Galvenie jēdzieni un principi Sociālās ētikas veidošanos 19. gs. nodrošināja divi galvenie procesi: 1) pāreja no sociālo izkārtojumu statiskās izpratnes uz dinamisko izpratni; 2) masu sabiedrības veidošanās un pluralizēšanās. Iepriekš pastāvošā kārtība tika izprasta kā dabiska vai dievišķi noteikta kārtība, kas ir nevis maināma, bet saglabājama. Savukārt 19. gs. iezīmējās masveidīgi centieni reformēt pastāvošo kārtību. Līdz ar to sociālās ētikas uzmanības lokā nokļuva sociālais taisnīgums un pareiza sociālās dzīves organizēšana. Kārtība tiek izprasta kā kaut kas dabisks vai nedabisks, kas nodrošina atbilstīgu rīcību: pārveidošanu vai atgriešanos īstajā, pareizajā kārtībā. Turklāt sociālā kārtība nereti tiek izprasta arī naturālistiski.
Sociālajā ētikā institūcijas tiek skatītas kā reālijas, kas nav sajaucamas ar cilvēka reālo dzīvi, kura ir iekļauta dažādās institūcijās, taču nav ar tām identa. Cilvēks tiek skatīts kā daudzveidīga vienība – persona. Personas raksturlielumi sociālajā ētikā ir:
- vienreizīgums – indivīda nesajaucamība ar citu indivīdu;
- patstāvīgums – sevis kā kaut kā atsevišķa apzināšanās;
- brīvība noteikt pašai savu darbību;
- savu darbību īstenošana;
- atbildīgums par savu rīcību;
- sirdsapziņa – instance, kas vedina vai aicina uz atbildību;
- iemestība – cilvēks neeksistē pats no sevis, viņš nav sevis piedzimšanas cēlonis un ir mirstīgs.
Ar personas nojēgumu ir saistīta pasaulīgās un pārpasaulīgās autoritātes problemātika. Pasaulīgā autoritāte var būt individuāla (personiska), sabiedriska un profesionāla, savukārt pārpasaulīgās autoritātes (Dieva un Baznīcas) atzīšana ir visai atšķirīga.
Sociālais nepastāv bez kolektīviem priekšstatiem. Rakstā “Individuālie un kolektīvie priekšstati” (Représentations individuelles et représentations collectives, 1898) Emils Dirkems (Émile Durkheim) norādīja, ka kolektīvie priekšstati ir savā ziņā neatkarīgi no sabiedrību veidojošajiem indivīdiem. Kolektīvajos priekšstatos tiek fiksēti ne tik daudz fakti, cik vērtības, un sociālajā ētikā lielā mērā arī operē ar kolektīvajiem priekšstatiem par vērtībām vai kolektīviem un vērtību ietonētiem priekšstatiem. Viena no šādām vērtībām ir Akvīnas Toma (Thomas Aquinas) nojēgums par bonum commune – labumu (labo), kas ir labs visiem un vienlaikus ir kopīgs labums. Sociālajā ētikā kopīgā labuma nojēgumam, kas sajūgts ar individuālo un sabiedrisko labklājību, ir vairākas nozīmes: ārējs labums, pēc kā tiecas sabiedrība (tās vairākums) vai kopība; kopīgais labums, kas rodas tikai sadarbības rezultātā; kopīgais labums, ko noteic kopība, kurā šis labums ir vai tiek īstenots visiem tās locekļiem; kopīgais labums kā sabiedrības labā satversme; kopīgais labums kā augstākais labums (Dievs). Mazinoties ievirzes un terminoloģijas reliģiskajam skanējumam, tiek runāts par sabiedrisko labumu, valsts labumu u. tml.
