Žurnālistikas attīstība nosacīti iedalāma četros posmos: normatīvajā, empīriskajā, socioloģiskajā, globāli salīdzināmajā.
Normatīvajā jeb priekšvēstures posmā dominēja vācu pētnieku normatīvā pieeja un makrosocioloģiskā perspektīva. Kopš 19. gs. vidus līdz ar industrializāciju veidojās masu mediji un žurnālista profesija, ko aplūkoja galvenokārt kā talantīgu "publicistisko personību" darbību atbilstoši vertikālai komunikācijas izpratnei (kairinājums–reakcija). Ekonomikas, vēstures, literatūras un tiesību zinātnes savās nozarēs aprakstoši integrēja drukāto mediju vēsturi, ekonomiku, statistiku un tiesības, iekļaujot arī praktiķu radīto literatūru. 1874.–1918. gadā Vācijā tika aizstāvētas 356 ar presi saistītas doktora disertācijas, 1916. gadā Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig) tika nodibināts Preses pētniecības institūts (Institut für Zeitungskunde). Līdz 1934. gadam tam vienīgajam bija promocijas tiesības toreiz galvenokārt humanitāri ievirzītajā "avīzes zinātnes" (vācu Zeitungswissenschaft) pamatnozarē, kurā iekļāvās arī radio un kino, sevišķi dokumentālā, pētniecība. 1926.–1944. gadā tika izdots zinātniskais žurnāls Zeitungswissenschaft, kurā savus pētījumus publicējis arī Alfreds Bīlmanis. Sākotnējo preses statistikas, tipoloģijas un vēstures problematizēšanu kopš 20. gs. 20. gadu vidus papildināja uz komunikācijas procesu starp masu medijiem un sabiedrību vērsta socioloģiskā pieeja, kaut arī joprojām dominēja vertikālā komunikācijas izpratne.
Otrajā posmā līdz ar masu mediju darba tirgus rašanos 20. gs. sākumā izveidojās žurnālistikas studijas universitātēs, lai sagatavotu speciālistus darbam žurnālista profesijā, sevišķi ASV. 1915. gadā iznāca pirmais zinātņu nozares žurnāls Journalism Quarterly (vēlāk un tagad Journalism & Mass Communication Quarterly). Citās valstīs, kā Lielbritānijā, Dānijā un arī Latvijā, žurnālistu izglītība notika ārpus augstskolām. Žurnālistikas empīriskās pētniecības attīstība notika ASV 20. gs. 50. gados līdz ar komunikācijas zinātnes aizsākumu. To paveica socioloģijas, politikas zinātnes un psiholoģijas zinātņu pārstāvji Pols Lazarsfelds (Paul Lazarsfeld), Karls Hovlands (Carl Hovland) un Harolds Lasvels (Harold Lasswell). Uz empīrisko pētījumu pamata, lietojot tādas pētniecības metodes kā eksperimentu un aptauju, tika radītas jaunas teorijas un jēdzieni, kas pieder pie komunikācijas zinātnes klasikas: 1950. gadā – vārtu sarga teorija, 1964. gadā – profesionalizācijas paradigma un 1972. gadā – dienas kārtības noteikšana. Rietumvācijā pēc Otrā pasaules kara nostiprinājās publicistikas zinātne (vācu Publizistikwissenschaft), kas kā humanitāro zinātņu nozare turpināja vēsturiski hermeneitisko pieeju, lielākoties ar vertikālās komunikācijas izpratni. Līdzīgi Padomju Savienībā žurnālistikas studijas iekļāvās filoloģijas zinātnē, vienlaikus uzturot komunistiski ideoloģisko ietvaru. Rietumvācijā, galvenokārt ASV empīriskās komunikācijas pētniecības iespaidā, jau kopš 20. gs. 60. gadiem attīstījās sociālzinātniski orientētā komunikācijas zinātne, it īpaši ar pētījumiem par preses koncentrāciju 70. gados, pilnībā aizstājot publicistikas zinātnes jēdzienu 80. gadu otrajā pusē un pievēršoties arī starppersonu (interpersonālajai) komunikācijai, sevišķi saistībā ar masu komunikācijas procesiem, un vienlaikus norobežojoties no jaunās humanitārzinātniski, arvien filoloģiski orientētās mediju zinātnes (vācu Medienwissenschaft), kas lielākoties pievēršas dažādu audiovizuālo mediju estētikai.
Trešajā posmā – 20. gs. 70. un 80. gados – žurnālistikas pētniecība piedzīvoja spēcīgu socioloģijas un sociālās antropoloģijas ietekmi, mainot pētījumu fokusu uz žurnālistikas normu un rutīnu, profesionālās pašizpratnes, žurnālistikas kultūru un identitāšu kritisku aplūkojumu, ieviešot rāmēšanas, stāstīšanas un naratīva jēdzienu. Vienlaikus tika aprobētas kvalitatīvās pētniecības metodes, visvairāk etnogrāfiskie lauka pētījumi un diskursa analīze.
Ceturtais posms sākās līdz ar politiskajām pārmaiņām un jaunajām komunikācijas tehnoloģijām strauji pieaugošas globalizācijas apstākļos. Tam raksturīga salīdzinošo žurnālistikas pētījumu attīstība Eiropā un citur pasaulē. Vienlaikus saglabājās ievērojamas žurnālistikas nacionālo tradīciju atšķirības. Piemēram, ASV žurnālistikai raksturīgs spēcīgs fokuss uz empīrisko un kvantitatīvo pētniecību un vidēja līmeņa teoriju izmantošanu, turpretī Lielbritānijā un Austrālijā attīstījusies britu kultūras studiju kritiskā tradīcija. Francijas žurnālistikas pētniecība lielā mērā balstās uz semiotiku un strukturālismu; pētniekiem Vācijā raksturīga žurnālistikas teoretizēšanas tradīcija makrolīmenī, ko nosaka sistēmteorija un citas sociālās diferenciācijas teorijas. Vairāki Āzijas pētnieki, izglītojoties ASV, pārņēmuši spēcīgu amerikānisko orientāciju. Latīņamerikas pētnieki pārorientējušies no ASV uz Vidusjūras valstu paraugiem, sevišķi Spāniju, Portugāli un Franciju.