Latviešu folklora, agrāk literatūrā dēvēta arī par tautas tradīciju, tautas gara mantām, tautas dzeju, tautas mutvārdu daiļradi, ir latviešu tradicionālās kultūras mutvārdu (arī rakstveida) formas, uzvedība un priekšstati, kas mantoti no paaudzes paaudzē un kurām piemīt sava poētika, uzbūve un variatīvums. Folkloru pētī folkloristikā, taču tā ir pētniecības avots arī citās humanitāro zinātņu nozarēs – mitoloģijā, valodniecībā, literatūrzinātnē, etnoloģijā, etnogrāfijā, mutvārdu vēstures pētījumos un citur. Folkloristikā nav vienotas folkloras definīcijas un jēdziena izpratnes.

Folklora ir nemateriālā kultūras mantojuma izpausme un kā tāda aizsargāta starptautiskās un Latvijas tiesībās (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, UNESCO, Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2003. gadā; Latvijas Republikas Nemateriālā kultūras mantojuma likums, 2016. gadā). Folklora nereti tiek aplūkota kā viena no nacionālās identitātes pazīmēm. Latviešu folkloras vērtības iekļautas Latvijas Kultūras kanona (2008) tautas tradīciju izlasē.

Pirmais latviešu folkloras pieraksts datējams ar 1584. gadu – burvju prāvā fiksētie sāls pūšamie vārdi, kuriem ir tautasdziesmas formas iezīmes (Dzelzeniek, trumulniek, / Atslēdz dzelzu vārtus ..). 1635. gadā Baltijas vācu izcelsmes tiesībzinātnieks un vēsturnieks Frīdrihs Mēnijs (Fridericus Menius, arī Solomonus Majus Menius) publicēja tautasdziesmu ar notīm (Manne balte mamelit ..). 17. gs. latviešu folkloras liecības rodamas arī Baltijas vācu izcelsmes autoru  – literāta un valodnieka Georga Manceļa (Georgius Mancelius), dzejnieka un valodnieka Kristofora Fīrekera (vācu Christoph Fürecker, latīņu Cristophorus Füreccerus), luterāņu mācītāja, garīgās dzejas autora Johana Višmana (Johann Wischmann) un vēsturnieka un mācītāja Paula Einhorna (Paul Einhorn) darbos. 18. gs. latviešu folkloras kolekcionāri ir Baltijas vācu izcelsmes mācītājs, valodnieks un latviešu laicīgās daiļliteratūras iedibinātājs Vecais Stenders (Gotthard Friedrich Stender), vācu rakstnieks, teologs, filozofs, apgaismotājs Johans Gotfrīds fon Herders (Johann Gottfried von Herder), kuram materiālus piesūtīja vairāki Vidzemes garīdznieki un apgaismības ideju aizstāvji. Plašāka latviešu folkloras dokumentēšana un publicēšana uzsākta 19. gs.; pirmo krājumu autori ir Baltijas vācu izcelsmes garīdznieki – Gustavs fon Bergmans (Gustav von Bergmann), Frīdrihs Daniels Vārs (Friedrich Daniel Wahr), Karls Kristians Ulmans (Karl Christian Ulmann), Georgs Frīdrihs Bitners (Georg Ludwig Friedrich Büttner) un Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein). Mērķtiecīgi latvieši folkloras vācēji un publicētāji bija pirmās nacionālās atmodas pārstāvji Jānis Sproģis, Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons, arī Ansis Lerhis-Puškaitis. Latgaliešu folkloru pierakstīja poļu etnogrāfe Stefānija Uļanovska (Stefania Ulanowska) un Baltijas vācu izcelsmes lietuviešu filologs un etnogrāfs Eduards Volters (Eduardas Volteris).

Latviešu tautasdziesmu pamatpublicējums ir K. Barona “Latvju dainas” (LD; 1894.–1915. gads, 1.–6. sējums). Latviešu tautasdziesmu kartotēka ir Dainu skapis (1880), kas ietver “Latvju dainās” publicēto tekstu oriģinālus. 70 atvilktnēs rodamas 268 815 dziesmu tekstu lapiņas dažādos rokrakstos. 2001. gadā Dainu skapis iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskā reģistrā. Saturs digitalizēts un pieejams tiešsaistē: “Dainuskapis.lv”.

