Mūsdienās komunikācijas ētiku attiecina ne tikai uz starppersonālo saikni, kurai latviešu valodā atbilst saskares vai saskarsmes jēdziens, bet arī organizāciju un grupu saziņu, kā arī plašsaziņas jeb massaziņas lauku, kurā pārraidāmo vēsti pastarpina interneta mediji, radio, televīzija, prese. Komunikācijas ētika attiecas gan uz privātu sarunu, digitālo komunikāciju, gan uz žurnālistiku, reklāmas un sabiedrisko attiecību veidošanu. To var uzskatīt par faktu, tēlu, jūtu, vēlmju, darbības un tās semiotisko izpausmju – zīmju un nozīmju – kvalitatīvas (patiesas, uzticamas, atbildīgas) apmaiņas teoriju. Komunikācijas ētika vienlaikus izvērtē un veido savstarpējības – vienprātības, saprašanās, saskaņas, sadarbības – dzīvo un mainīgo tīklu, kurā top sociālais: idejas, kopīgi mērķi, identitātes, attiecības. Tā kā komunikācijas fenomenam atbilst viss, ko izsaka priedēklis sa- (latīņu co-), kas norāda uz privātā, vienpatīgā iziešanu ārpus sevis plašākā vai šaurākā atklātā (publiskā) telpā, lai tajā sabūtu kopā ar citiem, komunikācijas ētika veic izvēles, darbības un savstarpējo attiecību (saesības, savstarpējības) pārraudzību, vērtē un izstrādā to pilnveides projektus. Par pilnveides kritēriju atzīstama mijdarbības un sadarbības rezultativitāte attiecībā uz komunikācijas procesu un tā ietekmēm, ieskaitot patības, grupas, organizācijas identitātes veidošanu. Saziņas un saskares darbībā veidojas sarežģīti attiecību virzieni, kuros tiek pieņemta vai noraidīta, pievienota, dalīta, atzīta vai noliegta kāda informatīva vēsts un tās nozīme kopā ar izraisīto ietekmi jeb efektu uz citiem indivīdiem, profesionālās grupas dalībniekiem, organizācijām, kultūrām, medijiem utt. Ņemot vērā interešu atšķirību un pastāvīgu citādā klātbūtni, dažkārt komunikācijas ētiku definē kā dialogu starp dažādām perspektīvām, kas paplašina apziņu (mentalitāti).
Komunikācijas ētika ir dinamisks, savstarpēji sasaistošs process (pat ja nav vienprātības, komunikācijas akts sasaista vienotā, vairāk vai mazāk noturīgā saskarē indivīdus, grupas, organizācijas, valstis), kurā verbāli vai neverbāli tiek pārraidītas zīmes un nozīmes, lai ierosinātu vai papildinātu zināšanas, izraisītu vēlamu sociālu darbību, emocijas, refleksiju un citas sociālās aktivitātes. Balstoties uz klasiskās ētikas zināšanām (teleoloģiju, deontoloģiju, utilitārismu), kā arī uz mūsdienu komunikācijas teorijām un aktuālo praksi, komunikācijas ētika izstrādā atbilstošus jēdzienus, nosauc vērtības un meklē padziļinātu skaidrojumu jaunu komunikācijas tehnoloģiju, globālās komunikācijas, demokrātijas paplašinājuma izraisītām problēmām, situācijām, to ietekmēm un sekām.