Licis pamatus latviešu laicīgajai daiļliteratūrai, veicinājis tautas apgaismības ideju izplatīšanos latviešu literārajā kultūrā, izstrādājis nozīmīgus darbus latviešu valodniecībā.
Gothards Frīdrihs Stenders
Baltijas vācu izcelsmes mācītājs, rakstnieks, valodnieks
Saistītie šķirkļi
Gotharda Frīdriha Stendera portrets.
Satura rādītājs
Izglītība
Dzimis mācītāja ģimenē, mācījies I. Bauera privātskolā Subatē. No 1736. līdz 1739. gadam studējis teoloģiju Jēnā un Hallē (Vācijā), studiju laikā Hallē bijis bāriņu nama audzinātājs. Atgriežoties Kurzemē, Stenders strādājis par mājskolotāju Lielbērstelē (1740–1742), Jelgavas pilsētas vācu skolas pārziņa palīgu (1742–1744), luterāņu mācītāju Lindes-Birzgales draudzē (1744–1753) un Žeimes draudzē (1753–1759). 18. gs. 60. gados Stenders uzturējās Vācijā, Dānijā un Krievijā, kur nodevās zinātniskām interesēm, izgatavoja globusus Braunšveigā un Kopenhāgenā. Pēc atgriešanās Kurzemē 1766. gadā Stenders kļuva par palīgmācītāju Sēlpils un Sunākstes draudzē, savukārt no 1769. gada līdz mūža beigām bija šīs draudzes mācītājs.
Gotharda Frīdriha Stendera “Svēti stāsti”. Kensberga, Rakstos eespeesti zaur Jahni Indriķķi Artungu, 1756. gads.
Gotharda Frīdriha Stendera “Svēti stāsti”. Kensberga, Rakstos eespeesti zaur Jahni Indriķķi Artungu, 1756. gads.
Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
Šajā laikā tapa vairāki Stendera agrīnie zinātniskie darbi. Traktātā “Jaunā globusa apraksts” (Beschreibung der neuen Erdkugel, 1766) viņš aprakstīja globusu izgatavošanu, savukārt traktātā “Ērta veļas mazgājamā mašīna” (Die bequeme Waschmaschine, 1766) viņš piedāvāja paša izstrādātu veļas mazgājamās mašīnas modeli. Dabaszinātnēm veltīts bija Stendera apcerējums “Šulca priekšlikums jūras garuma mērīšanā” (Der Schultzische Vorschlag die Meereslänge zu finden, 1764). Šajos gados Stenders pievērsās arī atsevišķiem vācu lingvistikas aspektiem.
Stendera nozīmīgākais ieguldījums Latvijas kultūrā saistīts ar latviešu reliģiskās, laicīgās un izglītojošās literatūras reformēšanu, zinātņu popularizēšanu, kā arī vācu valodā sarakstītajiem literāriem un zinātniskiem sacerējumiem.
Racionālisma ideju iespaidā Stenders pārstrādāja latviešu garīgās dziesmas, mazinot baroka tēlainību tajās un veicinot skaidrāku izteiksmi un laicīgu saturu. Viņš piedalījās “Kurzemes jaunas un pilnīgas dziesmu grāmatas” 5. izdevuma tapšanā (1754), publicēja “Jaunu, izskaidrotu dziesmu grāmatu” (1783, 1792). Balstoties Johana Hībnera (Johann Hübner) bībelstāstos, Stenders publicēja grāmatu “Svēti stāsti” (1756), kas vēlāk pārzidota ar nosaukumu “Maza Bībele” (1790). Starp citiem Stendera reliģiskajiem darbiem minama “Svētas gudrības grāmatiņa” (1774) un “Tās kristīgas mācības grāmata, tiem latviešiem par svētu izskaidrošanu sarakstīta” (1776).
