Sociālo mediju pamatā ir trīs elementi: (1) digitāls saturs teksta un audiovizuālā formā; (2) lietotāji – indivīdi vai organizācijas –, kas saturu rada, izplata un patērē, un (3) programmatūra, kas lietotājiem saturu ļauj publicēt, izplatīt un uz to reaģēt. Sociālajos medijos lietotāji mijiedarbojas uz pašu radīta vai atlasīta satura pamata.

Sociālo mediju jēdziena pamatā ir vārds “sociāls”, ar to apzīmējot šo mediju sniegtās mijiedarbības iespējas neatkarīgi no saziņā iesaistīto personu skaita. Sociālie mediji no citiem tiešsaistes medijiem atšķiras ar to, ka tajos ir iespējams komunikācijas modelis, kurā daudzi lietotāji var sazināties ar daudziem citiem lietotājiem (many-to-many) – tie var būt indivīdi vai organizāciju, zīmolu, pasākumu un citu komunikatīvu vienību pārstāvji. Turpretim masu medijus raksturo formāts, kurā viens komunikators sniedz vēstījumus daudziem auditorijas dalībniekiem (one-to-many), savukārt tālrunis, e-pasts un līdzīgi personālie mediji lielākoties tiek izmantoti divu personu saziņai (one-to-one). Modelis, kurā daudzi sazinās ar daudziem, paredz mijiedarbības dalībniekiem divvirzienu komunikācijas iespējas, sniedzot un saņemot informāciju, un tajā medijiem vienlaikus ir gan saziņas, gan informācijas rīku funkcijas.

Sociālo tīklu vietņu nosaukumā iekļautais sociālo tīklu jēdziens socioloģijā parādījies 20. gs. pirmajā pusē. Sociālais tīkls ir struktūra, kas savieno indivīdus (piemēram, cilvēkus, kas ir pazīstami vai kas savā starpā sazinās). Analizējot sociālos tīklus, iespējams gūt ieskatu grupas mijiedarbības procesos un skaidrot indivīdu uzvedību grupā.

Lai gan sociālo tīklu vietnes publiskajā telpā nereti tiek dēvētas par sociālajiem tīkliem, šāds termina lietojums ir maldinošs un neatbilst tradicionālajai sociālo tīklu kā teorētiska jēdziena izpratnei. Sociālais tīkls ikvienam indivīdam ir neatkarīgi no tā, vai indivīds lieto internetu vai nē. Sociālo tīklu vietnes pašas nav tīkli – tīklus tajās veido lietotāji.

Sociālie mediji ietver plašu un daudzveidīgu saziņas līdzekļu kopumu. Sociālo mediju piemēri ir blogi, forumi, vietnes, kurās lietotājiem iespējams koplietot un vērtēt video un audio materiālus un attēlus vai kurās lietotāji var uzdot dažādus jautājumus un saņemt no citiem lietotājiem atbildes; dažādu preču un pakalpojumu kolektīvas recenzēšanas un novērtēšanas vietnes un citas. Mūsdienās liela daļa tiešsaistē bāzēto informācijas un saziņas pakalpojumu ietver sociālās mijiedarbības elementus – iespēju citiem pakalpojuma lietotājiem “sekot” konkrēta indivīda vai organizācijas aktivitātēm un reaģēt uz tām atsauksmju vai kvantificējamu vērtējumu formā.

Sociālo tīklu vietnes ir viens no visplašāk lietotajiem sociālo mediju paveidiem. Tās ir tiešsaistes pakalpojumi, kas lietotājiem tiešsaistē ļauj veidot, paplašināt un uzturēt kontaktu tīklu. Populārākās sociālo tīklu vietnes, piemēram, "Facebook" vai "Draugiem.lv", tiek izmantotas, lai uzturētu tiešsaistes savienojumus ar citiem lietotājiem un sekotu līdzi viņu publicētajiem attēliem, ierakstiem un citiem materiāliem – lielākoties par viņu ikdienas gaitām un aktualitātēm. Pēc līdzīgiem principiem darbojas daudzi tiešsaistes pakalpojumi, kas apvieno indivīdus uz konkrētu vaļasprieku, interešu, profesionālās darbības jomu un citu specifiskāku raksturojumu pamata.

