Komunikācija nozīmē informācijas, ideju, emociju nodošanu – pārsūtīšanu, pārraidīšanu, izplatīšanu. Komunikāciju ilustrē pamata komunikācijas modelis, kas ietver sūtītāju, informāciju vai vēstījumu un saņēmēju. Komunikācijas zinātne nodarbojas ar cilvēku komunikācijas modeļu, komunikācijas procesu un komunikācijas problēmu izzināšanu un izpēti. Komunikācijas zinātnes pamatu veido komunikācijas teorijas, ar kuru palīdzību tiek skaidroti komunikācijas veidi, komunikācijas modeļi, komunikācijas procesu likumsakarības, komunikācijas dalībnieku uzvedība, komunikācijas efekti jeb komunikācijas iedarbība uz indivīdiem, dažādām sabiedrības grupām, sabiedrību kopumā.
komunikācijas zinātne
zinātņu nozare, kas pēta cilvēku komunikāciju
Saistītie šķirkļi
Nozares un apakšnozares
Satura rādītājs
Praktiskā un teorētiskā nozīme
Komunikācija notiek indivīdu, organizāciju un sabiedrības līmenī. Komunikācijas teorijas analizē procesus šajos komunikācijas līmeņos un to savstarpējo mijiedarbību. Komunikācija caurvij visas cilvēku un sabiedrības norises, tāpēc komunikācijas zinātnes teorijas un pētījumi ir saistīti ar citām sociālajām un humanitārajām zinātnēm: filozofiju, valodniecību, socioloģiju, psiholoģiju, politikas zinātni, kultūras studijām, kognitīvajām zinātnēm.
Galvenie sastāvelementi
Mūsdienās viena no pieejām apvieno informācijas un komunikācijas zinātni kā vienotu pētniecības jomu, kas sasaista dažādus informācijas un tās nodošanas jeb komunikācijas aspektus. Komunikācijas zinātnē ietilpst bibliotēkzinātne, komunikācijas psiholoģija un komunikācijas ētika.
Galvenās teorijas
Komunikācijas procesa dalībnieku skaits nosaka atšķirīgus komunikācijas veidus. Tiek izdalīti šādi komunikācijas veidi: intrapersonālā komunikācija, starppersonu, grupu komunikācija, organizāciju komunikācija, masu komunikācija. Atkarībā no komunikācijas procesā izmantotajiem līdzekļiem izdala neverbālo komunikāciju, verbālo komunikāciju, mediēto komunikāciju.
Komunikācijas teorijas skaidro, kā cilvēki dalās ar informāciju, kā komunikācijas procesā informācija tiek kodēta (pārveidota simbolos, ko saņēmējs var saprast) un dekodēta (pārveidota simbolos, kas saņēmējam kaut ko nozīmē), kā informācija raksturo cilvēku zināšanas, viņu vajadzības un gaidas komunikācijā ar citiem cilvēkiem. Lai gan komunikācija tiek ierosināta un nodrošināta ar cilvēku darbības palīdzību, komunikācijas procesa visos posmos cilvēki izmanto arī nedzīvas parādības: lietas, idejas, sistēmas, procesus, tehnoloģijas.
Komunikācijas zinātne seko pozitīvistu apkārtējās realitātes izzināšanas tradīcijai. Lielākā daļa komunikācijas zinātnes pieder postpozitīvisma tradīcijai. Komunikācijas zinātnieki tic, ka pastāv objektīva un neatkarīga realitāte, ko iespējams iepazīt ar zinātniskās izpētes palīdzību.
Komunikācijas zinātni raksturo teoriju kopums, ko veido trīs daļas atkarībā no tā, vai teorija skaidro indivīda, organizācijas vai sabiedrības komunikācijas likumsakarības: mikrolīmenis, mezolīmenis un makrolīmenis.
Mikrolīmeņa teorijas
Mikrolīmeņa teorijas analizē indivīda komunikācijas procesu un komunikācijas ietekmi indivīda līmenī. To vidū nozīmīgas ir semiotiskā pieeja, argumentācijas teorija, nenoteiktības mazināšanas teorija. Šajā teoriju grupā ietilpst starppersonu komunikācijas fenomenus skaidrojošās teorijas: strukturācijas teorijas, simboliskais interakcionisms, kognitīvās disonanses teorija.