Sociālajā ētikā lielākoties netiek īstenots Ferdinanda Tennīsa (Ferdinand Tönnies) darbā “Kopība un sabiedrība” (Gemeinschaft und Gesellschaft, 1887) ieviestais nošķīrums starp sabiedrību un kopību. Tādējādi netiek skatīti arī kopībai (komūnai) raksturīgie iekļaušanas un izkļaušanas mehānismi. Kopumā sociālā ētika ir tendēta uz kopību; sabiedriskā būšana tiek pieņemta kā viens no kārtības veidiem, izstrādājot tā saukto sabiedrības ētiku. Sociālie ētiķi ir ieviesuši dažādus principus, kuriem jāraksturo sabiedrības dzīve vai pēc kuriem tā jāveido, taču par tiem nevalda vienprātība. Viens no šādiem principiem ir solidaritātes princips, kas norāda uz savstarpējību, savstarpēju atkarību un atbildību, jo kopības loceklis nespēj iztikt bez sabiedrības, savukārt kopība nespēj iztikt bez tās locekļa. Nereti šis mijiedarbīgums tiek skatīts kā cilvēka iedabas izpausme vai būtisks eksistences lielums. Vēsturiski solidaritātes jēdziens galvenokārt tika izstrādāts sociālajās zinātnēs Francijā. Ogists Konts (Isidore Marie Auguste François Xavier Comte) uzsvēra solidaritātes nozīmi paaudžu nomaiņā. Viņa skatījumā solidaritātei ir jākļūst par sava veida cilvēces reliģiju. Pjērs Žozefs Prudons (Pierre-Joseph Proudhon) solidaritāti skatīja kā “kopīgās sajēgas” nodrošinājumu, kas novērstu savtīgumu. Sociāldemokrātam Ferdinandam Lasalam (Ferdinand Lasalle) solidaritāte bija vēstures procesu cauraudoša cilvēces ideja, kas visuzskatāmāk izpaužas strādnieku kustībā. Solidaritātes ideja tiek izmantota arī marksismā (marksismā-ļeņinismā), lai veidotu jaunu pasauli. Vācu katoļu teologs un nacionālekonomists Heinrihs Pešs (Heinrich Pesch) izveidoja sociālfilozofisku sistēmu, ko dēvē par solidārismu. Neraugoties uz inflācijas iezīmēm solidaritātes jēdziena izmantošanā, var fiksēt trīs tā pamatnozīmes: 1) kooperatīvā solidaritāte (kopīgs individuālo risku vai problēmu risinājums, piemēram, slimību, bezdarba u. tml. gadījumos); 2) antagonistiskā solidaritāte (kopīgo interešu aizstāvēšana pret konkurējošo kopību); 3) sagadīšanās solidaritāte (neparedzētu, kopību ietekmējošu – piemēram, dabas katastrofu u. tml. – notikumu kopīga pārvarēšana).
Sociālajā ētikā tiek izstrādāts arī subsidiaritātes princips. Bieži vien šo principu saista ar encikliku Quadragesimo anno (1931), sajūdzot ar encikliku Rerum novarum (1891), un uzskata par katolisku. Taču subsidiaritātes princips tika formulēts Emdenes sinodē (Emdener Synode) 1571. gadā. Šo kalvinistisko principu darbā “Politika” (Politica Methodice Digesta, 1603) formalizēja kalvinisma politiskais teorētiķis un federālisma pamatotājs Johaness Altūziuss (Johannes Althusius), pamatojot tautas suverenitāti un tiesības pretoties, nepakļauties saviem valdītājiem. Tomēr subsidiaritātes princips nav konfesionāls, tā ideja tiek pausta jau Platona (Πλάτων) un Aristoteļa filozofijā (Plat. Resp. 369b; Arist. Pol. I 2). Idejas jēga – indivīds nav pašpietiekams, tāpēc viņam ir nepieciešama sadarbība (kooperācija) ar sev līdzīgiem. Šī sadarbība aizsākas ģimenē, turpinās citas kārtas kopībās un noslēdzas ar sabiedrību (valsti) un pasaules republiku. Dažādās kopības nav pašmērķīgas, tām jāpalīdz indivīdiem. Subsidiaritātes morālais pamatojums ir taisnīgums, savukārt kristietiskajās izstrādnēs lielākoties tiek minēta tuvākā mīlestība. Subsidiaritātes principam ir divi aspekti: pozitīvais un negatīvais. Pozitīvais aspekts norāda, ka noteiktas kopības loceklim ir tiesības uz palīdzību visās jomās, kurās nepietiek ar viņa paša spēkiem. Negatīvais aspekts norāda, ka kopība var iejaukties vienīgi tādās indivīda darbības jomās, kuru mērķi individuāli nav sasniedzami. Subsidiaritātes princips paredz, ka augstākas instances vai institūcijas nedrīkst noteikt sev piekritīgos uzdevumus augstākus par nepieciešamajiem un ka vajadzības gadījumā to risināšanā tām ir nepieciešams iekļaut starpinstances. Subsidiaritātes princips paredz arī kompetences sadali, ko vienkāršoti dažkārt izprot kā atbildības deleģēšanu. Kompetences sadale nozīmē, ka tā tiek noteikta nevis no augšas, bet gan no apakšas, tās pamats ir indivīds, nevis kāda kopība. Iejaukšanās indivīda dzīvē ir vēsturiski variabla, bet subsidiaritātes principa īstenošanā problemātiska ir izšķiršanās par kompetences robežām un to akceptēšana.
