Pilsētas teikas ir mūsdienu folkloras žanrs, kas izplatās un variējas kā mutvārdos, tā rakstveidā un ar masu mediju starpniecību. Raksturīgas iezīmes ir vienkāršs, neizvērsts sižets, pretenzijas uz patiesumu, realitāti, atsauce uz aculiecinieku. Pilsētas teikās darbība galvenokārt norisinās pilsētās, saistīta ar urbāno infrastruktūru un tehnoloģijām. Tās vēsta par mūsdienu cilvēku ticību iracionāliem priekšstatiem, satraukumu un bailēm no tehnoloģijām, noziedzības un imigrācijas, liktenīgiem pārpratumiem, atriebības un nāves, slimībām un to, kas izraisa pretīgumu, par lētticību un muļķību. Pilsētas teikas var uztvert kā brīdinošus un pamācošus piemērus, izteiktus strukturētā stāstījumā ar šausmu, mistikas vai humora stilistikas elementiem.

Pilsētas teikas pasaulē popularitāti ieguva, sākot ar 20. gs. 80. gadiem, tomēr vairāki populāri motīvi fiksēti jau antīkajā pasaulē; dažas no teikām presē publicētas jau 19. gs. vidū. Pilsētas teiku rašanos un izplatību noteikusi pilsētu un urbānās vides, tehnoloģiju attīstība, urbānais dzīves stils.

Pilsētas teikas kompozicionāli ir vienkāršs, neizvērsts, sižetisks stāstījums par kādu notikumu ar dažiem personāžiem. Raksturīga pazīme ir pretenzijas uz patiesumu, ko nodrošina atsaukšanās uz kādu realitātē bijušu atgadījumu, kuru pieredzējusi kāda stāstītājam zināma persona, parasti – “drauga draugs” (arī radinieks, paziņa, kolēģis u. tml.). Folkloristikā šo konceptu atpazīst kā angļu valodas akronīmu FOAF Tale (“friend of a friend” tale). Terminu ieviesis angļu publicists Rodnijs Deils (Rodney Dale). Pilsētas leģendas pretenzijas būt par patiesa notikuma liecību parasti nav pamatotas, jo netiek konkretizēts notikuma laiks un vieta, to neapstiprina arī policijas, ugunsdzēsēju, tirdzniecības u. tml. pārstāvji. Gadījumi, kad kāda persona šādu teiku stāsta kā savu pieredzi, parasti neapstiprinās, tā izrādās nepatiesība. Pilsētas teikām tuvas ir pilsētas baumas un tenkas, viltus ziņas, sazvērestības teorijas u. tml., bet tās netiek pieskaitītas pilsētas teikām, jo trūkst stāstījuma struktūras.

Vienā no starptautiski pazīstamākajām pilsētas teikām “Aligatori kanalizācijā” (Alligators in the Sewers) tiek vēstīts par atvaļinājumu Floridā, no kura bērni uz Ņujorku atved mājdzīvniekus – aligatoru mazuļus. Kad tie izaug lielāki, tad daudzus no tiem vecāki noskalo tualetes podā. Tomēr daļa no tiem, nokļūstot kanalizācijas sistēmā, ne tikai izdzīvo, bet arī vairojas, palielinot populāciju un apdraudot pilsētas iedzīvotājus. Ar laiku no saules gaismas trūkuma aligatori kļūst balti. Neraugoties uz Ņujorkas atbildīgo iestāžu apgalvojumu, ka tās kanalizācijas sistēmā nedzīvo aligatori, un zinātnieku apstiprinājumu, ka šī suga nevar izdzīvot šādos apstākļos, šī teika turpina rosināt cilvēku iztēli. 20. gs. 80. gadu sākumā folkloristi fiksēja populārās pilsētas teikas “Meksikāņu mājdzīvnieks” (The Mexican Pet, precīzāks šīs leģendas nosaukums būtu “Žurka par suni”) versijas. Teikas pamatā ir stāsts par kādu tūristu Meksikā, kas izglābj (piemēram, no noslīkšanas) kādu mājdzīvnieku. Visbiežāk tūrists uzskata, ka izglābtais mājdzīvnieks ir meksikāņu suņu šķirnes čivava kucēns, tomēr tas neuzvedas kā suns, nerej, uzvedas ļoti klusi un mierīgi. Tūristam nelielais dzīvnieks iepatīkas, un tas kontrabandas ceļā tiek nogādāts mājās. Reiz tas iekrīt tualetes podā, un jaunais īpašnieks, baidoties no slimībām, aizved suni pie veterinārārsta. Veterinārārsts atklāj, ka tas ir nevis suns, bet Meksikas ūdensžurka. Teikas variantos tiek apgalvots, ka Taizemē ir žurku suga, kas izskatās kā Jorkšīras terjers, vai minēta Pakistānas žurku suga, kas agrīnajā attīstības stadijā atgādina bulterjera šķirnes kucēnu. Pilsētas teikas “Aizrijies dobermanis” (The Choking Doberman) centrā ir noziedzības tēma. Tā vēsta par kādu sievieti, kas, atnākot mājās no veikala, ierauga, ka viņas dobermanis ir aizrijies un smok. Viņa nomet iepirkumus un ar suni steidzas pie veterinārārsta. Veterinārārsts sāk suni sagatavot operācijai, bet sieviete dodas mājās. Ierodoties mājās un atverot durvis, sieviete dzird, ka zvana telefons. Viņa paceļ klausuli un dzird, ka vaterinārārsts viņai iesaka iziet no mājas un sagaidīt policistus, kurus viņš jau izsaucis. Ierodas policija, kas mājās skapī atrod paslēpušos laupītāju ar diviem nokostiem pirkstiem. 