Sociālo tīklu vietņu specifiskās iezīmes ir (1) lietotāja profils jeb katra lietotāja izveidota vietnes sadaļa, kurā tiek atainota ar konkrēto lietotāju saistītā informācija – attēls, raksturojošie dati, publicētā informācija un (2) “draugu” saraksts – citi lietotāji, ar kuriem konkrētais indivīds ir izvēlējies nodibināt kontaktu, piemēram, ar mērķi sekot līdzi to aktivitātēm. Atkarībā no vietnes uzbūves, savienojumi var būt divpusēji vai vienpusēji.

Sociālie mediji var būt gan tīmekļa vietnes, gan mobilās ierīces lietotnes formā, gan var izmantot abas formas.

Sociālie mediji ir starp izplatītākajiem tiešsaistes saziņas līdzekļiem. Tos informācijas ieguvei un izplatīšanai un kontaktu uzturēšanai izmanto dažādu sabiedrības grupu un profesiju pārstāvji – žurnālisti, politiķi, tirgvedības darbinieki, starpvalstu migranti, dažādu specifisku tēmu vai jomu entuziasti, pilsoniskie aktīvisti un citi. Lai gan atbilstoši iecerētajam vai faktiskajam konkrētās vietnes lietojumam tās izstrādātāji ievieš dažādas specifiskas funkcijas, tomēr tehniskā uzbūve daudzu sociālo vietņu lietojuma jomas neierobežo. Taču sociālo mediju lietojumam pašam par sevi nav konkrētu un iepriekš prognozējamu efektu, piemēram, demokrātijas stiprināšana vai nemieru veicināšana. Iznākums ir atkarīgs no lietošanas praksēm un konteksta.

Sociālo mediju funkciju daudzveidība un elastīgums dažādu komunikācijas mērķu sasniegšanai veicinājis sociālo mediju izmantošanu dažādās atšķirīgās ar komunikāciju saistītās jomās, piemēram,

a) starppersonu saziņā ‒ sociālie mediji ļauj uzturēt pastāvīgu saikni starp noteiktam sociālajam tīklam piederošiem indivīdiem un dalīties gan privātā informācijā (attēli, videomateriāli, tekstuāli ierakstu veidā), gan publiskās komunikācijas saturā (saites uz masu mediju rakstiem vai citiem publicētiem materiāliem);

b) masu medijos ‒ ievērojama daļa žurnālistu veidotā un masu mediju izplatītā satura auditoriju sasniedz tieši sociālo tīklu vietnēs;

c) sabiedriskajās attiecībās un mārketingā ‒ sociālie mediji ļauj dažādām iesaistītajām pusēm publiski izplatīt savus vēstījumus, neizmantojot masu mediju kanālus;

d) politiskajā un citu veidu publiskajā komunikācijā ‒ sociālie mediji tiek izmantoti gan politisko partiju un citu valsts un privāto organizāciju un institūciju, gan arī individuālu politiķu, amatpersonu un aktīvistu saziņā ar sabiedrību politisko kampaņu laikā un ārpus tām;

e) izmeklēšanā ‒ tā kā lietotāju sociālo mediju kontos ir atrodams daudz informācijas, tai skaitā tas, ar kādiem cilvēkiem indivīds sazinās, tos var izmantot arī varasiestādes, privātā sektora institūcijas un indivīdi informācijas ieguves nolūkos.

