Īsa vēsture Komunikācijas zinātnes vēsturi var raksturot pēc pētījumu virzieniem, pētījumu pieejām, izveidotajām teorijām un to autoriem. Komunikācijas zinātnes vēsture sakrīt ar Rietumu zinātnes un sabiedrības attīstības vēsturi.
Klasiskā perioda zināšanas par komunikāciju atspoguļo antīkajā Grieķijā un Romā radītās atziņas. Klasiskajā periodā ietilpst Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Αριστοτέλης) klasiskās retorikas teorijas izpēte. Antīkās Grieķijas retorikas autori izveidoja pārliecināšanas prasmju un tehniku sistēmu.
Nākamais nozīmīgais komunikācijas zinātnes attīstības periods sākās 17. gs., kad Džons Miltons (John Milton) sarakstījis darbu “Arepagitika” (Areopagitica, 1644), kurā licis pamatus izpratnei par runas brīvību, rosinot tālākajos gadsimtos radītos darbus publiskajā komunikācijā.
Britu utilitārisma domātāji Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) un Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham) 19. gs. radījuši pamatu izpratnei par publisko komunikāciju un demokrātiskajiem procesiem.
Čārlzs Sanders Pērss (Charles Sanders Peirce) radījis semiotikas pētījumu lauku, kas turpina ietekmēt zīmju, valodas un loģikas pētījumus arī mūsdienās.
Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure) 20. gs. sāk. publicējis “Vispārīgās valodniecības kursu” (Cours de linguistique générale), radot pamatu zīmju un valodas pētījumiem līdz pat mūsdienām.
Makss Vēbers (Max Veber) laidis klajā darbu “Sociālās un ekonomiskās organizācijas teorija” (The Theory of Social and Economic Organisation), kas 20. gs. ir pagrieziena punkts institūciju un organizāciju darbības likumsakarību izpratnē.
20. gs. 20.–40. gados attīstījušies agrīnie masu mediju pētījumi, kuru pamatā galvenokārt bija stimulu–atbildes psiholoģija. Tā identificējusi spēcīgus mediju efektus, kas noveduši pie burvju lodes pieejas.
Feliks Veils (Felix Weil) Vācijā, Frankfurtes pie Mainas universitātē, nodibinājis sociālo pētījumu institūtu (Institut für Sozialforschung, IfS), radot Frankfurtes socioloģijas un komunikācijas skolas (Frankfurt School) mājvietu.
Čārlzs Moriss (Charles Morris) izveidojis ietekmīgu semiotikas struktūras modeli, sadalot semiotiku semantikā, sintaksē un pragmatikā; tas palīdz attīstīties pētījumiem par valodas pragmatiku jeb valodas lietojuma kontekstu.
20. gs. 40.–50. gados tika izzināta mediju ietekme un loma sabiedrībā. Pola Lazarsfelda (Paul Lazarsfeld), Bernarda Berelsona (Bernard Berelson) un Heizela Godē (Hazel Gaudet) pētījumi mainījuši uzskatus par mediju iedarbību, uzsverot mediju ietekmes ierobežojumus. Autori piešķir lielāku nozīmi starppersonu, nevis masu kanāliem un izveido divu soļu un vairāku soļu komunikācijas modeļus. Šīs teorijas veido inovāciju difūzijas teorijas pamatu.
Harolds Lasvels (Harold Lasswell) un Čārlzs Vraits (Charles Wright) identificējuši galvenās preses funkcijas. 1948. gadā H. Lasvels publicējis komunikācijas modeli, ko sauc par Lasvela komunikācijas formulu: “kas, ko, kam teica, kurā kanālā, ar kādu efektu?”. Tas radījis pamatu komunikācijas zinātnes kā patstāvīgas zinātnes attīstībai.
Klods Šenons (Claude Shannon) un Vorens Vīvers (Warren Weaver) publicējuši klasisko darbu “Komunikācijas matemātiskā teorija” (A Mathematic Theory of Communication), kurā izveidota komunikācijas informācijas teorija komunikācijā.
Rolāns Barts (Roland Barthes) sācis publicēt literatūrai, semiotikai un sabiedrībai veltītus kritiskus darbus, kas ietekmē sociālo un humanitāro zinātņu pētījumus arī mūsdienās.