Publicējot pilsētas teikas, līdz šim izplatītākais to iedalījumu kritērijs ir bijis saturs. 2007. gadā pētnieki Džilliana Benneta (Gillian Bennett) un Pols Smits (Paul Smith) pilsētas teikas iedalījuši deviņās nodaļās: “Dzīve pilsētā”, “Šausmas”, “Nelaimes gadījumi, liktenis un nejaušības”, “Ķermenis un slimības”, “Dzīvnieki”, “Sekss un kailums”, “Tirdzniecība”, “Slepkavības, nāve un apglabāšana”, “Pārdabiskais”. Jans Harolds Brunvands (Jan Harold Brunvand) 2012. gadā pilsētas teikas piedāvājis iedalīt 10 grupās: “Par automašīnām”, “Par dzīvniekiem”, “Šausmu teikas”, “Nelaimes gadījumu teikas”, “Sekss un seksa skandāli”, “Noziedzība”, “Bizness un profesijas”, “Par valdībām”, “Tenkas un teikas par slavenībām”, “Akadēmiskā vide”.

Ļoti populārs pilsētas teiku sižets ir par nozudušiem stopētājiem, kas iekļaujams spoku stāstu paveidā. Tajās vēstīts par kādu autobraucēju, kurš savā automašīnā uzņem kādu noslēpumainu stopētāju. Pēc kāda laika stopētājs ir pazudis, un pēc tam atklājas, ka tas ir bijis spoks. Šim motīvam ir daudz reģionālu variantu. Motīvs par sastapšanos ar spokiem, mirušām (nogalinātu cilvēku) dvēselēm folklorā ir plaši sastopams un izplatīts.

Daudzas pilsētas teikas vēsta par noslēpumainu cilvēku pazušanu, kanibālismu un orgānu tirdzniecību, tā tuvojoties šausmu žanram literatūrā, kinematogrāfā. Otrā pasaules kara laikā Eiropā un arī vairākas desmitgades pēc tā tika stāstītas pilsētas teikas par cilvēkiem, kas ievilināti slepenās fabrikās. Viņi tur nokauti, un no viņiem ražotas desas. Par apliecinājumu šādu fabriku esamībai kalpoja desās atrastās rotaslietas vai apģērba fragmenti, kā arī it kā izbēgušu cilvēku stāsti. Šie stāsti parasti iekļauj etniskās minoritātes, bezpajumtniekus kā sevišķi apdraudētas grupas, arī bērnus, studentus.

