērstes “Latviešu valodas mācība” (1879–1880). Nepārvērtējama nozīme bija Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha kopdarbiem “Latviešu gramatika” un “Latviešu valodas mācība” (1907), kas ir arī pirmā normatīvā latviešu valodas gramatika.
19. gs. pēdējā ceturksnī radās jauni pētījumu virzieni, vispirms jau dialektoloģija. Pirmais izloksnes apraksts publicēts izdevumā Magazin 1863. gadā.
Adalberts Becenbergers (Adalbert Bezzenberger) pirmais pievērsās latviešu valodas agrīno rakstu pieminekļu izpētei. Pirmais no latviešu valodniekiem veco tekstu valodu pētīja Pēteris Šmits.
Modernās leksikogrāfijas aizsācējs bija Jēkabs Dravnieks, kas sastādīja gan svešvārdu un konversācijas, gan plašas vācu-latviešu (1910) un krievu-latviešu (1913) vārdnīcas.
20. gs. sākumā aktīvi tika risināta latviešu rakstības reformas problēma.
Līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu (1918) divdesmit gadus (līdz 1940. gadam) latviešu valoda un valodniecība varēja attīstīties kvalitatīvi pilnīgi jaunā situācijā – nacionālā valstī.
Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitātes) Filoloģijas un filozofijas fakultātē strādāja vairums latviešu valodnieku – J. Endzelīns, P. Šmits, Juris Plāķis, Ernests Blese, Anna Ābele un citi. Pirmo reizi latviešu valodā tika lasītas lekcijas, sagatavotas mācībgrāmatas valodniecībā. J. Endzelīns publicēja savu nozīmīgāko darbu Lettische Grammatik (“Latviešu valodas gramatika”, 1922), kopā ar Edīti Hauzenbergu-Šturmu turpināja un izdeva K. Mīlenbaha aizsākto “Latviešu valodas vārdnīcu” (1923–1932) ar papildsējumiem (1934–1946). J. Endzelīns pievērsās arī Latvijas vietvārdu un izlokšņu materiāla apkopošanai, tāpat arī senprūšu valodas izpētei. E. Blese pētīja vēsturiskos onomastikas un rakstu pieminekļus, J. Plāķis – vietvārdus, personvārdus, kā arī Kuršu kāpu latviešu valodu. A. Ābele izveidoja eksperimentālās fonētikas kabinetu. Vācu valodas iespaidu latviešu valodā aprakstīja Jānis Zēvers.
Valodnieki apvienojās Filologu biedrībā. Filoloģijas studenti izveidoja organizāciju “Ramave”. Turpināja darboties Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļa. Pirmā tīri zinātniskā institūcija bija Folkloras krātuve, 1935. gadā dibināja atsevišķu Latviešu valodas krātuvi.
Straujo valodas un valodniecības attīstību Latvijā 1940. gadā pārtrauca Otrais pasaules karš. 1941.–1944. gadā, nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, vēl turpināja darboties Latviešu valodas krātuve, kas izdeva pirmo oficiālo “Latviešu pareizrakstības vārdnīcu” (1942). Padomju okupācijas laikā, 1945. gadā, uz Latviešu valodas krātuves bāzes izveidoja Valodas un literatūras institūtu.
Tūliņ pēc kara beigām situācija valodniecībai Latvijā bija ļoti nelabvēlīga. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) par noteicošo bija kļuvis pseidozinātniskais marrisma novirziens valodniecībā, kas īpaši asi vērsās pret salīdzināmi vēsturisko valodniecību, ko nodēvēja par “buržuāzisku”.
50. gados līdztekus salīdzināmi vēsturiskajai metodei sāka apgūt un izmantot arī citas pieejas. Līdzās dialektiem par galveno izpētes objektu kļuva mūsdienu latviešu valoda, tās dažādie aspekti. Metodoloģiskā ziņā lielākā nozīme bija tā laika krievu valodniecības ietekmei, kas dominēja PSRS zinātnē. Par latviešu valodniecības galveno uzdevumu tika izvirzīti divi lieli projekti – mūsdienu literārās valodas gramatika un literārās valodas vārdnīca. Abus projektus īstenoja Valodas un literatūras institūts.
“Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas” (1959, 1962; projekta vadītājs Rūdolfs Grabis) bija pirmais tik plašs un vispusīgs pētījums par latviešu valodas gramatisko uzbūvi.
Literārās valodas leksikogrāfijas jomā īpaši svarīgi ir 1972.–1996. gadā publicētie “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” astoņi sējumi desmit grāmatās (projekta vadītājs Laimdots Ceplītis). Vārdnīca joprojām ir svarīgs mūsdienu valodas normas avots.
Sintakses teorijas izstrādāšanā nozīmīga loma bija Arturam Ozolam. 50.–80. gados nozīmīgus pētījumus veica Alise Laua fonētikā, leksikoloģijā un frazeoloģijā, Jūlijs Kārkliņš, Inta Freimane sintaksē, Emīlija Soida morfoloģijā un vārddarināšanā, Sarma Kļaviņa kvantitatīvajā valodniecībā, vēlāk valodniecības vēsturē, Elfrīda Šmite, Marta Rudzīte, Antoņina Reķēna dialektoloģijā, Valija Dambe, Ojārs Bušs onomastikā, Valentīna Skujiņa terminoloģijā.
Valodas un literatūras institūtā 1956. gadā tika izveidots Dialektoloģijas un valodas vēstures sektors, kur ilgus gadus notika darbs pie “Latviešu valodas dialektu atlanta”. Tā 1. sējums “Leksika” iznāca 1999. gadā (vadītāja Benita Laumane), bet 2. sējums “Fonētika” – 2013. gadā (vadītāja Anna Stafecka, autors Alberts Sarkanis). Latviešu dialektologi iesaistījušies arī divu starptautisku projektu – “Eiropas valodu atlants” un “Baltu valodu atlants” ‒ tapšanā.
Attīstījās dialektālā leksikogrāfija. Pirmā un joprojām visplašākā ir Elgas Kagaines un Silvijas Raģes “Ērģemes izloksnes vārdnīca” (1977–1983). Pēc tam izdotas arī Kalupes un Vainižu vārdnīcas. Kā iecere joprojām pastāv apvienota izlokšņu vārdnīca. 2005. gadā iznāca “Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts”.
Veikti arī literārās valodas vēstures pētījumi. 1961. gadā iznāca Dainas Zemzares darbs “Latviešu vārdnīcas (līdz 1900. gadam)”. Daina Nītiņa aprakstījusi prievārdu sistēmu latviešu rakstu valodā (1978). Izdota Annas Bergmanes un Ainas Blinkenas monogrāfija par latviešu rakstības attīstību (1986). Sagatavots arī plašāks pētījums divos sējumos (2002, 2007) par morfoloģijas sistēmas vēsturi. Publicēti arī daži 17.–18. gs. rakstu pieminekļi. Konstantīns Karulis sagatavojis pirmo “Latviešu etimoloģijas vārdnīcu” (1992).