Sociālie mediji kā informācijas un komunikācijas rīki nav ierobežoti tikai vienā nozarē. Tos var apskatīt kā daļu no ikvienas nozares, kurā ietilpst informācijas veidošanas un izplatīšanas un sociālās mijiedarbības aspekti. Piemēram, lai analizētu cilvēku pārvietošanos vai sociāli veidojušās publisko telpu robežas, cilvēka ģeogrāfijas un pilsētvides pētnieki izmanto lietotāju ģeolokācijas datus, kurus reģistrē dažādu sociālo mediju vietnes. Sociologi sociālajos medijos apskata lietotāju rīcību, grupu veidošanos, normu un sankciju realizēšanu vai sevis izrādīšanu, kā arī citas ar sociālajiem procesiem saistītas parādības. Antropologi sociālos medijus izmanto etnogrāfiskiem pētījumiem. Psihologi skaidro sociālo mediju lietotāju uzvedības dažādas šķautnes, tai skaitā komunikācijas platformu ietekmi uz starppersonu attiecībām. Kultūras studijās tiek apskatītas tiešsaistē veidojušās subkultūras vai arī dažādu ar sociālajiem medijiem saistītu kultūras parādību izplatība, piemēram, pašbildes (jeb selfiji). Datu zinātne var izmantot datu apjomu, kas tiek uzkrāts sociālo mediju vietnēs, lai sadarbībā ar citu zinātņu jomām pētītu cilvēku rīcības modeļus, tai skaitā emocijas un lēmumu pieņemšanu, un prognozētu turpmāko rīcību. Tīkla teorija, kas ir daļa no grafu teorijas, pēta attiecības starp mezglpunktiem (virsotnēm), kas savienoti ar saitēm (šķautnēm) – tai skaitā analizē sociālo tīklu vizuālos atveidojumus. Mārketinga un saistīto jomu pārstāvji apskata, kā sociālos medijus izmantot dažādu ražojumu vai pakalpojumu popularizēšanā, klientu izpētē un mērķauditorijas aizsniegšanā. Politikas pētnieki apskata sociālo mediju lietojumu protestos un citu veida politiskajā līdzdalībā, kā arī propagandā un informatīvajos uzbrukumos. Nozīmīgi pētījumu virzieni ir arī kiberterorizēšana (cyberbullying), kas ir problēma gan skolēnu, gan arī citu vecumu cilvēkiem; informatīvie burbuļi, kurus veido sociālo mediju sniegtās iespējas atlasīt tikai tādus informācijas avotus, kam lietotājs piekrīt, un ignorēt citus, tādējādi lietotājam gūstot nepilnīgu priekšstatu par sabiedrībā notiekošo; sociālo mediju nozīme žurnālistikā un citi.

Sociālie mediji ir daļa no komunikācijas jomas. Tie attiecas gan uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, gan uz saziņu kā sociālu procesu.

Galvenie sociālo mediju paveidi ir šādi:

a) blogi – tīmekļa žurnāli vai interneta dienasgrāmatas. Blogu saturu veido viens vai vairāki autori. Tie var būt veltīti vai nu kādai konkrētai tēmai, vai arī tajos var vēstīt par visu, kas autorus interesē un ko tie subjektīvi novērtējuši par publicēšanas vērtu. Parasti šādu mediju saturs ir žanriski vienots (piemēram, personiskie novērojumi un aktivitātes; ziņas; viedokļraksti; mākslinieciska pašizteiksme un citi). Vairumā gadījumu lasītājiem ir iespējams pie bloga ierakstiem atstāt savas atsauksmes.

b) forumi – diskusiju vietnes, kurās autori var publicēt savus ierakstus vai rakstīt atbildes uz citu lietotāju ierakstiem. Forumu satura struktūra ir hierarhiska: tie parasti veltīti kādai tēmai vai satura žanram. Tēmas tālāk tiek iedalītas apakšforumos, kuros lietotāji publicē savus ierakstus teksta, vizuālā vai citā formātā atbilstoši saturiskajai piederībai.

c) vikivietnes – tīmekļa vietnes, kurās lietotājiem ir iespējams ne tikai pievienot, bet arī rediģēt jau esošo saturu. Vikivietnes atvieglo kolektīvu informācijas vākšanu, izvērtēšanu un papildināšanu neatkarīgi no dalībnieku fiziskās atrašanās vietas.