Pie latviešu folkloras pamatpublicējumiem pieder arī: Pētera Šmita “Latviešu pasakas un teikas” (1925.–1937. gads, 1.–15. sējums) un “Latviešu tautas ticējumi” (LTT; 1940.–1941. gads, 1.–4. sējums), Kārļa Strauberga “Latviešu buramie vārdi” (1939.–1941. gads, 1.–2. sējums) u. c. 1924. gadā folkloriste Anna Bērzkalne izveidoja centralizētu arhīvu latviešu folkloras vākšanai, glabāšanai, pētīšanai un publicēšanai. Mūsdienās Latviešu folkloras krātuve (LFK) ir viens no plašākajiem folkloras arhīviem Eiropā, fondos glabājas vairāk nekā 3 mlj folkloras vienību. 2014. gadā tiešsaistē tika atklāts krātuves digitālais arhīvs “Garamantas.lv”.

Latviešu folklora ir etnogrāfisko ansambļu repertuārā, to interpretē folkloras kopas un postfolkloras grupas, stāstnieku kustība. 1984. gadā aizsākās bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku”. Notiek starptautisks folkloras festivāls “Baltica” (kopš 1987). Ikgadēji sarīkojumi ir Starptautiskais masku tradīciju festivāls (kopš 1999), Ziņģētāju un stāstnieku vakars (kopš 2003), Ģikšu danču nakts (kopš 2007), etno-eko festivāls “Sviests” (kopš 2013), stāstnieku konkursi un festivāli. Rīgas Latviešu biedrībā darbojas Folkloras komisija. 2009. gadā nodibināta Latvijas Folkloras biedrība, 2016. gadā – Latvijas Stāstnieku asociācija.

Latviešu mutvārdu folklora ierasti iedalīta trīs galvenos paveidos: tautasdziesmas, vēstītāja folklora (pasakas, teikas, leģendas, nostāsti, anekdotes) un brahiloģismi – īsās folkloras formas (mīklas, sakāmvārdi, parunas). Plašākā nozīmē folklorai pieskaita arī tautas mūziku – vokālo un instrumentālo (mūzikālā folklora) – un tautas horeogrāfiju (tautas dejas un rotaļas). Līdzšinējais konvencionālais iedalījums paveidos aptver tikai klasiskās latviešu folkloras formas, mūsdienās konstatētā žanru daudzveidība sniedzas ārpus šīm grupām.

Latviešu folkloras īpatnība ir tās skanējums vai pieraksts latviešu valodā, dažādās izloksnēs, taču lielākā daļa žanriski daudzveidīgās latviešu folkloras ir starptautiskas – dokumentētajām folkloras vienībām rodamas paralēlas izpausmes un dažkārt pat konstatējama cilme citu tautu folklorā (to apliecina pēc starptautiski aprobētās tradicionālās stāstījumu tipoloģijas izstrādātais Kārļa Arāja un Almas Mednes “Latviešu pasaku tipu rādītājs”, 1977. gadā, kā arī Elzas Kokares parēmiju pētījumi, 1980. un 1988. gadā).

Tautasdziesmas, sauktas arī par dainām, ir specifisks latviešu folkloras žanrs. Tām ir tradicionāla uzbūve, stilistika un ritmika, un lielākoties tās ataino zemnieka darba un cilvēka dzīves ciklus. Tautasdziesmas ir saistītā valodā bez atskaņām darināti panti, kas pēc garuma iedalāmas īsajās dziesmās (līdz astoņām rindām) un garajās dziesmās (sākot no deviņām rindām). Dziedot ierasti vienā melodijā tiek virknētas tautasdziesmu četrrindes. Klasisko tautasdziesmu pantmēri ir četrpēdu trohajs (Riti, riti, rīta rasa, / Pa ābeļu lapiņām; / Tā rit ļaužu valodiņas / Pa manām kājiņām. LD 8835) un daktils (Nu sala, nu sala, / Nu labi sala, /Sasala jūriņa / Līdz dibenam. / Nu laba braukšana / Dzintara zemē, / Dzintara zeltaiņu / Lūkoties. LD 13282). Tautasdziesmu poētikai raksturīga koncentrēta izteiksme, simbolisks dabas tēlu izmantojums, dabas norišu un cilvēka dzīves paralēlisms, deminutīvi, formuliski vārdsavienojumi un citi. Dziedot tautasdziesmas, sastopami rindu atkārtojumi, kā arī semantiski un asemantiski refrēni (ē-ē!, tradiridi-ralalā!, līgo!, kaladū, kaladū! utt.).