Mezolīmeņa teorijas
Mezolīmeņa teorijas skaidro komunikācijas fenomenus starp indivīdiem organizācijās un organizāciju procesus, ko ietekmē komunikācijas modeļi un komunikācijas situācijas. Nejaušības teorijas izvērtē organizāciju iekšējos un ārējos ierobežojumus komunikācijas procesā, mediju piesātinātības teorija analizē organizāciju problēmu un konfliktu risināšanā iesaistīto mediju izvēles likumsakarības un to efektivitāti. Sistēmteorija skata organizāciju kā vairāku daļu, elementu, mainīgo sistēmu un attiecības šīs sistēmas iekšpusē mijiedarbībā ar vidi, kurā atrodas konkrētā sistēma. Organizāciju komunikācijas teorijas ir saistītas ar vadības un līderības teorijām.
Makrolīmeņa teorijas
Makrolīmeņa komunikācijas teorijas skaidro komunikācijas fenomenus visas sabiedrības kontekstā. Komunikāciju starp sabiedrības grupām un indivīdiem nodrošina masu mediji, tāpēc makrolīmeņa teorijas skaidro masu mediju darbības ietekmi uz komunikācijas procesiem sabiedrībā, analizē mediju sniegtās informācijas efektus un iedarbības likumsakarības. Šajā līmenī pazīstamākās ir mediju efektiem veltītās teorijas: dienas kārtības teorija, divu soļu teorija, kultivācijas teorija, inovāciju difūzijas teorija, stimulu-atbildes teorija, mediju teorija, mediju atkarības teorija, mediju lietojuma un apmierinājuma teorija, rāmēšanas teorija.
Komunikācijas teorijas strukturē arī pēc tā, kas ir katras teorijas argumentācijas centrā. Šādā klasifikācijā tiek izdalītas piecas grupas: rīcības teorijas – argumentācijas centrā ir aktors un simboli; sistēmteorijas – argumentācijas centrā ir struktūras, formas un normas; pārliecināšanas teorijas – argumentācijas centrā ir stimuli; grupu un tīklu teorijas – argumentācijas centrā ir recipientu orientācija uz sociālajām grupām.
Klasteri
Komunikācijas teorijas, kas skaidro konkrētu komunikācijas veidu vai jomu likumsakarības, apvieno klasteros. Starppersonu komunikācijas teoriju klasterī nozīmīgākās ir atribūcijas teorija, zemādas injekcijas teorija, argumentācijas teorija, kognitīvās disonanses teorija, nedrošības mazināšanas teorija.
Valodas un lingvistikas teoriju klasteri veido klasiskā retorikas teorija, runas kodu teorija, runas darbības teorija, relevances teorija, kognitīvo metaforu teorija, diskursa teorija.
Organizāciju komunikācijas klasterī iekļauj mezolīmeņa teorijas – mediju piesātinātības teoriju un adaptīvās strukturācijas teoriju.
Komunikācijas un informācijas tehnoloģijas komunikācijas procesā analizē informācijas – matemātiskā komunikācijas teorija, tīkla teorija, tīklotās sabiedrības teorija, aktoru tīkla teorija.
Masu mediju nozīmi sabiedrībā skaidro četras preses teorijas, mediju sistēmas teorija, dienas kārtības noteikšanas teorija, rāmēšanas teorija, kultivācijas teorija, mediju sistēmas atkarības teorija, mediju lietojuma un apmierinājuma teorija.
Mediju, kultūras un sabiedrības mijiedarbības teoriju klasterī ietilpst zināšanu plaisas teorija, mediju ekoloģijas/tehnoloģiskā determinisma teorija, klusuma spirāles teorija, vārtu sargāšanas teorija, kultūras studijas.
Feministisko komunikāciju teoriju klasterī ietilpst viedokļa teorija, mēmās grupas teorija, feministiskā mediju teorija.