d) attēlu, video un audio satura koplietošanas vietnes – tiešsaistes pakalpojumi, kuros lietotājiem iespējams ievietot sevis radītu vai no citiem avotiem iegūtu saturu. Saturs tiek padarīts pieejams citiem interesentiem, kas to var skatīties un vērtēt pašā vietnē, bet bieži vien interesentiem iespējams šo saturu ieguldīt citos tīmekļa resursos, tādējādi piedaloties tā izplatīšanā tālāk. Vieni no visplašāk lietotajiem šādiem pakalpojumiem ir "YouTube", "Flickr" un "Soundcloud".

e) virtuālās pasaules – datorsimulētas vides, kurās lietotāji var izveidot sevi reprezentējošus tēlus (avatārus), kas mijiedarbojas ar citu lietotāju tēliem. Šādas virtuālās pasaules var būt veidotas gan kā vairāklietotāju datorspēles, gan arī kā sociālās mijiedarbības telpas, kurās cilvēki sazinās atbilstoši sevis pieņemtajām lomām. Viena no populārākajām šādām pasaulēm ir "Second Life".

f) sociālo grāmatzīmju vietnes – lietotājiem ļauj pievienot un aprakstīt saites uz interesējošajiem tīmekļa resursiem. Apkopojot un tematiski sakārtojot šādus resursus, tos vēlāk var ērti atrast. Sociālo grāmatzīmju pakalpojumu nozīmīga iespēja ir raksturvārdu (tagu) pievienošana. Raksturvārdi palīdz klasificēt gan katra atsevišķā lietotāja apkopotās saites uz tiešsaistes resursiem, gan arī veido un papildina citiem lietotājiem pieejamo, uz vietnē izmantotajiem raksturvārdiem balstīto satura klasifikācijas sistēmu (folksonomiju). Sociālo grāmatzīmju vietne ir, piemēram, "Del.icio.us".

g) kolektīvās recenzēšanas vietnes – pakalpojumi, kuros lietotāji raksta atsauksmes un atstāj vērtējumus par dažādiem ražojumiem, pakalpojumiem, uzņēmumiem un citiem. Citi lietotāji, apsverot pirkumu izvēles, var iepazīties ar vietnē jau atstātajiem vērtējumiem. Kolektīvās recenzēšanas vietnes ir, piemēram, "Yelp", "Goodreads".

h) pūļpakalpojumu (crowdsourcing) vietnes ‒ vietnes, kas iesaista cilvēkus kopēja mērķa sasniegšanai. Indivīdi var sniegt pakalpojumus, savā rīcībā esošu informāciju vai cita veida pienesumu. Piemēram, cilvēki var ziņot par dabas katastrofām vai cita veida krīzēm, satiksmes sastrēgumiem un citām tēmām. Šī informācija tiek centralizēti apstrādāta, lai parādītu kopējo ainu. Pūļpakalpojumu vietnes ir, piemēram, "Waze" un "Ushahidi". Šo pakalpojumu apakštips ir pūļfinansējuma platformas (piemēram, "Kickstarter", "Indiegogo"), kurās dažādu ideju vai iniciatīvu autori aicina citus cilvēkus ziedot naudu savu iniciatīvu īstenošanai.

i) sociālās ziņu un informācijas vietnes – vietnes, kas ļauj lietotājiem publicēt un novērtēt saites uz citiem tiešsaistes resursiem, kā arī balsot par jau publicētām saitēm. Publicētās informācijas kolektīvais vērtējums darbojas kā filtra sistēma, kas atlasa to, ko paši lietotāji uzskata par vērtīgāko un svarīgāko un ar ko būtu vērts iepazīties arī citiem. Sociālās ziņu un informācijas vietnes ir, piemēram, "Reddit", "Slashdot".

j) sociālo tīklu vietnes – vietnes, kas iekļauj dažādas citu sociālo mediju funkcijas, vienlaikus uzsverot starppersonu savienojumu veidošanu un uzturēšanu. Tās var būt gan vispārīga lietojuma pakalpojumi, kas orientēti uz lietotāju jau esošo sociālo tīklu veidošanu un paplašināšanu ("Facebook"), gan arī iespēja apvienot lietotājus, kurus saista noteiktas aktivitātes, intereses (ceļošana, mūzika, amatniecība u. c.) vai identitātes (etniskā, rases, valodas vai cita veida piederība).