Bērnu folklorai pieder šūpuļdziesmas, t. sk. tās, kas nav klasiskās tautasdziesmas (“Aijā, žūžū, lāča bērns”), ucināmās un jādināmās dziesmas, kuras pieaugušais skaita vai dzied līdz ar rotaļīgām kustībām, parasti turot bērnu klēpī, kā arī bērnu pašu radītā folklora – ķircināmie un skaitāmie panti, virkņu panti (“Pulkstens viens – jāpļauj siens”), skolēnu spēles, asprātības jautājumi utt.

Klasiskajām tautasdziesmām pretstatāmas jaunākas cilmes dziesmas, kuru teksti parasti ir sižetiski stāstoši, un tās dziedamas pēc noteiktas melodijas. Šī ir plaša folkloras tekstu un melodiju kategorija, pie kuras pieder klasiskās ziņģes, nereti tulkotas no vācu valodas (“Māmiņ, mīļo māmiņ”), folklorizējusies autoru dzeja (Andrieva Niedras “Dažu skaistu ziedu”), tautā populāras politiskās dziesmas – rekrūšu dziesmas, 1905. gada revolucionāru, strēlnieku, Otrā pasaules kara leģionāru repertuārs –, reliģiska satura dziesmas.

Pasaka ir tradicionāls, pēc noteiktām sižeta uzbūves likumībām veidots fantastisks stāstījums, kura ticamība ir maza un parasti mazsvarīga kā teicējam, tā klausītājam (izņemot mazus bērnus). Latviešu pasaku iedalījums balstīts starptautiskā pasaku klasifikācijā: pasakas par dzīvniekiem (“Zvēri un abru taisītājs”); brīnumu pasakas jeb īstās pasakas, kas stāsta par pasaku varoņa dzīves galveno epizodi (“Brīnumu stabulītes”); sadzīves pasakas – par dažādiem gadījumiem pasakas varoņa dzīvē (“Nabadzīgā vīra laime”; K. Arāja un A. Mednes rādītājā šajā grupā ir arī leģendu pasakas, noveļu pasakas, pasakas par muļķa velnu, joku pasakas un anekdotes, kā arī formulu pasakas).

Teika ir īss, sižetiski vienkāršs stāstījums, kas var būt saistīts ar konkrētu vietu un norises laiku. Atbilstoši tematikai teikas iedala izcelšanās, vēsturiskajās un mitoloģiskajās teikās. Mitoloģiskās teikas robežojas ar diviem citiem patstāvīgiem naratīvu žanriem – memorātiem un fiktiem. Memorāts ir paša teicēja vai tam tuva cilvēka personīgajā pieredzē balstīts stāstījums, kurā raksturotā situācija interpretēta kā pārdabiska. Fikts ir apgalvojums vai stāstījums, kas no stāstītāja skatu punkta ir nepatiess, bet noteiktai klausītāju kategorijai, piemēram, bērniem, liekas ticams.

Kristīgās leģendas ir vēstītājas folkloras žanrs, kura pamatā ir stāstījums – Bībeles, baznīcas vēstures vai kristīgās tradīcijas sižets ar fantastikas elementiem. Leģendu notikumi nereti atainoti lokālā kontekstā kā bijīgā (paužot kristīgo morāli), tā komiskā veidā.

Nostāsts ir stāstījums – pieredzes stāsts par kādu konkrētu gadījumu stāstītāja vai viņam pazīstamu cilvēku dzīvē, kas nav saistīts ar pārdabisko vai tiešā veidā nepauž tradicionālos teiku un ticējumu motīvus, var būt ar humora elementiem. Nostāsts var būt iekļauts plašākā biogrāfiskā stāstījumā (savā vai cita cilvēka dzīvesstāstā).

Mūsdienu teika (urbānā teika) ir folkloras žanrs, kas ieviests, lai tradicionālās pirmsindustriālā laikmeta teikas nošķirtu no formāli līdzīgiem stāstījumiem vēlākos laikposmos. Šā žanra tematika ir ļoti plaša – baumas un “šausmu stāsti” par noziegumiem, katastrofām, sazvērestībām, mūsdienu svētvietām utt.