Pētniecības metodes
Komunikācijas zinātnē pētījumi tiek veikti, izmantojot sociālo zinātņu pētniecības metodes. Atkarībā no pētījuma mērķa, pētījuma lauka, datu ieguves metodes un iegūtajiem datiem tiek izdalītas divas pētījumu metožu grupas: kvantitatīvās pētījumu metodes un kvalitatīvās pētījumu metodes. Kvantitatīvās pētījumu metodes ir statistiskā analīze (mediju vides, komunikācijas procesu, auditorijas) un aptauja (recipienta, komunikācijas dalībnieku, viņu paradumu, uztveres, uzskatu pētījumos), kā arī kvantitatīvā kontentanalīze (tekstu, komunikācijas procesu, attēlu (fotogrāfiju, video, karikatūru, filmu) analīzei). Kvalitatīvās pētniecības metodes ir eksperiments, intervijas, etnogrāfiskā pētniecības pieeja, kas saista komunikācijas un kultūras studijas. Otra kvalitatīvās pētniecības metožu grupa attiecas uz teksta vai vizuālās komunikācijas nozīmju, kodu, likumsakarību, konteksta, simbolu analīzi. No šīs grupas pētījumu pieejām visbiežāk tiek izmantota semiotiskā analīze, diskursa analīze un rāmēšanas analīze. Katra no metodēm ietver vairākus pētījumu instrumentus, piemēram, dažādus aptauju vai interviju veidus, atšķirīgas semiotiskās vai diskursa analīzes pieejas. Komunikācijas pētījumus iedala satura (teksta, attēla, valodas, semiotikas, diskursa, rāmējuma, argumentācijas, pārliecināšanas), auditorijas (sociāli demogrāfiskā struktūra, mediju lietojums, auditorijas uzvedība) un komunikācijas efektu pētniecības pieejās (starppersonu vai organizāciju komunikācijas modeļi, mediju satura uztvere un iedarbība, komunikācijas procesa, tehnoloģiju un satura ietekme uz sabiedrisko domu, mediju un kultūras mijiedarbības studijas). Izmantojot tehnoloģiju attīstību, komunikācijas zinātnes pētījumos plaši tiek izmantotas datorizētas pētniecības programmas komunikācijas elementu, interaktivitātes, tekstu, attēlu, auditorijas uzvedības datu savākšanai un apkopošanai.
Īsa vēsture
Komunikācijas zinātnes vēsturi var raksturot pēc pētījumu virzieniem, pētījumu pieejām, izveidotajām teorijām un to autoriem. Komunikācijas zinātnes vēsture sakrīt ar Rietumu zinātnes un sabiedrības attīstības vēsturi.
Klasiskā perioda zināšanas par komunikāciju atspoguļo antīkajā Grieķijā un Romā radītās atziņas. Klasiskajā periodā ietilpst Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Αριστοτέλης) klasiskās retorikas teorijas izpēte. Antīkās Grieķijas retorikas autori izveidoja pārliecināšanas prasmju un tehniku sistēmu.
Nākamais nozīmīgais komunikācijas zinātnes attīstības periods sākās 17. gs., kad Džons Miltons (John Milton) sarakstījis darbu "Arepagitika" (Areopagitica, 1644), kurā licis pamatus izpratnei par runas brīvību, rosinot tālākajos gadsimtos radītos darbus publiskajā komunikācijā.
Britu utilitārisma domātāji Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) un Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham) 19. gs. radījuši pamatu izpratnei par publisko komunikāciju un demokrātiskajiem procesiem.
Čārlzs Sanders Pērss (Charles Sanders Peirce) radījis semiotikas pētījumu lauku, kas turpina ietekmēt zīmju, valodas un loģikas pētījumus arī mūsdienās.
Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure) 20. gs. sāk. publicējis "Vispārīgās valodniecības kursu" (Cours de linguistique générale), radot pamatu zīmju un valodas pētījumiem līdz pat mūsdienām.
Makss Vēbers (Max Veber) laidis klajā darbu "Sociālās un ekonomiskās organizācijas teorija" (The Theory of Social and Economic Organisation), kas 20. gs. ir pagrieziena punkts institūciju un organizāciju darbības likumsakarību izpratnē.
20. gs. 20.–40. gados attīstījušies agrīnie masu mediju pētījumi, kuru pamatā galvenokārt bija stimulu–atbildes psiholoģija. Tā identificējusi spēcīgus mediju efektus, kas noveduši pie burvju lodes pieejas.
Feliks Veils (Felix Weil) Vācijā, Frankfurtes pie Mainas universitātē, nodibinājis sociālo pētījumu institūtu (Institut für Sozialforschung, IfS), radot Frankfurtes socioloģijas un komunikācijas skolas (Frankfurt School) mājvietu.