Elementi, kas raksturo mūsdienu sociālos medijus, interneta komunikācijā parādījušies pakāpeniski kā daudzu cilvēku ideju un ieguldītā darba rezultāts.

20. gs. 70. gadu beigās un 80. gados izplatīts interneta saziņas veids bija tā dēvētās ziņojumu dēļu sistēmas (bulletin board system, BBS), kas lietotājiem ļāva apmainīties ar ziņojumiem un failiem. Līdzīga bija diskusiju sistēma "Usenet", kas plaši tika lietota 80. gados un ļāva lietotājiem publicēt un lasīt ziņojumus, kas piesaistīti dažādām tematiskajām kategorijām.

20. gs. 90. gados populāras kļuva tiešsaistes tērzēšanas (internet relay chat, IRC) programmas, kas pieļāva saziņu gan starp personiski pazīstamiem cilvēkiem, gan svešiniekiem. Tērzēšanas programmas ļāva pieslēgties sarunu kanāliem, kas veltīti noteiktai tematikai. Lai gan šiem saziņas veidiem trūka daudz no tehniskajām iezīmēm un iespējām, kas raksturo mūsdienu sociālos medijus, tomēr arī tie bija lietotāju radītā satura apmaiņas un savstarpējo kontaktu veidošanas uzturēšanas rīki un tādējādi atbilda sociālo mediju pamata principiem.

Jēdziens “sociālie mediji” tādā nozīmē, kā tas tiek saprasts mūsdienās, pirmo reizi parādījās 20. gs. 90. gadu vidū. Šajā laikā populāri kļuva tiešsaistes forumi, kuros diskutēja lietotāji, ko parasti vieno kopējas intereses vai nodarbošanās. 90. gadu vidū parādījās pirmie blogi. Gadu desmita nogalē par ierastu iezīmi tajos kļuva komentēšanas iespējas, tādējādi padarot iespējamu divvirziena saziņu starp autoru un lasītājiem. 1995. gadā sāka darboties vietne "theGlobe.com", kurā bija ietverti tiešsaistes sociālās tīklošanās elementi – lietotāji varēja kontaktēties ar draugiem un ģimenes locekļiem, atrast personiski nepazīstamus cilvēkus ar līdzīgām interesēm, veidot personiskās tīmekļa lapas un spēlēt spēles. 1998. gadā darbu sāka "Open Diary" – viens no pirmajiem pakalpojumiem, kas ikvienam interesentam ļāva izveidot savu tiešsaistes publisko dienasgrāmatu vai blogu.

1997. gadā izveidotajā vietnē "SixDegrees.com" bija liela daļa no pamata funkcijām, kas atrodamas arī mūsdienu sociālo tīklu vietnēs, tai skaitā draugu saraksti. Šīs idejas tālāk attīstīja 2002. gadā izveidotais "Friendster", 2003. gadā izveidotais "MySpace" un citas vietnes.

Sociālo mediju vietņu un to lietotāju skaita pieaugumu sekmējusi interneta pieslēguma pieejamība, kā arī viedtālruņu popularitāte, kas lietotājiem nodrošina iespēju šos medijus lietot no ikvienas vietas, kur pieejami mobilie sakari.

Pašlaik pasaulē populārākais sociālais medijs ir 2004. gadā izveidotais "Facebook". 09.2016. laikā vismaz vienu reizi to bija izmantojuši 1,79 miljardi cilvēku visā pasaulē. Paralēli tam turpina attīstīties arī citi pakalpojumi, kas specializējas dažādās nozarēs vai tematikās.