Populāras ir tādas pilsētas teikas, kas vēsta par dažādām tehnoloģijām, uzņēmumiem un kompānijām un briesmām, ko tās izraisa, to destruktīvo ietekmi uz ekoloģiju, saikni ar noslēpumainām un ļaunām organizācijām. Nevar izslēgt speciālas nomelnošanas kampaņas elementus šādu baumu radīšanā un izplatīšanā. Kopš 1999. gada globālajā tīmeklī cirkulē teika par it kā dzirksteļojoša mobilā telefona izraisītu sprādzienu degvielas uzpildes stacijā. Sprādzienā gājuši bojā vairāki cilvēki un cietušas automašīnas. Neraugoties uz faktu, ka mobilā telefona zvanu signāli tiek radīti elektroniski, tiek stāstīts, ka dzirksteļošanu izraisījusi uz automašīnas motora pārsega novietotā mobilā telefona zvanīšana degvielas uzpildes laikā. Tas esot mudinājis atsevišķās degvielas uzpildes stacijās izvietot zīmes, kas aizliedz to teritorijā lietot mobilos telefonus, tā netieši atbalstot šīs teikas ticamību.

20. gs. 80. gadu beigās sāka cirkulēt virkne sazvērestības teoriju, kas bija saistītas ar populāriem sporta apģērbu, apavu un inventāra ražotāju zīmoliem. Viens no uzņēmumiem, kuru tas skāra, bija starptautiskais sporta apavu zīmols Reebok. Amerikas afroamerikāņu vidū izplatījās baumas, ka tas pieder kukluksklanam vai arī tā galvenais birojs atrodas Dienvidāfrikas Republikā, un uzņēmuma peļņa tiek izmantota, lai atbalstītu valdošo aparteīda režīmu. Senas un starptautiski plaši pazīstamas ir baumas, kas vēsta par dažādiem pārtikas piesārņojumiem. Piemēram, teika par peli, kas atrasta Coca Cola dzēriena pudelē, vai žurku picā. Šo teiku pamatā varētu būt reāli notikumi, jo pārtikas produktu ražošanas un uzglabāšanas laikā ir iespējama pārtikas piesārņojuma rašanās. Teikas popularitāti nodrošina arī tas, ka cietušajiem it kā ir izdevies uzvarēt tiesas procesā un saņemt ievērojamu naudas kompensāciju. Lai arī peles (vai citu pārtikas piesārņojumu, piemēram, izceptas žurkas cāļa vietā, zirnekļu oliņas košļājamā gumijā, tārpus hamburgerā) atrod dažādu uzņēmumu un kompāniju bezalkoholiskajos dzērienos vai citos pārtikas produktos, diezgan ierasti, ka par galveno vainīgo tiek atzīta kāda liela globāla (starpnacionāla) kompānija. Tas ir tā sauktais “Goliāta efekts”, proti, uzskats, ka lielās globālās kompānijas ir vispārīgs ļaunums, kas slepeni un alkatīgi vairo savu peļņu un ietekmi pasaulē un ir atbildīgas par dabas piesārņojumu, nelegālo nodarbinātību, cilvēku nabadzību, nekvalitatīvu pārtiku un tamlīdzīgi. Pētniecībā terminu ieviesis amerikāņu sociologs Gerijs Alans Fains (Gary Alan Fine).

Zināms, ka pirmās pilsētas teikas pierakstītas 19. gs. vidū. Terminu “pilsētas teika” mūsdienu izpratnē folkloras pētījumos plašāk sāka lietot 20. gs. vidū. Amerikāņu folkloriste Linda Dēga (Linda Dégh) 20. gs. 60. gadu beigās konstatēja, ka studentu vidē tiek stāstīti briesmīgi un it kā patiesi notikumi. Šis žanrs popularitāti ieguva līdz ar amerikāņu folklorista J. H. Brunvanda 1981. gadā publicēto grāmatu “Pazudušais stopētājs: Amerikas pilsētas teikas un to nozīme” (The Vanishing Hitchhiker: American Urban Legends and Their Meanings). J. H. Brunvanda nozīmīgo devumu pilsētas teiku kolekcionēšanā un izpētē nākamajās desmitgadēs apliecina viņa sastādītie un komentētie izdevumi: “Aizrijies dobermanis un citas “jaunās” pilsētas teikas” (The Choking Doberman and Other “New” Urban Legends, 1984), “Meksikāņu mājdzīvnieks: jaunākās pilsētas teikas un dažas populārākās no senākajām” (The Mexican Pet: More New Urban Legends and Some Old Favorites, 1986), “Nolādēts! Sacepts atkal! Izdotas vispopulārākās pilsētas teikas” (Curses! Broiled Again! The Hottest Urban Legends Going, 1989), “Bērnu vilciens un citas aizraujošas pilsētas teikas” (The Baby Train and Other Lusty Urban Legends, 1993), “Lielā pilsētas teiku grāmata” (The Big Book of Urban Legends, 1984), “Pārāk jauki, lai ticētu: kolosāla pilsētas teiku grāmata” (Too Good to Be True: The Colossal Book of Urban Legends, 1999, papildināta 2001), “Patiesība nekad nekaitē labam stāstam” (The Truth Never Stands in the Way of Good Story, 2000), “Pilsētas teiku enciklopēdija” (Encyclopedia of Urban Legends, 2001), “Baidies! Ļoti baidies: baisu pilsētas teiku grāmata” (Be Afraid, Be Very Afraid: The Book of Scary Urban Legends, 2004) un citi.