Līdz ar fabulu un morālās īsprozas grāmatu “Jaukas pasakas in stāsti” (1776; otrais papildinātais izdevums “Pasakas un stāsti”, 1789) Stenders lika pamatus latviešu laicīgajai daiļliteratūrai. Šo darbu bija iespaidojuši Kristiāna Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert) darbi, Stenders guva ierosmi arī no vācu folkloras motīviem. Latviešu laicīgās dzejas aizsākumu ievadīja Stendera krājums “Jaunas ziņģes” (1774), kas tika turpināts ar pārstrādātu izdevumu “Ziņģu lustes” (1783) un šī krājuma otro daļu (1789). Šajos darbos Stenders sniedza sava laika ievērojamu vācu autoru sacerējumu tulkojumus – Johana Vilhelma Ludviga Gleima (Johann Wilhelm Ludwig Gleim), Frīdriha Hāgedorna (Friedrich Hagedorn), Matiāsa Klaudiusa (Matthias Claudius), Johana Martīna Millera (Johann Martin Miller), Kristiāna Ādolfa Overbeka (Christian Adolph Overbeck) u. c. autoru dzejoļus. Krājumā “Jauna gada vēlēšanas pēc ikkatra gribēšanas” (1782) apkopota viņa veltījuma dzeja. Gan Stendera proza, gan dzeja baudīja lielu popularitāti latviešu lasītāju vidū, virkne tekstu tika lasīti jaunos izdevumos vēl ilgi 19. gadsimtā, daļa folklorizējās.
Stenders latviski tulkoja arī vācu elitāro literatūru, piemēram, Bartolda Heinriha Brokesa (Barthold Heinrich Brockes) darbus. Starp tiem nozīmīgākais ir oda “Rāms laiks pēc pērkoņa briesmas” (1753, no darba “Šīszemes dievišķais prieks”, Irdisches Vergnügen in Gott, 1721–1748). Stendera atdzejojumā latviešu valodā tika izdots Baltijas vācu izcelsmes dzejnieces Elīzas fon der Rekes (Elisa von der Recke) “Elīzes divpadesmit svētas dziesmas” (1789, Elisens geistliche Lieder, 1783).
Stenders pievērsās izglītojošai literatūrai un publicēja inovatīvas ābeces – “Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782) un “Bildu ābice” (1787), kuru papildināja viņa darinātas ilustrācijas.
Gotharda Frīdriha Stendera grāmata “Bildu ābice”. Jelgava, iespiedējs Johans Frīdrihs Stefenhāgens, 1787. gads.
Stendera “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1776) bija populārzinātnisks darbs, kurā tika apkopotas ziņas par ģeogrāfiju, vēsturi, dabaszinātnēm un dabas filozofiju, noslēgumā sniedzot virkni odu tulkojumu. Šīs grāmatas trešo izdevumu (1796) papildināja viņa dēls Aleksandrs Johans Stenders (Alexander Johann Stender). Tā tiek uzskatīta par pirmo zemnieku enciklopēdiju un vienu no nozīmīgākajiem tautas apgaismības sasniegumiem 18. gadsimtā.
Liela nozīme bija Stendera pētījumiem latviešu valodniecībā. Viņa grāmata “Jauna pilnīgāka latviešu gramatika” (Neue vollständigere lettische Grammatik, 1761, 1763) līdzās lingvistiskām studijām ietvēra literārus darbus latviešu valodā, folkloras materiālus, ievadu latviešu poētikā. Šī grāmata tika pārstrādāta un papildināta ar nosaukumu “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik, 1783). Ievērojama nozīme latviešu valodniecības attīstībā bija Stendera sastādītajai vācu–latviešu un latviešu–vācu vārdnīcai “Latviešu leksikons” (Lettisches Lexikon, 1789).
Kaut gan Stenders lielākoties darbojās latviešu literārajā kultūrā, viņš publicēja arī nozīmīgus darbus vācu valodā, starp kuriem minams apcerējums “Sirmgalvja domas par tuvo aizkapa stāvokli” (Gedanken eines Greises über den nahen Zustand jenseit des Grabes, 1786) un filozofisks apcerējums “Reliģijas patiesība, kas vērsta pret brīvdomātāju un naturālistu neticību” (Wahrheit der Religion wider den Unglauben der Freigeister und Naturalisten, 1772), kas nāca klajā arī krievu tulkojumā. Savās publikācijās vācu valodā Stenders pievērsās arī tādiem jautājumiem kā kosmogonijai (1784) un Johana Kaspara Lavatera (Johann Caspar Lavater) atziņām par mūžību (1771). Divos darbos 18. gs. 80. gados Stenders polemizēja ar Jelgavas Pētera akadēmijas profesoru Johanu Melhioru Gotlību Bēzeki (Johann Melchior Gottlieb Beseke, 1746–1802).