Nosakot atšķirību starp dzimti un dzimumu, aktivizējas diskusijas par sievietes lomu sabiedrībā. Simona de Bovuāra (Simone de Beauvoir) 1949. gadā publicējusi traktātu “Otrais dzimums” (Le Deuxième Sexe).
20. gs. 50. gadu pirmajā pusē starptautiskās komunikācijas pētījumi parāda, ka dominē vienvirziena komunikācija, kuras rezultātā spēcīgākas nācijas ietekmē mazāk spēcīgas nācijas. Harolds Adams Inniss (Harold Adams Innis) publicējis nozīmīgus darbus par tālaika mediju satura radīto aizspriedumu efektiem.
Freds Zīberts (Fred Siebert), Teodors Petersons (Theodore Peterson) un Vilburs Šramms (Wilbur Schramm) publicējuši klasisko darbu “Četras preses teorijas” (Four Theories of the Press), definējot mediju lomu dažādās sabiedrībās.
20. gs. 50. gadu otrajā pusē Ērvins Gofmens (Erving Goffman) sācis plaši pazīstamas grāmatu sērijas publicēšanu par cilvēku interakciju un pašprezentāciju. Tajā ietilpst šādas grāmatas: “Pašprezentācija ikdienas dzīvē” (The Presentation of Self in Everyday Life), “Uzvedība publiskās vietās” (Behavior in Public Places), “Interakcijas rituāls” (Interaction Ritual), „Stratēģiskā interakcija“ (Strategic Interaction). Šī grāmatu sērija būtiski ietekmējusi starppersonu komunikācijas pētījumus un teoriju attīstību.
Elihu Kacs (Elihu Katz), Džejs Blumlers (Jay Blumler) un Maikls Gurevičs (Michael Gurevitch) iepazīstinājuši ar mediju lietojuma un apmierinājuma teoriju, aizsākot mediju lietojuma pētījumus.
1962. gadā Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) sarakstījis grāmatu “Publiskās sfēras strukturālās pārmaiņas” (Strukturwandel der Öffentlichkeit. Untersuchungen zu einer Kategorie der bürgerlichen Gesellschaft). Tā padarījusi viņu par vienu no ietekmīgākajiem komunikācijas teorētiķiem kritiskajā un pragmatiskajā tradīcijā.
Māršals Maklūens (Marshall McLuhan) publicējis darbus par to, kā mediji ietekmē cilvēkus un sabiedrību. 1964. gadā iznākusi viņa grāmata “Izprotot medijus” (Understanding Media). M. Maklūena pētījumu uzmanības centrā vienmēr bijis indivīds; viņš definējis medijus kā ķermeņa tehnoloģisko papildinājumu.
Džordžs Gerbners (George Gerbner) izveidojis kultivācijas teoriju, kas analizē, kā intensīva televīzijas skatīšanās ietekmē cilvēka pasaules uztveri.
Pēc 1968. gada ASV prezidenta vēlēšanu komunikācijas pētījuma Maksvels Makombs (Maxwell McCombs) un Donalds Šavs (Donald Shaw) nāca klajā ar mediju dienas kārtības noteikšanas teoriju, kas jau vairākus gadu desmitus tiek izmantota dienas kārtības efektu novērtēšanai.
20. gs. 70. gados starppersonu komunikācija kļuva par galveno komunikācijas pētniecības jomu. Elizabete Noele-Neimane (Elzabeth Noelle-Neuman) radījusi jaunu pieeju sabiedriskās domas izpratnei, kas zināma kā klusuma spirāle.
Čārlzs Bergers (Charles Berger) kopā ar kolēģiem publicējis pirmos rakstus par nenoteiktības mazināšanas teoriju, kas veicināja ar šo teoriju saistītas pētniecības tradīcijas attīstību.
1981. gadā J. Hābermāss publicējis darbu “Komunikatīvo darbību teorija” (Theorie des kommunikativen Handelns).
21. gs. sākums zinātnes attīstībā ievērojams ar to, ka Kvans Mins Lī (Kvan Min Li) izskaidrojis, kā cilvēks izjūt savu esamību virtuālajā realitātē.
Viktorija Degracija (Victoria DeGrazia), Džeremijs Tunstalls (Jeremy Tunstall) un Mels van Elterens (Mel van Elteren) pievērsuši uzmanību masu mediju amerikanizācijas problēmai.