Uz tiešsaistes sociālās tīklošanās principiem balstītas, piemēram, profesionālo kontaktu ("LinkedIn", "ResearchGate"), iepazīšanās ("OkCupid") vai noteiktam reģionam vai valodai piederīgo cilvēku ("Vkontakte", "Cyworld", "Draugiem.lv") vietnes. Populāras ir attēlu publicēšanas ("Instagram"), sporta aktivitāšu un sasniegumu ierakstīšanas (Endomondo), anonīmu un parakstītu jautājumu uzdošanas vietnes ("Ask.fm").

Attīstās sociālie mediji ar jaunām funkcijām, vai arī tie pārveido jau esošās funkcijas. Piemēram, lietotne "Snapchat", kas paredzēta, lai dalītos ar multimediālu saturu, izlasītos ziņojumus pēc laika automātiski nodzēš. Šāda uz privātumu orientēta iezīme "Snapchat" atšķir no daudziem citiem saziņas pakalpojumiem, kuros publicētie materiāli saglabājas pastāvīgi un pēc tam noteiktos apstākļos var radīt nepatikšanas autoram. Vēl kāda specifiska iezīme, kas raksturīga "Snapchat" un dažiem citiem jaunajiem sociālajiem medijiem, – tie ir izmantojami tikai mobilajā ierīcē (viedtālrunī, planšetdatorā), bet ne stacionārajā vai klēpja datorā.

Daļa izstrādātāju vienā platformā apvieno aizvien vairāk dažādu tiešsaistes pakalpojumu. Piemēram, Ķīnā populārais "WeChat" papildus ierastajām sociālo tīklu vietņu funkcijām nodrošina arī rēķinu apmaksu, preču un pakalpojumu iegādi veikalos, naudas pārskaitījumus. Šajā lietotnē iespējams arī pasūtīt un apmaksāt taksometru, reģistrēties pie ārsta un kārtot citus darījumus.

Vēl cits attīstības virziens ir tā dēvētā tiešsaistes pakalpojumu federalizācija. Atšķirībā no vairuma komerciālo sociālo mediju, federalizētiem medijiem nav centralizētas arhitektūras. Tā vietā, lai izmantotu medija izstrādātāja un uzturētāja (piemēram, "Facebook" vai "Google") serverus, federalizētie mediji darbojas pēc vienādranga tīkla (P2P) principa. Katrs lietotājs tīklā var iesaistīties, uzturot savā datorā attiecīgo medija programmatūru un izveidojot mezglpunktu, kas pieslēdzas kopējam tīklam, vai arī reģistrējot kontu jau kādā no esošajiem mezglpunktiem. Informācijas plūsmu šādā tīklā nav iespējams centralizēti pārvaldīt, bet lietotāji pilnībā saglabā kontroli pār saviem personiskajiem datiem. Federalizētu sociālo mediju piemērs ir "Diaspora" (līdzinās "Facebook") un "Quitter" (līdzinās "Twitter"). Šāda veida mediji var nodrošināt lietotājiem vairāk privātuma un lielākas iespējas ietekmēt pakalpojuma turpmāko attīstību, tomēr dažādu iemeslu dēļ tie līdz šim guvuši salīdzinoši mazu popularitāti.

Sociālo mediju pētniecībā nozīmīgas vairākas organizācijas. Asociācijas mākslīgā intelekta attīstīšanai (Association for the advancement of artificial intelligence, AAAI) galvenais mērķis ir domāšanas un saprātīgas uzvedības izpratne un šo zināšanu izmantošana tehnoloģiju izstrādē. Viens no darbības virzieniem ir sociālo mediju izpēte. Organizācija rīko ikgadējo Tīmekļa un sociālo mediju konferenci (International AAAI conference on web and social media, ICWSM).

Interneta pētnieku asociācija (Association of internet researchers, AoIR) ir akadēmiska starpdisciplināra organizācija ar internetu saistīto jautājumu pētniecībai.

Oksfordas Interneta institūts (Oxford internet institute) ir Oksfordas Universitātes (University of Oxford) struktūrvienība ar internetu saistīto sociālo zinātņu jomu pētniecībai.