Čārlzs Moriss (Charles Morris) izveidojis ietekmīgu semiotikas struktūras modeli, sadalot semiotiku semantikā, sintaksē un pragmatikā; tas palīdz attīstīties pētījumiem par valodas pragmatiku jeb valodas lietojuma kontekstu.
20. gs. 40.–50. gados tika izzināta mediju ietekme un loma sabiedrībā. Pola Lazarsfelda (Paul Lazarsfeld), Bernarda Berelsona (Bernard Berelson) un Heizela Godē (Hazel Gaudet) pētījumi mainījuši uzskatus par mediju iedarbību, uzsverot mediju ietekmes ierobežojumus. Autori piešķir lielāku nozīmi starppersonu, nevis masu kanāliem un izveido divu soļu un vairāku soļu komunikācijas modeļus. Šīs teorijas veido inovāciju difūzijas teorijas pamatu.
Harolds Lasvels (Harold Lasswell) un Čārlzs Vraits (Charles Wright) identificējuši galvenās preses funkcijas. 1948. gadā H. Lasvels publicējis komunikācijas modeli, ko sauc par Lasvela komunikācijas formulu: "kas, ko, kam teica, kurā kanālā, ar kādu efektu?". Tas radījis pamatu komunikācijas zinātnes kā patstāvīgas zinātnes attīstībai.
Klods Šenons (Claude Shannon) un Vorens Vīvers (Warren Weaver) publicējuši klasisko darbu "Komunikācijas matemātiskā teorija" (A Mathematic Theory of Communication), kurā izveidota komunikācijas informācijas teorija komunikācijā.
Rolāns Barts (Roland Barthes) sācis publicēt literatūrai, semiotikai un sabiedrībai veltītus kritiskus darbus, kas ietekmē sociālo un humanitāro zinātņu pētījumus arī mūsdienās.
Nosakot atšķirību starp dzimti un dzimumu, aktivizējas diskusijas par sievietes lomu sabiedrībā. Simona de Bovuāra (Simone de Beauvoir) 1949. gadā publicējusi traktātu "Otrais dzimums" (Le Deuxième Sexe).
20. gs. 50. gadu pirmajā pusē starptautiskās komunikācijas pētījumi parāda, ka dominē vienvirziena komunikācija, kuras rezultātā spēcīgākas nācijas ietekmē mazāk spēcīgas nācijas. Harolds Adams Inniss (Harold Adams Innis) publicējis nozīmīgus darbus par tālaika mediju satura radīto aizspriedumu efektiem.
Freds Zīberts (Fred Siebert), Teodors Petersons (Theodore Peterson) un Vilburs Šramms (Wilbur Schramm) publicējuši klasisko darbu "Četras preses teorijas" (Four Theories of the Press), definējot mediju lomu dažādās sabiedrībās.
20. gs. 50. gadu otrajā pusē Ērvins Gofmens (Erving Goffman) sācis plaši pazīstamas grāmatu sērijas publicēšanu par cilvēku interakciju un pašprezentāciju. Tajā ietilpst šādas grāmatas: "Pašprezentācija ikdienas dzīvē" (The Presentation of Self in Everyday Life), "Uzvedība publiskās vietās" (Behavior in Public Places), "Interakcijas rituāls" (Interaction Ritual), „Stratēģiskā interakcija" (Strategic Interaction). Šī grāmatu sērija būtiski ietekmējusi starppersonu komunikācijas pētījumus un teoriju attīstību.
Elihu Kacs (Elihu Katz), Džejs Blumlers (Jay Blumler) un Maikls Gurevičs (Michael Gurevitch) iepazīstinājuši ar mediju lietojuma un apmierinājuma teoriju, aizsākot mediju lietojuma pētījumus.
1962. gadā Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) sarakstījis grāmatu "Publiskās sfēras strukturālās pārmaiņas" (Strukturwandel der Öffentlichkeit. Untersuchungen zu einer Kategorie der bürgerlichen Gesellschaft). Tā padarījusi viņu par vienu no ietekmīgākajiem komunikācijas teorētiķiem kritiskajā un pragmatiskajā tradīcijā.
Māršals Maklūens (Marshall McLuhan) publicējis darbus par to, kā mediji ietekmē cilvēkus un sabiedrību. 1964. gadā iznākusi viņa grāmata "Izprotot medijus" (Understanding Media). M. Maklūena pētījumu uzmanības centrā vienmēr bijis indivīds; viņš definējis medijus kā ķermeņa tehnoloģisko papildinājumu.