Pilsētas teiku izpētei pievērsušies folkloristi L. Dēga, Alans Dandess (Alan Dundes), Karls Pagters (Carl Pagter), Dž. Benneta, Bengts af Klintbergs (Bengt af Klintberg), P. Smits, G. A. Fains, Bills Elliss (Bill Ellis) un citi.

Ievērojams mūsdienu pilsētas folkloras pētniecības centrs ir 1988. gadā dibinātā Starptautiskā mūsdienu leģendu pētniecības biedrība (International Society for Contemporary Legend Research, ISCLR). Organizācija izveidojusies no semināru un konferenču sērijas Šefīldas Universitātē (University of Sheffield) Anglijā, kas aizsākās 1982. gadā; agrīno semināru un konferenču materiāli publicēti žurnāla Perspectives on Contemporary Legend piecos numuros (1984–1990). Turpinājumā pilsētas folkloras pētījumi apkopoti žurnāla Contemporary Legend piecos First Series numuros (1991–1995), New Series 10 numuros (1998–2007) un Third Series (kopš 2011). Third Series pēdējais – 10. numurs veltīts Covid-19 pandēmijai. Kopš 2008. gada žurnāls pastāv tikai elektroniskā formātā. Papildus žurnālam biedrība publicēja apkārtrakstu FOAFTale News (FTN, 1985–2016), kurā tika publicēti jaunākie pētījumi par mūsdienās izplatītām modernajām un pilsētas leģendām. Apkārtraksts ir tiešsaistes publikācija, kopš 2021. gada šie pētījumi tiek publicēti biedrības tīmekļa vietnes sadaļā FOAFTale Blogs & Vlogs, kā arī biedrības Facebook un Twitter kontos. Biedrība atbalsta arī grāmatu sēriju par mūsdienu leģendām (Contemporary Legend Casebook Series), kas paredzēta kā augstskolu studentiem un mācībspēkiem, tā visiem mūsdienu folkloras interesentiem. 

Liela nozīme pilsētas teiku daudzveidības radīšanā un izplatīšanā ir dažādiem plašsaziņas līdzekļiem un sociālo mediju platformām, kas nepatiesus un izdomātus notikumus gan apzināti, gan neapzināti var popularizēt kā patiesus. Pastāv tīmekļa vietnes, kas veltītas pilsētas teiku atspēkojumam (piemēram, Snopes u. c.). Pilsētas teikas ir ierosinājušas daudzus mūsdienu populārās kultūras produktus – komiksus, videospēles, filmas –, sevišķi tās iespaidojušas šausmu filmu žanru: “Kad zvana svešinieks” (When a Stranger Calls, režisors Freds Voltons, Fred Walton, 1979; režisors Saimons Vests, Simon West, 2006), “Aligators” (Alligator, režisors Lūiss Tīgs, Lewis Teague, 1980), “Stopētājs” (The Hitcher, režisors Roberts Harmons, Robert Harmon, 1986), “Kendīmens” (Candyman, režisors Bernards Rouzs, Bernard Rose, 1992), “Ķēdes vēstule” (Chain Letter, režisors Dīans Teilors, Deon Taylor, 2010), “Slendermens” (Slender Man, režisors Silveins Vaits, Sylvain White, 2018) u. c., tā popularizējot un attīstot pilsētas teiku kā nozīmīgu mūsdienu pilsētas folkloras (plašāk – kultūras) fenomenu.