Anekdote ir īss, smieklīgs stāsts ar negaidītu nobeigumu, kas mainās līdzi laikam un komiskā veidā komentē ikdienu, politiskās aktualitātes utt. Katram anekdošu ciklam ir sava specifiska tēlu sistēma un estētika. Atšķirībā no t. s. sadzīves pasakas anekdote parasti ir īsāka un koncentrētāka un tā uztverama sava laikmeta kontekstā. Anekdotēm tuvi citi sabiedrībā populāri humora žanri – izjokošana, mānīšanās, jocīgi jautājumi un atbildes, joku un attēlu mīklas, karikatūras.

Sakāmvārdi ir tautā izplatīti vispārīgi spriedumi (tautas gudrība), kas ietverti vienā teikumā un biežāk saprotami pārnestā nozīmē (Kad kaķis nav mājās, peles pa galdu danco. LFK 1, 630). Parunas ir tradicionāli teicieni, kas, lietoti pārnestā nozīmē, paspilgtina kāda objekta vai norises raksturojumu (Skrien kā vēja grābeklis. LFK 464, 116). Parunām pieskaitāmi arī retoriski jautājumi un izsaucieni, kas pieder tautas frazeoloģijai (Kas nabaga bērnam kliņģeri dos! LFK 893, 269). Folklorai pieder arī dažāda satura tautā populāri teicieni, kas, līdzīgi sakāmvārdiem, izsaka spriedumu, vērtējumu, bet to avots ir nesenas, nereti zināmas cilmes, piemēram, literārie aforismi, komiski politiķu izteikumi u. tml.

Tradicionālajai tautas leksikai pieskaitāmas dažādas tautas valodās izplatītas frāzes – izteicieni, sveicinājumi, aizrādījumi, ironiski izsaucieni, zobgalības, tosti un laimes vēlējumi, atsevišķas stilistiski iekrāsotas vārdu grupas, t. sk. vienkāršruna jeb lamuvārdi, lāsti, draudi, kā arī ātrruna u. c. skaņu artikulācijas vingrinājumi. Īpatno tautas īpašvārdu slāni veido iesaukas, dažādu pagastu un māju ļaužu apzīmējumi, palamas, kaķu, suņu, lopu vārdi, neoficiāli vietvārdi utt. Skaņu iztulkojumi skaidro, kā runā putni, dzīvnieki, kā saprotami sadzīviski trokšņi, ko “saka” mūzikas instrumenti utt.

Mīkla ir lakoniskā un tēlainā veidā formulēts uzdevums vai jautājums, kam jāatrod atbilde – atminējums. Mīklu veidi ir: objektu mīklas – metaforā vai alegorijā ietverts jautājums kāda priekšmeta, dzīvas radības, parādības vai darbības uzminēšanai (Kalējs kaļ debesīs, ogles birst Daugavā, (pērkons), LFK 33, 966); joku jautājumu mīklas – uz jautājumu pareiza izrādās negaidīta, asprātīga atbilde (Kas stāv starp upi un mežu? (un), LFK 1751, 123); valodas – burtu un zilbju – mīklas (Kas Anglijai priekšā, tas Japānai pakaļā? (a), LFK 1, 41, 34); attēlu mīklas – uzdevums formulēts zīmējumu veidā.

Paražas ir ikdienā, svētkos un godos raksturīgi ieradumi, tradīcijas, ierastās darbības apraksts. Paražu tematiskie cikli ir cilvēka mūža gājums, godi, dažādas svinības, kalendārie svētki un svinamās dienas, saimniekošana, apģērbs, uzturs, higiēna, dažādas sadzīves paražas.

Ticējumi ir īsi apgalvojumi par kārtību dabā un cilvēka dzīvē. Sakņojoties ticībā pārdabiskajam, to uzdevums ir nodrošināt iespēju paredzēt norišu gaitu, noteikt darbības labvēlīga iznākuma sasniegšanai un aizliegumus neveiksmes atvairīšanai. Ticējumiem pieder arī sapņu tulkošana un zīlēšana, tabuizētu darbību formulējumi (Ja kāds iet ceļā, nedrīkst vērpt, tad garš ceļš. LTT 4067), laika pareģojumi jeb tautas meteoroloģija.