Nozīmīga ir arī Pjū pētniecības centra (Pew research center) Interneta, zinātnes un tehnoloģiju pētniecības (Internet, Science and Technology research) struktūrvienība. Pjū pētniecības centrs ir neatkarīga domnīca, kas veic publiskā viedokļa un demogrāfijas mērījumus, satura analīzi un cita veida izpēti, tai skaitā par sociālo mediju un citu tiešsaistes saziņas līdzekļu lietojumu.

Ar sociālo mediju pētniecību nodarbojas arī Vestminsteras Universitātes (University of Westminster) Komunikāciju un mediju pētniecības institūta (Communications and media research institute, CAMRI) Sociālo mediju pētniecības centrs (Centre for Social Media Research).

Interneta pētnieku asociācijas vēstkopā AIR-L pieejama informācija par tiešsaistes pētniecības jomas aktualitātēm. Dalībnieki var diskutēt vai gūt atgriezenisko saiti par sevi interesējošiem jautājumiem. Tajā ziņojumus var sūtīt un saņemt neatkarīgi no dalības asociācijā.

Eiropas Komunikācijas pētniecības un izglītības asociācijas (European Communication Research and Education Association, ECREA) vēstkopa informē par aktualitātēm komunikācijas nozarē, tai skaitā konferencēm, stipendijām un jaunām grāmatām.

Viens no prestižākajiem komunikācijas zinātnes starptautiskajiem izdevumiem ir Journal of Computer-Mediated Communication (kopš 1995. gada; izdod Starptautiskā Komunikācijas asociācija sadarbībā ar izdevniecību Wiley-Blackwell). Tas ir akadēmisks recenzēts un starpdisciplinārs žurnāls, kurā tiek publicēti pētījumi par datorpastarpināto komunikāciju, tai skaitā sociālajiem medijiem.

New Media & Society (kopš 1999. gada; izdod izdevniecība Sage Publications) ir akadēmisks recenzēts žurnāls, kas veltīts jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izpētei sociālā kontekstā. Viens no prestižākajiem komunikācijas zinātnes starptautiskajiem izdevumiem.

Nieman Journalism Lab (kopš 2008. gada) ir Hārvarda Universitātes (Harvard University) Nīmana žurnālistikas fonda (The Nieman foundation for journalism) medijs, kas veltīts jauno žurnālistikas darbības un finansēšanas modeļu izpētei. Medija tematiskā sadaļa Audience & social apskata aktualitātes sociālo mediju lietojumā.

Social Media + Society ir akadēmisks recenzēts žurnāls, kas veltīts pētījumiem par sociālajiem medijiem un to ietekmi uz sabiedrību. Izdevums tiek publicēts brīvpieejas formātā (lai lasītu rakstus, nav nepieciešams abonements). Žurnālu kopš 2015. gada publicē izdevniecība Sage Publications.

Amerikāņu pētniece Nensija Beima (Nancy Baym) ir jauno un sociālo mediju, kā arī fanu un līdzdalības kultūru pētniece. Pievēršas tam, kā indivīdi un tiešsaistes grupu dalībnieki izprot un lieto komunikācijas tehnoloģijas savās ikdienas attiecībās. Deina Boida (Danah Boyd) ir viena no ievērojamākajām sociālo mediju pētniecēm, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā sociālos medijus un komunikācijas tehnoloģijas lieto jaunieši. Hosē van Deika (José van Dijck) ir digitālo mediju pētniece. Viens no viņas pētījumu virzieniem ir sociālajos medijos notiekošo kultūras un sociālo procesu analīze. Nikole Elisone (Nicole Ellison) pēta starppersonu mijiedarbību un indivīdu sevis izrādīšanu sociālo tīklu vietnēs un citās tiešsaistes vidēs, attiecību uzsākšanu un uzturēšanu tiešsaistē, sociālo mediju lietojumu organizācijās, tehnoloģiju lietojumu izglītībā.