Mūsdienās sociālās ētikas ietvaros tiek diskutēts arī par demokrātijas principu. Jāņem vērā, ka šim apzīmējumam nav viennozīmīga satura un ka lielākoties tas funkcionē kā pozitīvs (vai gluži pretēji – negatīvs) vērtējums. Ideāltipiskā nozīmē demokrātija ne tikai apzīmē noteiktu valsts formu (tās funkcionēšanu), bet arī daudz vispārīgākā nozīmē raksturo sociālpolitisku dzīves formu. Kā valsts forma demokrātija ir varas sistēma, kuras pilnvarojums (metaforiski) tiek atvedināts no tautas (noteiktas sabiedrības jeb kopības). Mūsdienās lielākoties pastāv nevis tiešā, bet netiešā (reprezentatīvā) demokrātija, kur (metaforisko) tautu – pilsoņu kopumu – pārstāv tās izraudzīti indivīdi. Pilsoņu līdzdalību demokrātijā noteic pasīvās un aktīvās vēlēšanu tiesības, ko formāli nodrošina vairākuma princips un varas dalīšana. Savukārt demokrātija kā dzīves forma ietver tādus elementus kā brīvību, līdztiesību (dažkārt – vienlīdzību), taisnīgumu un to īstenošanu dzīvē. Principā demokrātija ir nevis īpaša valsts forma, bet gan politisks režīms, kas balstās noteiktā dzīves formā. Demokrātija politiskā nozīmē ir kopīgas izšķiršanās forma un veids, kā kopībā tiek pieņemti un risināti sabiedrībai svarīgi uzdevumi un jautājumi. Demokrātijā ietvertās vērtības ir pakļautas dažādiem draudiem: demokrātija neparedz izšķiršanās, pieņemto lēmumu pareizību, vēlēšanas pieļauj manipulēšanas iespējas u. tml. Kaut arī demokrātija ir noteikta sociālpolitiska dzīves forma (lielākoties – rietumnieciska), mūsdienās nereti ir vērojama tās “eksportēšana”, uzspiešana. Sociālajā ētikā demokrātijas princips ir pakārtots solidaritātes un subsidiaritātes principam.
Tā kā sociālajā ētikā tiek skatīti dažādi sociālās kārtības veidi, tad tās ietvaros tiek izstrādāta arī saimnieciskā, zinātniskā, ģimenes u. tml. ētika. Par vienu no sociālās ētikas variantiem var uzskatīt marksistisko (marksistiski-ļeņinisko) ētiku, kas savā ziņā ir sociālā ētika par excellence, jo cilvēka būtība tiek izprasta kā sociālo attiecību ansamblis. Marksistiskajā ētikā vai tās ietekmētajās ētikas mācībās tiek izmantots nevis personas, bet gan personības jēdziens. Šāda tipa ētiskajās izstrādnēs tiek runāts arī par ģimenes ētiku, kurā ģimene bieži vien anahroniski tiek skaidrota kā sabiedrības pamatšūniņa. Ģimenes ētika visai bieži iekļaujas ģimenes politikā, tās institucionalizēšanā un uzturēšanā, lai sasniegtu noteiktus biopolitiskos mērķus, kaut arī ģimene ir variabls veidojums. Marksismā-ļeņinismā dominē organoloģiska, naturālistiska izpratne, vēl izteiktāk tas izpaužas etnoētikās, kas izstrādātas nacionālsociālisma, rasisma ietvaros. Joprojām atklāts ir jautājums par sociālā kārtības veidiem, iedabu, izvēršanos planetārā apjomā, dažādās kopībās, impērijās un iekļaušanos biopolitikā.