Džordžs Gerbners (George Gerbner) izveidojis kultivācijas teoriju, kas analizē, kā intensīva televīzijas skatīšanās ietekmē cilvēka pasaules uztveri.
Pēc 1968. gada ASV prezidenta vēlēšanu komunikācijas pētījuma Maksvels Makombs (Maxwell McCombs) un Donalds Šavs (Donald Shaw) nāca klajā ar mediju dienas kārtības noteikšanas teoriju, kas jau vairākus gadu desmitus tiek izmantota dienas kārtības efektu novērtēšanai.
20. gs. 70. gados starppersonu komunikācija kļuva par galveno komunikācijas pētniecības jomu. Elizabete Noele-Neimane (Elzabeth Noelle-Neuman) radījusi jaunu pieeju sabiedriskās domas izpratnei, kas zināma kā klusuma spirāle.
Čārlzs Bergers (Charles Berger) kopā ar kolēģiem publicējis pirmos rakstus par nenoteiktības mazināšanas teoriju, kas veicināja ar šo teoriju saistītas pētniecības tradīcijas attīstību.
1981. gadā J. Hābermāss publicējis darbu "Komunikatīvo darbību teorija" (Theorie des kommunikativen Handelns).
21. gs. sākums zinātnes attīstībā ievērojams ar to, ka Kvans Mins Lī (Kvan Min Li) izskaidrojis, kā cilvēks izjūt savu esamību virtuālajā realitātē.
Viktorija Degracija (Victoria DeGrazia), Džeremijs Tunstalls (Jeremy Tunstall) un Mels van Elterens (Mel van Elteren) pievērsuši uzmanību masu mediju amerikanizācijas problēmai.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Komunikācijas zinātne mūsdienās reaģē uz komunikācijas tehnoloģiju attīstību, kas izmaina masu komunikācijas lomu, mediju sistēmas, auditorijas uzvedību un sabiedrības struktūru. Jaunās komunikācijas tehnoloģijas veicina virtuālo attiecību un virtuālo kopienu pētījumus. Hovards Reingolds (Howard Rheingold) grāmatā "Virtuālā kopiena" (Virtual community) paplašina izpratni par to, kā tehnoloģijas ietekmē kibertelpas digitālo kultūru attīstību. Starptautiskā ekonomiskā sadarbība veicinājusi starptautiskās un globālās komunikācijas, kā arī starpkultūru komunikācijas pētījumus. Sekojot ar tehnoloģiju attīstību saistītajām mediju lietojuma pārmaiņām, masu komunikācijas pētījumu uzmanības centrā ir auditorijas uzvedība, mediju satura izpratne un uztvere, līdzdalības un konverģences, interaktivitātes modeļu un efektu pētījumi. Atzīstot komunikācijas nozīmi politikas, ekonomisko procesu un biznesa darbības veicināšanā, attīstās pētījumi, kas analizē mārketinga komunikācijas efektivitāti konvencionālajos (prese, televīzija, radio) un tiešsaistes medijos: reklāmas un sabiedrisko attiecību iedarbību, komunikāciju sociālajos medijos. Meklējot uzņēmumu vai iestāžu efektīvākas vadības metodes un darbības modeļus, paplašinās organizāciju komunikācijas pētījumi.
Komunikācijas pieeju un tehnoloģiju straujā attīstība veicinājusi meklējumus komunikācijas un mediju regulācijas jomā, to sasaistot ar sabiedrības drošības aspektiem (pētījumi par starptautiskā terorisma organizāciju komunikācijas uzvedību gan informācijas sniegšanas, pārliecināšanas, gan atbalstītāju un līdzekļu piesaistes jomā). Jaunā komunikācijas vide un tās izpēte noteikusi, ka komunikācijas un komunikācijas līdzekļu lietojuma prasmes tiek uzskatītas par mūsdienu cilvēka pastāvēšanai nozīmīgām iemaņām. Tāpēc izglītības saturs daudzās valstīs tiek papildināts ar mediju un informācijas lietotprasmes, kā arī digitālās lietotprasmes apmācību pamata un mūžizglītības programmās.
Mūsdienās komunikācijas pētījumi notiek visās augstskolās un pētniecības institūcijās, kurās pieejamas mediju un komunikācijas studijas.