Manuskriptā saglabājies Stendera apcerējums “Maģijas atslēga” (Clavis Magiae, 1794), kurā Stenders izklāsta savas mūža nogalē gūtās atziņas alķīmijas pētījumos. Tāpat nepublicēti palikuši Stendera apcerējumi par dambretes spēli, klavierspēles apmācības uzlabošanu u. c. tēmām.
Gotharda Frīdriha Stendera “Jaunas ziņģes pēc jaukām meldeijām par gudru izlustēšanu”.
Gotharda Frīdrihsa Stendera “Ziņģu lustes”.
Gotharda Frīdriha Stendera “Bildu ābice”.
Gotharda Frīdriha Stendera “Stendera Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”.
Gotharda Frīdriha Stendera “Jauna pilnīgāka latviešu gramatika.
Sasniegumu nozīme
Stenders bija tautas apgaismības ideju aizsācējs un izcilākais pārstāvis Kurzemē, viņa darbi aizsāka latviešu laicīgo apgaismošanu un iedvesmoja citus luterāņu mācītājus turpināt šo iniciatīvu, nostiprinot vērienīgu tautas apgaismības kustību 18. un 19. gadsimta mijā. Garīgajā literatūrā Stendera autoritāte sekmēja racionālisma ideju izplatīšanos. Stendera literārajam mantojumam bija tālejoša nozīme latviešu nacionālās literatūras tapšanā. Stendera neitrālā attieksme pret 18. gadsimta sociāli politisko stāvokli un izvairīšanās kritizēt dzimtbūšanu liek pieskaitīt viņu mērenajiem apgaismotājiem pretstatā radikāliem reformu aizstāvjiem, kā Garlībam Merķelim (Garlieb Helwig Merkel). Stendera radošā darba plašais vēriens, kurā viņa literārais talants apvienojās ar dabaszinātniskām un filozofiskām interesēm, padara viņu par unikālu 18. gadsimta intelektuāli un enciklopēdistu.
Novērtējums, atspoguļojums
Stendera piemiņa tiek kopta Sunākstē, kur uzstādīts tēlnieka Franča Sokolovska piemiņas akmens un 2014. gadā – Visvalda Asara veidota piemiņas zīme. Viesītes muzejā “Sēlija” ir izveidots Vecā Stendera kabinets. Piemiņas akmeņi Stenderam uzstādīti arī Lašu mācītājmuižā (tēlnieks Indulis Folkmanis) un Birzgalē (tēlnieks Ojārs Feldbergs). 2014. gadā Latvijas Banka laida klajā Stendera piemiņas monētu, kuras grafisko dizainu veidojis Aigars Ozoliņš, bet plastisko veidojumu Jānis Strupulis, savukārt Latvijas Pasts laida klajā Stenderam veltītu pastmarku, kuras dizaina autore ir Arta Ozola-Jaunarāja. 2014. gadā Latvijas Universitāte organizēja starptautisku zinātnisku konferenci “G. F. Stenders (1714–1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”. 2017. gadā ir dibināta Stendera biedrība, kas veltīta viņa uzskatu izpētei un popularizēšanai.
Gotharda Frīdriha Stendera un Aleksandra Johana Stendera kapavieta Sunākstes kapsētā. Sunākste, 30.08.2020.
Multivide
Gotharda Frīdriha Stendera portrets.
Gotharda Frīdriha Stendera “Svēti stāsti”. Kensberga, Rakstos eespeesti zaur Jahni Indriķķi Artungu, 1756. gads.
Gotharda Frīdriha Stendera “Jaunas ziņģes pēc jaukām meldeijām par gudru izlustēšanu”.
Gotharda Frīdrihsa Stendera “Ziņģu lustes”.
Gotharda Frīdriha Stendera “Bildu ābice”.
Gotharda Frīdriha Stendera grāmata “Bildu ābice”. Jelgava, iespiedējs Johans Frīdrihs Stefenhāgens, 1787. gads.
Gotharda Frīdriha Stendera “Stendera Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”.
Gotharda Frīdriha Stendera “Jauna pilnīgāka latviešu gramatika.
Gotharda Frīdriha Stendera un Aleksandra Johana Stendera kapavieta Sunākstes kapsētā. Sunākste, 30.08.2020.
Stendera biedrības uzstādītā piemiņas plāksne pie Gotharda Frīdriha Stendera un Aleksandra Johana Stendera kapavietas Sunākstes kapsētā. Sunākste, 30.08.2020.