Buramvārdi ir dziednieciskās formulas, nolādējumi, lūgšanas, reliģisko dziesmu fragmenti un citi teksti, kuriem ir maģiska nozīme (čūsku vārdi, asins apturēšanas vārdi, rozes vārdi, vīveļu vārdi, zagļu piesiešanas vārdi, buramvārdi pret skauģiem, burvjiem, raganām u. c.). Tautas ārstniecība ir slimību un to ārstēšanas apraksti, receptes, ziņas par zāļu tējām un to pielietojumu.

Dejas ir horeogrāfiskas norises ar instrumentālu pavadījumu, iespējams, arī dziedāts teksts (kadriļa, polka, “Sudmaliņas”, “Krakovjaks”, “Mugurdancis”). Rotaļas ir horeogrāfiskas norises ar dziedāšanu bez instrumentāla pavadījuma (“Kas dārzā?”). Spēles ietver kustību un valodas spēles bez dziedāšanas (“Pirtiņa deg”), kā arī ķīlu izpirkšanas uzdevumus.

Līdzās mutvārdu tradīcijai pastāv arī latviešu folkloras rakstveida formas. Tautas rokrakstu tradīcijai piederīgi atmiņu albumi – vienai personai veltītu citu personu (skolas biedru, draugu, ģimenes locekļu) ierakstu kolekcija. Ieraksti veidoti pēc tradicionāla, vācu kultūrā sakņota parauga un parasti ietver poētisku veltījuma tekstu (albumpantu, tautasdziesmu, aforismu u. tml.), vēlējumu atmiņai (par mazu, bet mīļu atmiņu u. tml.), autora parakstu un ilustrāciju. Albumpanti ir tradicionāli anonīmi panti, kas kopš 19. gs. beigām izplatījušies ar ierakstiem skolēnu un citos atmiņu albumos. Tie pārsvarā ir veltījuma dzejoļi par draudzību, bērnību un laimi, bet var būt arī ritmizēti vēlējumi prozā un formuliski vārdu savienojumi.

Dziesmu klades ir rokrakstā veidotas populāru dziesmu tekstu individuālas izlases, kas bieži tiek izmantotas saviesīgai dziedāšanai; latviešu tradicionālajā kultūrā pazīstamas kopš 19. gs. 2. puses. Pamata repertuāru veido tautā izplatītās romantiskās dziesmas jeb ziņģes, tāpēc sauktas arī par ziņģu kladēm.

Rokrakstos sastopami buramvārdu un tautas medicīnas apkopojumi, kā arī debesu grāmatas – nelielas, kabatas formāta pašdarinātas grāmatiņas vai burtnīcas, kuru saturā ir norādes uz to pārdabisko izcelsmi, iekļauti aizrādījumi par svētdienu svētīšanu, grēku nožēlu, baušļu ievērošanu un citi, vēstījums par grāmatas spēju glābt no nelaimēm (ugunsgrēka, slimībām, asiņošanas), kā arī norādītas laimīgās un nelaimīgās dienas.

Epitāfijas jeb kapu uzraksti ir tradicionāli struktūras teksti uz mirušā piemiņas zīmes apbedījuma vietā. Epitāfijas atklāj mirušā vārdu, uzvārdu un dzīves datus, kā arī pauž piemiņu poētiskā veidā (dzejas rindas, aforismi, tautasdziesmas, Bībeles citāti).

Piederības zīmes ir īpašuma norādes tekstuālā vai grafiskā veidā (māju zīmes, gravējumi uz sadzīves priekšmetiem). Grafiti ir senāki vai mūsu dienu neformāli uzraksti, gravējumi, skrāpējumi uz virsmām publiskā vidē (alu uzraksti, urbānie grafiti).

Interneta folklora ir digitāla teksta, attēla, skaņas, video, saišu, mirkļbirku utt. izmantojums tiešsaistē cirkulējošu, individuāli vai sociālo tīklu kopienās tālāk nododamu anonīmu kultūras vienību, ierasti interneta joku, formā. Latviešu interneta folkloras formas tiek radītas tiešsaistes videi latviešu valodā, nereti tās tulkotas vai adaptētas no angļu vai krievu valodas.