Galvenās pētniecības iestādes
Nozīmīgākos pētījumus, akadēmiskās publikācijas, komunikācijas pētījumu žurnālus un visu līmeņu augstākās izglītības programmas piedāvā šādas institūcijas dažādās valstīs: Vestminsteres Universitāte (University of Westminster), Reitera žurnālistikas pētījumu institūts (Reuters institute for the Study of Journalism) Oksfordas Universitātē (University of Oxford), Edinburgas Universitāte (University of Edinburgh) Lielbritānijā, Berlīnes Brīvā universitāte (Freie Universitat Berlin), Hamburgas Universitātes Hansa Bredova mediju pētījumu institūts (Hans-Bredow-Institut für Medienforschung an der Universität Hamburg) Vācijā, Amsterdamas Universitāte (Universiteit van Amsterdam) Nīderlandē, Tamperes Universitāte (Tampereen yliopisto) un Helsinku universitāte (Helsingin yliopisto) Somijā, Tartu universitāte (Tartu Ülikool) Igaunijā, Vītauta Dižā universitāte (Vytauto Didžiojo universitetas) Lietuvā, Eiropas Universitātes institūts (European University Institute) Itālijā, Pensilvānijas Universitātes Annenbergas komunikācijas un žurnālistikas skola (Annenberg School for Communication and Journalism, University of Pennsylvania), Ņujorkas Universitātes Steinharda kultūras, izglītības un cilvēku attīstības skola (Steinhardt School of Culture, Education, and Human Development, NYU), Palpo Alto Universitāte (Palo Alto university) Kalifornijā, ASV, Toronto Universitāte (University of Toronto) Kanādā, Sidnejas Universitāte (University of Sydney) Austrālijā, Keijo mediju un komunikācijas pētījumu institūts (Keio Institute for Media and Communications Research) Japānā.
Periodiskie izdevumi
Komunikācijas zinātnes attīstībai svarīgākos periodiskos izdevumus izdod akadēmiskās asociācijas, augstskolas un pētniecības centri. Ir vairāki nozīmīgi komunikācijas zinātnes dažādu apakšnozaru akadēmiski, neatkarīgi recenzēti periodiskie izdevumi.
Žurnāls Media, Culture & Society (kopš 1979. gada) piedāvā starptautisku diskusiju un pētījumu platformu, analizējot mediju un jaunāko tehnoloģiju attīstību politikas, ekonomikas, kultūras un vēstures kontekstā. Journal of Communication Inquiry (kopš 1974. gada) publicē pētījumus par komunikāciju; Journalism: Theory, Practice and Criticism (kopš 2000. gada) diskutē par žurnālistikas attīstības tendencēm un kvalitāti dažādās pasaules valstīs un reģionos; New Media & Society (kopš 1999. gada; izdod Sage Publications) veltīts tiešsaistes mediju pētījumiem. Convergence (kopš 1995. gada) koncentrējas uz tehnoloģiju un auditorijas konverģences fenomenu pētījumiem; Public Relations Inquiry (kopš 2012. gada) pievēršas sabiedrisko attiecību jomas pētījumu rezultātiem; Journalism and Mass Communication Quarterly (kopš 1924. gada) kritiski izvērtē žurnālistikas attīstību masu mediju darbības kontekstā; International Communication Gazette (kopš 1955. gada) analizē starptautiskās komunikācijas problēmas. International Journal of Press/Politics (kopš 1996. gada) ir starpdisciplinārs izdevums, kas diskutē par mediju un politikas lomu globalizētā pasaulē; Television&New Media (kopš 2000. gada) veltīts televīzijas un jauno mediju kritikas studijām; Central European Communication Journal (kopš 2008. gada) publicē komunikācijas un mediju pētījumus par norisēm Centrālās un Austrumeiropas valstīs; Journal of Baltic Studies (kopš 1970. gada) ir starpdisciplinārs izdevums, kura publikācijas veltītas Baltijas jūras valstu pētījumiem politikā, ekonomikā, komunikācijā un citās jomās; Empedocles: European Journal for the Philosophy of Communication (kopš 2009. gada) piedāvā diskusiju platformu filozofiem, kas pēta filozofijas un komunikācijas jautājumu mijiedarbību; PLATFORM: Journal of Media and Communication (kopš 2009. gada) publicē starpdisciplinārus pētījumus, kas apvieno mūsdienu komunikācijas, estētikas un masu kultūras parādību izvērtējumu.