Amerikāņu zinātnieks Roberts Gēls (Robert Gehl) savos pētījumos no kritiskās perspektīvas apskata, kā programmatūra, kas darbina sociālos medijus, veido ar to lietošanu saistīto kultūru un kā kultūra ietekmē to, kā attīstās sociālo mediju programmatūra. R. Gēls publicē sociālo mediju arhitektūras, kultūras, dizaina un programmatūras koda kritiku. Alternatīvo un federalizēto sociālo mediju kustības atbalstītājs.

Zizi Papaharisi (Ζιζή Παπαχαρίση) pēta tiešsaistes mediju sociālo un politisko ietekmi uz dažādiem sabiedriskajiem procesiem, tai skaitā pilsonisko līdzdalību un sociālajām kustībām. Veikusi pētījumus par tiešsaistes žurnālistiku, sociālo tīklu vietnēm, privātumu, indivīdu sevis izrādīšanu digitālās vidēs un tiešsaistes sabiedriskumu.

Līdzās pētniekiem nozīmīgi ir arī dažādu sociālo vietņu dibinātāji. Džeks Dorsijs (Jack Dorsey) ir sociālo tīklu vietnes "Twitter" līdzdibinātājs, tādējādi attīstot rakstzīmju skaita ziņā īsu, taču operatīvu tiešsaistes saziņas formu. Regulāro lietotāju skaita ziņā "Twitter" pasaulē ir krietni mazāk populārs nekā "Facebook", tomēr "Twitter" mūsdienās ir viens no nozīmīgākajiem starptautiskajiem informācijas resursu izplatīšanas rīkiem. Ziņu nodošanā to plaši izmanto gan masu mediji un citas organizācijas, gan indivīdi.

Pāvels Durovs (Павел Валeрьевич Дуров) ir krieviski runājošo vidū populārās tiešsaistes sociālo tīklu vietnes VK (iepriekš "VKontakte") izveidotājs. Vēlāk izstrādājis tūlītējās saziņas pakalpojumu Telegram, kas piedāvā sūtītās informācijas šifrēšanu.

Bobijs Mērfijs (Bobby Murphy) un Evans Spīgels (Evan Spiegel) ir saziņas pakalpojuma Snapchat līdzdibinātāji (kopā ar kādreizējo partneri Redžiju Braunu, Reggie Brown). Viņi izstrādājuši un popularizējuši pakalpojumu, kas, atšķirībā no vairuma citu saziņas platformu, pārsūtītos ziņojumus nesaglabā ilgstoši. Tas palīdz nodrošināt lielāku privātumu un iedrošina atklātākas sarunas.

Mets Mullenvegs (Matt Mullenweg) bijis līdzdibinātājs vienai no pasaulē populārākajām satura pārvaldības platformām "Wordpress", kas tiek izmantota arī daudzu blogu darbināšanā. Veidojis arī citus ar tīmekli saistītus projektus, tai skaitā blogu mēstuļu filtrēšanas pakalpojumu ("Akismet").

Džimijs Veilss (Jimmy Wales) ir “Vikipēdijas” (Wikipedia) līdzdibinātājs un vietnes kopienas vadītājs. Lai gan viņš nav vikivietņu formāta izgudrotājs, Dž. Veilsa vadītajai “Vikipēdijai” un citiem ar viņu saistītajiem tiešsaistes projektiem bijusi liela ietekme šī formāta popularizēšanā un tajā, ka vēlāk attīstījušās arī daudzas citas uz līdzīgiem principiem veidotas vietnes.

Marks Zakerbergs (Mark Zuckerberg) ir sociālo tīklu vietnes "Facebook" līdzdibinātājs. Viņa vadībā "Facebook" kļuva par populārāko šāda veida vietni pasaulē. Ar to viņš vienlaikus ir gan būtiski ietekmējis arī citu uz sociālās tīklošanās principiem balstītu vietņu funkciju un arhitektūras attīstību. Vienlaikus "Facebook" darbība mudinājusi lietotājus aizvien vairāk publicēt citiem brīvi pieejamu informāciju un akceptēt šī pakalpojuma biznesa modeli – tas ir balstīts uz lietotāju datu ievākšanu un apstrādi, lai varētu rādīt viņu interesēm speciāli pielāgotas reklāmas.